1 Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams:
2 „Saki israēliešiem, lai tie apmet likumu un uzceļ nometni Pihahirotas priekšā, starp Migdolu un jupu, taisni pretī Baāl-Cefonai; tai iepretī apmetieties pie jūras.
3 Tad faraons spriedīs par Israēla ļaudīm: tie ir apmaldījušies, tuksnesis tos ir ieslēdzis.
4 Es apcietināšu faraona sirdi, un viņš dzīsies viņiem pakaļ, bet Es gribu pagodināt sevi faraona un visu viņa pulku acis, lai Ēģipte atzīst, ka Es, tas Kungs, to esmu darījis.“
5 Un Ēģiptes ķēniņam tika paziņots, ka tauta aizbēgusi; tad faraona un viņu kalpu sirdis pārvērtās pret šo tautu, un tie sprieda: „Kāpēc mēs tā esam darījuši, ka esam atlaiduši israēliešus no klaušu darbiem pie mums?“
6 Un viņš aizjūdza savus ratus un paņēma savu tautu līdz.
7 Viņš paņēma seši simti izlasītu kaja ratu un citus ēģiptiešu ratus un labākos kapitālus uz visiem tiem.
8 Un tas Kungs apcietināja faraona, Ēģiptes ķēniņa, sirdi, ka tas dzinās Israēla ļaudīm pakaļ, lai gan israēlieši bija atstājuši zemi augstas rokas vadīti.
9 Un ēģiptieši dzinās viņiem pakaļ un panāca tos—visi faraona rati, zirgi, jātnieki un karaspēks—kad tie bija apmetušies pie jūras, pie Pihahirotas, taisni pretim Baāl-Cefonai.
10 Kad faraons bija tuvu klāt pienācis, tad Israēla bērni pacēla savas acis, un, lūk, —ēģiptieši cieši aiz viņiem; tad tie ļoti izbijās un kliedza uz Dievu.
11 Un tie sacīja Mozum: „Vai trūka Ēģiptē kapu, ka tu mūs esi izvedis, lai mēs mirtu tuksnesī? Kāpēc tu mums tā esi darījis, likdams mums iziet no Ēģiptes?
12 Vai mēs jau tev Ēģiptē neteicām, sacīdami: „Atstājies no mums! Mēs gribam kalpot ēģiptiešiem, jo mums būtu bijis labāk kalpot ēģiptiešiem nekā mirt tuksnesi!“
13 Bet Mozus sacīja tautai: „Nebīstaities, pastāviet un vērojiet, kā tas Kungs jūs šodien izglābs: ēģiptiešus, kurus jūs šodien redzat, jūs ne mūžam vairs neredzēsit.
14 Tas Kungs karos par jums, bet jūs stāvēsit klusu.“
15 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Ko tu brēc uz Mani? Saki Israēla bērniem, lai tie dodas ceļā.
16 Bet tu pacel savu zizli un izstiep savu roku pār jūru un sašķel to, lai Israēla bērni var iziet caur jūras vidu sausām kājām.
17 Redzi, Es apcietināšu ēģiptiešu sirdis, ka tie seko jums, bet Es gribu pagodināt sevi faraona un visa viņa karaspēka, viņa ratu un viņa jātnieku priekšā,
18 Lai ēģiptieši atzīst, ka Es esmu tas Kungs, kad Es godu būšu guvis pār faraonu, pār, v viņa ratiem un pār viņa jātniekiem.“
19 Un Dieva eņģelis, kas bija gājis Israēla pulkam pa priekšu, nostājās aiz viņiem; arī mākoņu stabs, kas bija priekšā, mainīja savu vietu un nostājās aiz viņiem.
20 Tas novietojās starp ēģiptiešu nometni un starp israēliešu nometni. Tā tur bija mākonis un tumsa, kas šķīra vienu no otra.
