1 Mozus ganīja sava sievas tēva Midiana priestepa Jetrus avis. Viņš aizdzina lopus pāri tuksnesim un nonāca pie Dieva kalna Horeba.
2 Un tā Kunga eņģelis viņam parādījās uguns liesmā, kas izšāvās no ērkšķu krūma, un viņš redzēja: ērkšķu krūms dega ugunis, bet nesadega.
3 Tad Mozus sacīja: „Es iešu tuvāk un apskatīšu šo brīnumaino parādību, kādēļ ērkšķu krūms nesadeg.“
4 Bet tas Kungs redzēja, ka viņš tur bija nostājies, lai noskatītos, un sauca tam no krūma un sacīja: „Mozu, Mozu!“ Mozus atbildēja: „Te es esmu.“
5 Un tas Kungs sacīja: „Nenāc tuvāk! Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.“
6 Un Viņš sacīja: „Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, īzāka Dievs, Jēkaba Dievs.“ Un Mozus aizklāja savu vaigu, jo viņš bijās Dievu uzskatīt.
7 Un tas Kungs sacīja: „Vērodams esmu vērojis manas tautas bēdas, kādas tai ir Ēģiptē. Viņas brēkšanu par saviem spaidītājiem Es esmu dzirdējis un zinu viņu ciešanas.
8 Es esmu nolaidies, lai viņus izglābtu no ēģiptiešu rokām un tos izvestu no šīs zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek, uz kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, feri siešu, chīviešu un jebusiešu zemi.
9 Lūk, Israēla bērnu brēkšana ir nākusi manā priekšā, un Es esmu redzējis tos spaidus, ar kādiem ēģiptieši viņus apspiež.
10 Tad nu ej! Es tevi sūtīšu pie faraona. Izved manu tautu no Ēģiptes!“
11 Tad Mozus sacīja Dievam: „Kas es esmu, ka man jāiet pie faraona un ka man jāizved israēlieši no Ēģiptes?“
12 Dievs sacīja: „Es būšu ar tevi, un šī būs tā zīme, ka Es tevi esmu sūtījis, lai tu izvestu tautu no Ēģiptes: jūs kalposit Dievam pie šī kalna.“
13 Bet Mozus sacīja uz Dievu: „Kad es nākšu pie Israēla bērniem un viņiem sacīšu: „Jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis,“ tad tie jautās: „Kā viņu sauc?“ Ko tad lai es viņiem saku?“
14 Dievs atbildēja Mozum: „Es Esmu, kas Es Esmu! Viņš sacīja: tā tev jārunā ar Israēla bērniem: „es esmu “ —tas mani sūtījis pie jums.“
15 Un Dievs vēl sacīja Mozum: „Tā tu saki Israēla bērniem: „Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs: Ābrahāma Dievs, īzāka Dievs un Jēkaba Dievs mani ir sūtījis pie jums—tas ir mans vārds mūžīgi, to atcerieties uz cilšu ciltīm.“
16 Ej un sasauc Israēla vecajos un saki viņiem: „Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, ir man parādījies, Ābrahāma un īzāka un Jēkaba Dievs, sacīdams: „Vērodams Es vēroju jūs un to, ko viņi jums darījuši Ēģiptē.“
17 Un Es esmu sacījis: „Es jūs izvedīšu no Ēģiptes spaidiem uz kānaāniešu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek.“
18 Tad viņi klausīs tev. Bet tu un Israēla vecajie ejiet pie Ēģiptes ķēniņa un sakiet tam tā: „Tas Kungs, ebrēju Dievs, ir parādījies mums, tāpēc mums jāiet treju dienu gājums tuksnesī, lai upurētu tam Kungam, mūsu Dievam.“
19 Bet Es zinu, ka Ēģiptes ķēniņš neļaus jums iet, ja nav stipras rokas.
20 Tāpēc Es izstiepšu savu roku un pārsteigšu Ēģiptes zemi ar visiem brīnumdarbiem, kupis Es tās vidū darīšu. Pēc tam viņš jūs atlaidīs.
