1 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Saki Aronam: „Izstiep savu roku ar savu zizli pār upēm, pāri kanāliem un pārplūdinātām vietām un liec nākt vardēm pār Ēģipti.“
2 Un Arons izstiepa savu roku pār Ēģiptes ūdeņiem un lika vardēm nākt, un tās apklāja visu Ēģiptes zemi.
3 Bet arī ēģiptiešu burvji ar savām burvju mākslām izdarīja to pašu; arī viņi lika nākt vardēm pār Ēģiptes zemi.
4 Tad faraons atsauca Mozu un Aronu un sacīja: „Lūdziet savu Kungu, ka tas atņem vardes no manis un no manas tautas, jo es gribu atlaist tautu, lai tā upurētu savam Dievam, tam Kungam.“
5 Un Mozus sacīja faraonam: „Pasaki man, kad lai es aizlūdzu par tevi, taviem kalpiem un tavu tautu, lai vardes vairs nenāktu pie tevis un tavā namā un atliktos vairs tikai upē?“
6 Un viņš atbildēja: „Ritu.“ Un viņš sacīja: „Lai notiek pēc tava prāta, lai tu zinātu, ka nav neviena cita, kā vienīgi tas Kungs, mūsu Dievs.
7 Vardes aizies no tevis, no tava nama, no taviem kalpiem, no taviem ļaudīm; tikai upē tās atliksies.“
8 Kad Mozus un Arons iznāca ārā no taraona, Mozus piesauca to Kungu varžu dēl, kā viņš bija solījies faraonam.
9 Un tas Kungs darija tā, kā Mozus lūdza; nobeidzās vardes namos, ciematos un laukos.
10 Un tie tās savāca kaudžu kaudzēm, un visa zeme smirdēja.
11 Kad faraons redzēja, ka bija dabūjis atelpu, viņa sirds atkal kļuva cieta, un viņš tiem nepaklausīja, kā tas Kungs bija sacījis.
12 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Saki Aronam: „Izstiep savu zizli un sit zemes putekļus, ka tie top par odiem visā Ēģiptes zemē.“
13 Un viņš darīja tā, un Arons izstiepa savu roku ar zizli un sita zemes putekļus, un radās odi; tie apstāja cilvēkus un lopus; visi zemes putekļi kļuva par odiem visā Ēģiptes zemē.
14 Bet Ēģiptes burvji ar savām burvju mākslām darīja tāpat, lai radītu odus, bet tie to nespēja, un odi mocīja kā cilvēkus, tā lopus.
15 Tad burvji sacīja faraonam: „Tas ir Dieva pirksts.“ Bet faraons apcietināja savu sirdi un neklausīja viņiem, kā jau tas Kungs bija sacījis.
16 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Celies rīta agrumā un nostājies faraona priekšā, kad viņš iet uz upi, un saki viņam: „Tā saka tas Kungs: „Atlaid manu tautu, lai tā Man kalpotu.
17 Bet ja tu neatlaidīsi manus ļaudis, tad Es tev sūtīšu, taviem kalpiem, tavai tautai un tavos namos visādus indīgus kukaiņus, un tie piepildīs ēģiptiešu mājas un zemi, uz kuj-as tās celtas.
18 Bet tanī pašā laikā Es saudzēšu Gošenes zemi, kurā mīt mana tauta, lai tur nebūtu indīgo kukaiņu, lai jūs zinātu, ka Es esmu tas Kungs tanī zemē.
19 Tā Es taisīšu starpību starp manu tautu un tavu tautu rīt, kad šī zīme notiks.“
20 Un tas Kungs darija tā, un ļaunie kukaiņi nāca pulkiem faraona namā un viņa kalpu namos un visā Ēģiptes zemē, un kukaiņu bari postīja zemi.
21 Tad faraons ataicināja Mozu un Aronu un sacīja: „Eita un upurējiet jūsu Dievam šinī zemē.“
22 Bet Mozus sacīja: „Tā nenākas darīt, jo upurēšana tam Kungam, mūsu Dievam, būs negantība ēģiptiešu acīs; lūk, un ja mēs upurētu, kas ēģiptiešiem ir negantība viņu acu priekšā, vai tie mūs nenomētātu akmeņiem?
23 Mēs gribam doties tuksnesī triju dienu gājumā un upurēt tam Kungam, mūsu Dievam, tā, kā Viņš to mums ir sacījis.“
24 Tad faraons sacīja: „Es atlaidīšu jūs, un jūs varēsit upurēt tam Kungam, jūsu Dievam; tikai pārāk tālu neaizejiet, —aizlūdziet par mani.“
25 Un Mozus sacīja: „Redzi, es aizeju no tevis un aizlūgšu par tevi tā Kunga priekšā, tad Viņš atņems kukaiņus no faraona, no viņa kalpiem un no viņa ļaudīm—rītdien; vienīgi faraonam nebūs atkal mani pievilt, ka tas neatļauj tautai aiziet un upurēt savam Kungam.“
26 Tad Mozus atstāja faraonu un lūdza to Kungu.
27 Un tas Kungs darīja tā, kā Mozus bija teicis, ļaunie kukaiņi atstājās no faraona, viņa kalpiem un viņa ļaudīm tā, ka nepalika neviena.