21 Tad Mozus izstiepa savu roku pār jūru, un tas Kungs lika jūrai, spēcīgam austruma vējam pūšot, plūst atpakaļ visu cauru nakti, un Viņš darīja jūru par sauszemi, un ūdeņi pāršķēlās.
22 Tā Israēla bērni iegāja juras vidū sausām kājām, kamēr ūdeņi tiem bija kā vaļņi pa labi un pa kreisi.
23 Un ēģiptieši dzinās viņiem pakaļ, un visi faraona zirgi un viņa rati un viņa jātnieki devās aiz viņiem pa ūdens vidu.
24 Bet rīta krēslā tas Kungs noraudzījās uz ēģiptiešu karaspēku mākoņu un uguns stabā, tā ka ēģiptiešu pulkos radās apjukums.
25 Un Viņš kavēja riteņu griešanos tā, ka tie tika tikai ar grūtībām uz priekšu; tad ēģiptieši sacīja: „Bēgsim mēs labāk no israēliešiem, jo tas Kungs karo par viņiem pret Ēģipti.“
26 Tad tas Kungs sacīja Mozum: „Izstiep savu roku pār jupi, lai ūdeņi atgriežas pār ēģiptiešiem, pār viņu ratiem un pār viņu jātniekiem.“
27 Un Mozus izstiepa savu roku pār jūpi, un jūras ūdeņi atgriezās pirms rīta ausmas savā gultnē, un ēģiptieši bēga tiem tieši pretim. Tā tas Kungs nogremdēja ēģiptiešus jūras vidū.
28 Un ūdeņi atgriezās un apsedza ir ratus, ir jātniekus, visu faraona karaspēku, kas bija viņiem dzinies pakaļ jūrā, no viņiem nepalika pāri neviens pats.
29 Bet israēlieši izgāja pa juras vidu sausām kājām, un ūdeņi tiem stāvēja kā valnis pa labo un pa kreiso pusi.
30 Tā tas Kungs tanī dienā izglāba Israēlu no Ēģiptes rokām, bet Israēls redzēja ēģiptiešus mirušus guļam jupas malā.
31 Tā Israēls redzēja lielo darbu, ko tas Kungs ēģiptiešiem bija darījis, un tauta bijās to Kungu un ticēja tam Kungam un Viņa kalpam Mozum.
Pāriešana pār jūru
1 Kungs teica Mozum: 2 “Saki Israēla dēliem, lai viņi atgriežas un apmetas pret Pī-Hīrotu starp Migdolu un jūru iepretim Baal-Cefonai – apmetieties pie jūras iepretī tai! 3 Un faraons teiks par Israēla dēliem: apmaldījušies viņi tai zemē, tuksnesis viņus ieslēdzis! 4 Tad es nocietināšu faraona sirdi, un viņš dzīsies tiem pakaļ. Es uzvarēšu faraonu un viņa karapulku, tad ēģiptieši zinās, ka es esmu Kungs!” – un viņi tā darīja. 5 Kad Ēģiptes ķēniņam pastāstīja, ka tauta aizbēgusi, tad faraona un viņa kalpu prāts pret tautu mainījās, un tie teica: “Ko mēs esam izdarījuši, ka atlaidām Israēlu no verdzības?!” 6 Un viņš jūdza savus ratus un ņēma līdzi arī savus ļaudis. 7 Viņš ņēma seši simti labāko ratu un visus Ēģiptes ratus un braucējus tiem visiem. 8 Kungs nocietināja Ēģiptes ķēniņa faraona sirdi, un viņš dzinās pakaļ Israēla dēliem, bet Israēla dēlus vadīja stipra roka. 9 Ēģiptieši viņus vajāja un panāca apmetnē pie jūras – visi faraona zirgi, rati, viņa jātnieki un karaspēks! – pie Pī-Hīrotas iepretī Baal-Cefonai. 10 Faraons tuvojās, Israēla dēli pacēla savas acis, un redzi – ēģiptieši dzinās tiem pakaļ, un tie ļoti izbijās. Israēla dēli brēca uz Kungu. 11 Viņi teica Mozum: “Vai Ēģiptē nav kapu, ka tu mūs atvedi nomirt tuksnesī?! Redzi, ko tu mums izdarīji, aizvezdams mūs no Ēģiptes! 12 Vai mēs Ēģiptē neteicām: atstāj mūs vergot ēģiptiešiem, jo mēs labāk vergojam ēģiptiešiem nekā mirstam tuksnesī!” 13 Bet Mozus tautai teica: “Nebaidieties, palieciet un skatiet Kunga glābšanu, ko viņš jums dos šodien – šodien jūs redzat ēģiptiešus, bet nemūžam vairs tos neredzēsiet! 14 Kungs par jums cīnīsies, bet jūs klusējiet!”
