1 Bet Mozus atbildēja, sacīdams: „Viņi man neticēs un neklausīs mani, bet sacīs: „Tas Kungs tev nemaz nav parādījies.“
2 Un tas Kungs viņam sacīja: „Kas tev rokā?“ Un viņš teica: „Zizlis.“
3 Un Viņš tam sacīja: „Nomet to zemē.“ Un viņš to nometa zemē. Tad tas kļuva par čūsku. Bet Mozus bēga no tās.
4 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Izstiep savu roku un satver to aiz astes!“ Un viņš izstiepa savu roku un satvēra to, un tā atkal kļuva par zizli viņa delnā.
5 „Tā tie tev ticēs, ka tev parādījies tas Kungs, tava tēva Ābrahāma Dievs, īzāka Dievs un Jēkaba Dievs.“
6 Un tas Kungs viņam vēl sacīja: „Bāz roku savā azotē!“ Un viņš iebāza savu roku azotē un to izvilka, un lūk, viņa roka bija pārklāta izsitumiem kā ar sniegu.
7 Un Viņš sacīja: „Bāz roku atpakaļ savā azotē!“ Un viņš iebāza roku atpakaļ azotē, un kad viņš to izvilka atkal ārā, tad, lūk, tā bija kā viņa pārējā miesa.
8 „Un notiks, ja viņi tev neticēs un neklausīs pēc pirmās zīmes, tad viņi tev ticēs otras zīmes dēļ.
9 Un ja notiks, ka viņi neticēs abām šīm zīmēm un neklausīs tevi, tad paņem ūdeni no upes un izlej to sausā vietā, un tad notiks, ka tas ūdens, kupu tu būsi smēlis no upes, uz sausuma kļūs par asinīm.“
10 Tad Mozus sacīja uz to Kungu: „Ak Kungs, es neesmu runātājs, tāds neesmu bijis vakar, tāds neesmu arī šodien, kopš Tu runāji ar savu kalpu; bet man ir grūta valoda un neveikla mēle.“
11 Bet tas Kungs sacīja viņam: „Kas ir cilvēkam muti devis? Un kas dara mēmu vai kurlu, vai redzīgu, vai aklu? —Vai ne Es, tas Kungs?
12 Bet tagad ej! Es būšu ar tavu muti, un Es tev mācīšu, kas tev sakāms.“
13 Bet Mozus sacīja: „Ak Kungs, sūti taču ko sūtīdams!“
14 Tad tas Kungs iedegās dusmās pret Mozu un sacīja: „Vai Ievīts Ārons nav tavs brālis? Es zinu, ka tas runā veikli, viņš nāks tev pretī, un, tevi ieraugot, tam prieks būs sirdī.
15 Un tu runā uz viņu un liec vārdus viņa mutē, bet Es būšu ar tavu muti un ar viņa muti un rādīšu jums, kas jums jādara.
16 Lai runā viņš tavā vietā uz tautu, viņš lai kļūst tev par muti, bet tu esi viņam Dieva vietā.
17 Bet šo zizli ņem savā rokā, ar to tu darīsi zīmes.“
18 Un Mozus nogāja atpakaļ pie Jetrus, sava sievas tēva, un sacija tam: „Es gribu doties ceļā un gribu atgriezties pie saviem brāļiem, kas ir Ēģiptē, un redzēt, vai viņi ir vēl dzīvi.“ Un Jetrus sacīja Mozum: „Ej ar mieru!“
19 Un tas Kungs sacīja Mozum Midtanā: „Ej atpakaļ uz Ēģipti, jo visi tie vīri ir miruši, kas meklēja tavu dzīvību.“
20 Un Mozus paņēma savu sievu un savus dēlus, uzsēdināja tos uz ēzeļa. Tā viņš atgriezās Ēģiptes zemē. Un Mozus paņēma Dieva zizli savā rokā.
21 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Kad tu būsi atgriezies Ēģiptē, tad visus tos brīnumus, ko Es esmu licis tavā rokā, rādi faraona priekšā; bet Es apcietināšu viņa sirdi, un tas neatlaidīs tautu.
22 Saki faraonam: „Tā saka tas Kungs: „Israēls ir mans pirmdzimtais dēls.“
23 Un Es tev saku: „Atlaid manu dēlu, lai viņš Man kalpo, bet ja tu liedzies viņu atlaist, redzi, tad Es nonāvēšu tavu pirmdzimto dēlu.“
24 Bet ceļā, naktsmītnē, tas Kungs viņu sastapa un gribēja likt viņam mirt.
25 Tad Cipora paņēma asu akmeni un apgrieza sava dēla priekšādu, aizkāra viņa kājas un sacīja: „Tu esi man asins līgavainis.“
26 Tad Viņš no tā atstājās. No tā cēlies nosaukums „asins līgavainis,“ kādu apgraizot.
27 Un tas Kungs sacīja Aronam: „Ej Mozum pretī tuksnesī.“ Un viņš gāja un to sastapa pie Dieva kalna, un viņš to skūpstīja.
28 Tad Mozus izstāstīja Aronam visus tā Kunga vārdus, ar kādiem tas viņu bija izsūtījis, un visas tās zīmes, kādas Viņš bija pavēlējis darīt.
29 Un Mozus un Arons gāja un sapulcināja visus Israēla vecajos.
30 Un Arons runāja visus tos vārdus, kādus tas Kungs Mozum bija sacījis, un viņš darīja tās zīmes tautas priekšā.
31 Un tauta ticēja. Un kad viņi dzirdēja, ka tas Kungs uzlūkojis Israēla bērnus un redzējis viņu bēdas, tad viņi dzīli noliecās Dieva priekšā un to pielūdza.