28 Bet faraons arī šoreiz nocietināja savu sirdi un neatlaida tautu.
1 Kungs teica Mozum: “Saki Āronam: izstiep savu roku ar spieķi pār upēm, pietekām un purviem un liec, lai nāk vardes pār Ēģiptes zemi!” 2 Ārons izstiepa savu roku pār Ēģiptes ūdeņiem, un nāca vardes un pārklāja Ēģiptes zemi. 3 Tāpat darīja arī magi ar savām burvestībām, likdami vardēm nākt pār Ēģiptes zemi. 4 Tad faraons pasauca Mozu un Āronu un teica: “Izlūdzieties Kungam, lai aizvāc vardes no manis un manas tautas, tad es laidīšu tautu upurēt Kungam!” 5 Un Mozus teica faraonam: “Esi tik laipns, pasaki, kad man lūgties par tevi un taviem kalpiem un par tavu tautu, lai dabūtu prom vardes no tevis un taviem namiem, lai tās paliktu tikai Nīlā!” 6 Viņš teica: “Rīt!” Un Mozus teica: “Kā tu vēlies! – lai tu zini, ka neviens nav tāds kā Kungs, mūsu Dievs! 7 Vardes tiks aizvāktas no tevis, taviem namiem, taviem kalpiem un tavas tautas – tās paliks tikai Nīlā!” 8 Mozus un Ārons devās projām no faraona, un Mozus sauca uz Kungu par vardēm, kuras viņš bija uzlaidis faraonam. 9 Kungs darīja, kā Mozus teica, un vardes nobeidzās gan mājās, gan pagalmos, gan laukos. 10 Viņi savāca tās kaudžu kaudzēm, un zeme smirdēja. 11 Kad faraons redzēja, ka nācis atvieglojums, viņš nocietināja savu sirdi un viņus neklausīja – kā Kungs bija teicis.
Trešā mocība: odi
12 Un Kungs teica Mozum: “Saki Āronam: izstiep savu spieķi un sit zemes putekļus, lai tie kļūst par knišļiem visā Ēģiptes zemē!” 13 Un viņi tā darīja, Ārons izstiepa roku ar spieķi, sita zemes putekļus, un tie kļuva par knišļiem – gan cilvēkiem, gan lopiem. Visi zemes putekļi kļuva par knišļiem visā Ēģiptes zemē. 14 Tāpat darīja arī magi ar savām burvestībām, bet nevarēja. Knišļi bija gan uz cilvēkiem, gan lopiem. 15 Un magi teica faraonam: “Tas ir Dieva pirksts!” Bet faraona sirds nocietinājās, un viņš tiem neklausīja – kā Kungs bija teicis.
Ceturtā mocība: kaitīgi kukaiņi
16 Un Kungs teica Mozum: “Celies agri no rīta un stājies faraona priekšā, redzi – viņš ies laukā pie ūdens, tad saki viņam: tā saka Kungs: atlaid manu tautu, lai viņi man kalpo! 17 Ja tu nelaidīsi manu tautu, redzi – es uzsūtīšu tev un taviem kalpiem, tavai tautai un taviem namiem mušas. Ēģiptes nami piepildīsies ar mušām, un arī zeme, uz kuras tie stāv. 18 Bet tai dienā es nošķiršu Gošenes zemi, kur ir mana tauta, lai tur nebūtu mušu, lai tu zini, ka es esmu Kungs pār visu zemi! 19 Es likšu atšķirību starp manu tautu un tavu tautu – rīt būs šī zīme!” 20 Kungs darīja tā, un mušu bari nāca faraona namā un viņa kalpu namos, un zeme mušu dēļ tika sapostīta visā Ēģiptes zemē. 21 Tad faraons pasauca Mozu un Āronu un teica: “Ejiet, upurējiet savam Dievam šinī zemē!” 22 Bet Mozus teica: “Tā nav pareizi darīt, jo ēģiptiešiem riebj tas, ka mēs upurēsim Kungam, mūsu Dievam! Ja mēs ēģiptiešu acu priekšā upurēsim tā, ka tas viņiem riebj – vai tad viņi mūs nenomētās akmeņiem?! 23 Mēs iesim tuksnesī trīs dienu ceļu un upurēsim Kungam, savam Dievam, kā viņš mums teiks!” 24 Tad faraons teica: “Es jūs laidīšu, upurējiet Kungam, savam Dievam, tuksnesī, tikai neejiet tālu! Lūdziet par mani!” 25 Un Mozus teica: “Redzi – es aizeju no tevis, un es lūgšu Kungu, lai tad viņš rīt aizvāc mušas no faraona, viņa kalpiem un viņa tautas, bet tikai lai faraons vairs nekrāpjas, nelaizdams tautu upurēt Kungam!” 26 Un Mozus aizgāja no faraona, lai lūgtu Kungu. 27 Kungs darīja, kā Mozus teica, aizvāca mušas no faraona, viņa kalpiem un viņa tautas – neatlika nevienas! 28 Bet faraons arī šoreiz nocietināja savu sirdi un neatlaida tautu.