15 Un Kungs teica Mozum: “Kāpēc tu brēc uz mani? Saki Israēla dēliem, lai viņi dodas uz priekšu! 16 Bet tu pacel savu spieķi un izstiep roku pār jūru, pāršķel to, lai Israēla dēli cauri jūrai iet pa sausu zemi. 17 Un es, redzi, es nocietināšu ēģiptiešu sirdis – viņi dosies tiem pakaļ, un es uzvarēšu faraonu un viņa karaspēku, viņa ratus un viņa jātniekus! 18 Ēģiptieši zinās, ka es esmu Kungs – kad es uzvarēšu faraonu, viņa ratus un viņa jātniekus!” 19 Un Dieva eņģelis, kas bija gājis pa priekšu Israēla dēlu nometnei, nostājās beigās un gāja tiem no aizmugures. Un mākoņu stabs no priekšas nostājās tiem aizmugurē. 20 Tas atradās starp ēģiptiešu nometni un Israēla nometni. Bija mākonis – un tumsa. Tas apgaismoja nakti. Un visu nakti viņi netuvojās viens otram. 21 Tad Mozus izstiepa roku pār jūru, un Kungs dzina jūru ar spēcīgu austrumvēju, kas pūta visu nakti, padarīja jūru par sauszemi, un ūdeņi pāršķēlās. 22 Israēla dēli cauri jūrai gāja pa sausu zemi – ūdeņi bija tiem kā mūris no labās un no kreisās puses! 23 Ēģiptieši viņus vajāja, un visi faraona zirgi, viņa rati un jātnieki devās tiem pakaļ jūrā. 24 Ap rīta sardzes laiku Kungs palūkojās uz ēģiptiešu nometni no uguns un mākoņa staba un iztrūcināja ēģiptiešu nometni. 25 Viņš iestrēdzināja ratu riteņus, ka bija smagi braukt, un ēģiptieši teica: “Bēgam no Israēla, jo viņu pusē pret ēģiptiešiem cīnās Kungs!”
Ēģiptiešu karaspēks tiek noslīcināts
26 Un Kungs teica Mozum: “Izstiep savu roku pār jūru, liec, lai ūdeņi nāk atpakaļ pār ēģiptiešiem, viņu ratiem un jātniekiem!” 27 Mozus izstiepa savu roku pār jūru, un pret rītu jūra atgriezās savā gultnē, un ēģiptieši bēga taisni tai pretī. Tā Kungs izmētāja ēģiptiešus jūrā. 28 Ūdeņi atgriezās un apklāja visus faraona karaspēka ratus un jātniekus, kas bija devušies viņiem pakaļ jūrā, – neviens no tiem neatlika! 29 Bet Israēla dēli cauri jūrai gāja pa sausu zemi, un ūdeņi tiem bija kā mūris no labās un no kreisās puses. 30 Tajā dienā Kungs izglāba Israēlu no ēģiptiešu rokas un Israēls skatīja ēģiptiešus beigtus jūras krastā. 31 Israēls nu redzēja, ko Kungs ar varenu roku bija darījis ēģiptiešiem, un tauta bijās Kunga, un viņi ticēja Kungam un viņa kalpam Mozum.