Mozum dotās zīmes
1 Mozus atbildēja: “Tiešām, viņi neticēs un mani neklausīs, viņi sacīs: Kungs tev nav parādījies!” 2 Un Kungs sacīja viņam: “Kas tev ir rokā?” Viņš teica: “Spieķis!” 3 Un Kungs teica: “Nomet to zemē!” Viņš nometa to zemē, un tas tapa par čūsku, un Mozus bēga no tās. 4 Un Kungs teica Mozum: “Pasniedzies un paņem to aiz astes!” Viņš pasniedzās, satvēra to, un viņa rokā tā kļuva par spieķi. 5 “Tādēļ viņi ticēs, ka tev parādījies Kungs, viņu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs!” 6 Un vēl Kungs viņam teica: “Liec savu roku azotē!” Viņš ielika savu roku azotē, un, kad viņš izvilka to, redzi – viņa roka bija spitālīga kā sniegs! 7 Un viņš teica: “Liec savu roku atpakaļ azotē!” Viņš ielika roku atpakaļ azotē, un, kad viņš atkal izvilka roku no azotes, redzi, tā bija tāda kā iepriekš! 8 “Būs tā – ja viņi tev neticēs un neklausīs tavas pirmās zīmes dēļ, tad viņi noticēs tavai nākamajai zīmei! 9 Un, ja viņi neticēs arī nākamajai zīmei, ja viņi tevi neklausīs, tad ņem Nīlas ūdeni un izlej to zemē, un ūdens, ko tu ņemsi no Nīlas, uz zemes kļūs par asinīm!” 10 Bet Mozus teica Kungam: “Ak, mans Kungs! Es neesmu runātājs – ne vakar, ne aizvakar, ne pēc tam, kad tu esi runājis ar savu kalpu! Es esmu lēns vārdos un neveiklu mēli!” 11 Un Kungs tam teica: “Kas cilvēkam devis muti? Kas padara mēmu, kurlu, redzīgu vai aklu? Vai ne es, Kungs?! 12 Un tagad – ej, es būšu ar tavu muti un norādīšu, ko tev runāt!” 13 Bet tas teica: “Ak, mans Kungs! Sūti jel kādu citu, sūti jel!”
14 Tad Kungs iedegās dusmās pret Mozu un sacīja: “Vai levīts Ārons nav tavs brālis?! Es zinu, ka viņš ir runātājs, tad redzi – tur viņš nāks tev pretī, ieraudzīs tevi un priecāsies savā sirdī. 15 Runā ar viņu, liec vārdus viņam mutē, un es būšu ar tavu muti un ar viņa muti un mācīšu, ko jums darīt! 16 Un viņš runās ar tautu tavā vietā, viņš būs tava mute, un tu viņam būsi par Dievu! 17 Ņem rokā šo spieķi, ar to tu darīsi zīmes!”
Mozus atgriežas Ēģiptē
18 Un Mozus devās atpakaļ pie sava sievastēva Jetrus un teica viņam: “Es nu iešu, ļauj man atgriezties pie maniem brāļiem, kuri ir Ēģiptē, man jāredz, vai viņi vēl dzīvi.” Un Jetrus teica Mozum: “Ej ar mieru!” 19 Midjānā Kungs teica Mozum: “Ej, atgriezies Ēģiptē, jo visi tie vīri, kuri lūkoja pēc tavas dzīvības, ir miruši!” 20 Mozus ņēma savu sievu, dēlus, uzsēdināja tos uz ēzeļa un atgriezās Ēģiptes zemē. Mozus paņēma Dieva spieķi rokā. 21 Un Kungs teica Mozum: “Kad tu dosies atpakaļ uz Ēģipti, pielūko – es tev esmu devis visus šos brīnumus – dari tos faraona priekšā. Bet es nocietināšu viņa sirdi, un viņš nelaidīs tautu. 22 Saki faraonam: tā saka Kungs: mans pirmdzimtais ir Israēls! 23 Un es tev saku: atlaid manu dēlu, lai viņš man kalpo, bet, ja tu liegsies viņu laist, redzi, es nokaušu tavu dēlu, tavu pirmdzimto!”
24 Un notika tā – pa ceļam nakšņošanas vietā viņam uzbruka Kungs un lūkoja viņu nonāvēt. 25 Tad Cipora paņēma klints šķēpeli, nogrieza sava dēla priekšādu, pieskārās viņa kājām un teica: “Nu tu man esi asins līgavainis!” 26 Tad viņš no tā atstājās, un viņa teica: “Asins līgavainis pēc apgraizīšanas!”
27 Un Kungs teica Āronam: “Dodies tuksnesī pretī Mozum!” Viņš gāja un sastapa to pie Dieva kalna un skūpstīja to. 28 Un Mozus pastāstīja Āronam visu Kunga sacīto, ko viņš tam bija teicis, un par visām zīmēm, par kurām viņš tam bija pavēlējis. 29 Tad Mozus un Ārons gāja un sapulcināja visus Israēla dēlu vecajos. 30 Un Ārons runāja visu, ko Kungs bija teicis Mozum, kas tautas priekšā rādīja zīmes. 31 Un tauta ticēja, viņi klausīja, jo Kungs bija stāvējis klāt Israēla dēliem – viņš bija redzējis viņu spaidus, un tie zemojās un klanījās.
