1 Bet tu dziedi raudu dziesmu par Israēla valdniekiem
2 Un saki: Tava māte tiešām bija kā īsta lauvas māte starp lauvām! Viņa dzīvoja lauvu starpā, jaunu lauvu vidū viņa uzaudzināja savus dēlus.
3 Vienu no saviem dēliem viņa uzau-dzināja par īstu jaunu lauvu, tas mācījās iegūt laupījumu, aprija cilvēkus.
4 Kad svešas tautas to dzirdēja, tās izlaida uzsaukumu pret viņu, sagūstīja viņu savās bedrēs un aizveda to važās un ar cauri žokļiem izvērtiem gredzeniem uz Ēģiptes zemi.
5 Kad nu viņa māte redzēja, ka bija vīlusies, ka viņas cerības pagalam, tā ņēma vēl vienu no saviem dēliem un izaudzināja to par jaunu lauvu.
6 Tas staigāja lepni lauvu starpā, kļuva par īstu jaunu lauvu, mācījās iegūt laupījumu un aprija cilvēkus.
7 Tas vairoja atraitņu skaitu, postīja un padarīja bez ļaudīm viņu pilsētas, tā ka zeme un tās iedzīvotāji bija bailēs no viņa briesmīgās rūkoņas.
8 Tad sacēlās tautas no apkārtējām zemēm pret viņu, izstiepa pār viņu savu tīklu un sagūstīja viņu savā bedrē.
9 Tad tie lika viņu krātiņā ar gredze-niem degunā un važās un aizveda pie Bābeles ķēniņa un novietoja kādā nocietinātā pilī, lai viņa rūkoņa nebūtu vairs dzirdama Israēla kalnos.
10 Tava māte bija kā vīna koks, kas stādīts pie ūdens, tas bija auglīgs un pilns kuplu vijīgu stīgu no bagatīgā ūdens.
11 Tam bija viena spēcīga atvase, kas derēja valdnieka scepterim, un tā pacēlās augsti pār citām kuplo zaru vidū un bija tālu redzama ar savu augstumu un savu vītņu daudzumu.
12 Bet tad šo vīna koku dusmās kāds izrāva un nometa zemē, rīta vējš izkaltēja tā stīgas; tā spēcīgo atvasi norāva, un tā sakalta, uguns to aprija.
13 Tagad tas pārdēstīts tuksnesī, neauglīgā izkaltušā zemē.
14 Un uguns ir izgājusi no viņa zariem un aprijusi tā vītnes; tam nepalika pāri vairs nevienas stipras atvases valdinieka scepterim. —Tā ir raudu dziesma un paliks par raudu dziesmu.
Žēlabu dziesma par Israēla valdniekiem
1 Sāc žēlabu dziesmu par Israēla valdniekiem 2 un saki:
“Tava māte bija lauvene starp lauvām!
Starp jauniem lauvām zvilnēja, mazuļus vairoja,
3 vienu mazuli tā loloja, tas izauga par lauvu,
tas mācījās medīt un plēsa cilvēkus.
4 Kad tautas to padzirdēja,
notvēra viņu lauvu bedrē un aizveda važās uz Ēģipti.
5 Viņa redzēja, ka to zaudējusi, zuda tai cerības –
un tā citu mazuli uzaudzināja par lauvu.
6 Tas ložņāja lauvu barā, par lauvu tas izauga,
tas mācījās medīt un plēsa cilvēkus.
7 Viņš postīja cietokšņus un deldēja pilsētas,
iztukšoja zemi pavisam, tik ar rūcienu!
8 Tad tautas no visām pavalstīm cēlās pret viņu –
uzmeta tīklus, saķēra lauvu bedrē,
9 viņu saslēdza važās un veda pie Bābeles ķēniņa,
iegrūda cietoksnī –
tad Israēla kalnos vairs nedzirdēja šo rēcam!
10 Tava māte kā vīnakoks,
kas dēstīts pie ūdens vīnadārzā,
tas augļu pilns, kupliem zariem, jo ūdens – papilnam!
11 Tam bija stipri zari, kas derēja valdnieku zižļiem,
tas slējās augstāk par citām lapotnēm,
tas stalti stāvēja kupliem zariem –
12 bet niknumā to izrāva un zemē nosvieda,
austrenis to kaltēja, un augļi tam sažuva,
nokalta stiprie zari – uguns to rija!
13 Nu tas pārstādīts tuksnesī,
izkaltušā un iztvīkušā zemē.
14 Pa zariem skrien uguns un aprij augļus,
nav vairs tam stipro zaru,
kas valdnieku zižļiem derēja!”
Šī ir žēlabu dziesma – nu vaimanājiet!