21 Es arī parādīšu žēlastību tautai šo ēģiptiešu priekšā, un notiks, jums izejot, ka jūs neiziesit tukši.
22 Ikvienai sievietei no savas kaimiņienes un līdziedzīvotājas jāprasa sudraba rotas, zelta rotas un drēbes. Ar tām jums jārotā savi dēli un savas meitas; tā tās tiks atņemtas ēģiptiešiem.“
Degošais ērkšķu krūms
(2Moz 6:2–7:72Moz 11:1–42Moz 12:35–36)1 Mozus ganīja sava sievastēva, Midjāna priestera Jetrus, avis. Viņš dzina avis pāri tuksnesim un nonāca pie Dieva kalna Horeba. 2 Un uguns liesmā viņam parādījās Kunga eņģelis no ērkšķu krūma, viņš raudzījās, un redzi – ērkšķu krūms dega ugunī, bet nesadega! 3 Un Mozus teica: “Pieiešu jel apskatīt šo lielo parādību – kāpēc ērkšķu krūms nesadeg?” 4 Un Kungs ieraudzīja, ka viņš nāk klāt, lai redzētu, un Dievs sauca viņam no ērkšķu krūma vidus: “Mozu! Mozu!” Un tas teica: “Es te!” 5 Tad viņš teica: “Netuvojies! Noauj sandales no savām kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme!” 6 Viņš teica: “Es esmu tava tēva Dievs – Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs!” Un Mozus paslēpa savu seju, jo baidījās palūkoties uz Dievu. 7 Un Kungs teica: “Redzēt es redzēju manas tautas apspiestību Ēģiptē, un es dzirdēju viņus brēcam par vagariem – jo es zinu viņu ciešanas. 8 Es esmu nācis izglābt viņus no ēģiptiešiem un aizvest viņus no tās zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur plūst piens un medus, uz kanaāniešu un hetiešu, un amoriešu, un periziešu, un hiviešu, un jebūsiešu vietām! 9 Un tagad, redzi, pie manis ir nonākusi Israēla dēlu brēkšana, un es esmu redzējis arī spaidus, ar ko ēģiptieši tos apspiež. 10 Un tagad – ej, es tevi sūtīšu pie faraona, un tu izvedīsi manu tautu, Israēla dēlus, no Ēģiptes!” 11 Bet Mozus teica Dievam: “Kas es tāds esmu, ka man jāiet pie faraona un jāizved Israēla dēli no Ēģiptes?!” 12 Un viņš teica: “Es taču būšu ar tevi, un šī tev ir zīme, ka es tevi esmu sūtījis – kad tu izvedīsi tautu no Ēģiptes, jūs kalposiet Dievam šajā kalnā!”
Dievs atklāj savu vārdu
13 Bet Mozus teica Dievam: “Redzi, es atnākšu pie Israēla dēliem un teikšu tiem: pie jums mani ir sūtījis jūsu tēvu Dievs! – Bet viņi man jautās: kāds ir viņa vārds? – Ko lai es tiem saku?” 14 Un Dievs teica Mozum: “ES ESMU, KAS ES ESMU!” Viņš teica: “Tā saki Israēla dēliem: ESOŠAIS mani pie jums ir sūtījis!”
15 Un vēl Dievs Mozum teica: “Tā saki Israēla dēliem: Kungs, jūsu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs, mani ir sūtījis pie jums! – Tas ir mans vārds uz mūžiem, un tā mani ir jāpiesauc paaudžu paaudzēs! 16 Ej, sapulcini Israēla vecajos un saki tiem: man parādījās Kungs, jūsu tēvu Dievs, Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs, sacīdams: es vērstin esmu pievērsies jums un tam, kas jums tiek darīts Ēģiptē! 17 Un es saku: no Ēģiptes spaidiem es jūs aizvedīšu uz kanaāniešu, hetiešu, amoriešu, periziešu, hiviešu un jebūsiešu zemi, uz zemi, kur plūst piens un medus! 18 Viņi tevi klausīs! Tu un Israēla vecajie iesiet pie Ēģiptes ķēniņa un teiksiet viņam: Kungs, ebreju Dievs, ir bijis mums klāt. Un tagad – laid mūs iet trīs dienu ceļu tuksnesī un upurēt Kungam, mūsu Dievam! 19 Un es zinu, ka Ēģiptes ķēniņš neļaus jums iet un aizturēs ar varu. 20 Tad es sākšu sist Ēģipti ar visiem saviem brīnumiem, ko es darīšu, – pēc tiem viņš jūs atlaidīs. 21 Es dāvāšu tautai ēģiptiešu vēlību, un, kad jūs iesiet, jūs neaiziesiet tukšā! 22 Tad ik sieva lai prasa savai kaimiņienei un tai, kas dzīvo līdzās tās namā, sudraba traukus, zelta traukus un drānas – tos lai nes jūsu dēli un meitas, un jūs aplaupīsiet Ēģipti!”
