1 Piemini savu Radītāju savā jaunībā, pirms tās ļaunas dienas nāk un tie gadi tuvojas, par kupiem tu vēlāk sacīsi: „Tie man nepatīk!“
2 Pirms vēl saule un dienas gaisma, mēness un zvaigznes satumst un pirms vēl mākoņi atkal atgriežas pēc lietus,
3 Tanī laikā, kad nama sargi trīc un stiprie vīri lokās, kad malējas pārtrauc darbu, tāpēc ka viņu palicis maz, un tās ziņkārīgās, kas caur logiem skatās, paliek drūmas;
4 Un kad abi vārti uz ielu paliek aizslēgti, jo malšanas skaņa kļūst klusāka, kad cilvēks ceļas augšā, kad dzird putnus čivinām un visas dziesmu meitenes apklusušas;
5 Kad cilvēks jau baidās ari no katras kalnā kāpšanas un baiļojas pa katru ceļu ejot; kad mandeļu koks gan stāvēs ziedos, bet sisenis jau būs par nastu, un līksmība zudīs, —jo cilvēks iet uz savu mūža mājokli un viņa raudu dziesmu dziedātāji jau staigā apkārt pa ielām;
6 Pirms vēl sudraba dzīves pavediens trūkst un zelta trauks saplīst, smeļamais spainis pie avota izkalst un sabrūk, pats smeļamais skritulis salūst un iekrīt akā.
7 Tiešām, pīšļiem būs atkal atgriezties atpakaļ zemē un kļūt par to, kas tie iepriekš bijuši, un garam atkal atgriezties atpakaļ pie Dieva, kas to ir devis.
8 „Ak niecība!“ —saka mācītājs. —„Viss ir niecība!“
9 Un vēl jāuzsveŗ, ka šis mācītājs bija tiešām gudrs, ka viņš mācīja tautai īstas, dziļas un pareizas atziņas un bija domātājs, kas sacerēja daudzus sakāmos vārdus.
10 Un mācītājs pūlējās atrast pie-mērotus vārdus, lai attiecīgus norādī-jumus pareizi uzrakstītu un lai izteicieni atbilstu patiesībai.
11 Gudro izteicieni ir kā vēršu dzenamie, un kā iedzītas naglas kopā stāv viņu izteicieni, kas ir viena vienīga gana veidoti.
12 Un vēl beidzot: Sargies, mans dēls! Daudzai grāmatu rakstīšanai nav gala, un pārmērīga lasīšana nopulē miesu.
13 Gala iznākums no visa ir šāds: Bīsties Dievu un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas katram cilvēkam!
14 Jo Dievs tai tiesā, kas nāks pār visu apslēpto, pasludinās savu spriedumu par visu notikušo, vai tas būtu bijis labs, vai ļauns.
1 Atceries Radītāju savās jaunības dienās,
pirms ļaunās dienas ir atnākušas
un klāt gadi, par kuriem tu teiksi:
man nav no tiem patikas! –
2 Pirms vēl saule ir aptumsusi
un gaisma, un mēness, un zvaigznes,
un mākoņi atgriežas, nesdami lietu, –
3 dienā, kad dreb nama sargi
un liecas pie zemes spēka vīri,
kad malējas mitas, jo viņu tik maz,
kad sadrūmst sievas, kas raugās pa logu,
4 un durvis uz ielu ciet,
un noklust dzirnu balss,
un cilvēks ceļas ar putnu balsīm –
jo dziesmu meitas visas pieklusušas,
5 ir augstāk pakāpties tas bīstas –
briesmas tam visur ceļā.
Vēl mandeļkoks zied,
bet sienāzis sevi nes kā nastu,
un kaperkrūma auglis viļ,
jo cilvēks iet uz savu mūža namu
un apraudātāji jau riņķo apkārt –
6 līdz pušu sudraba saite
un sadauzīta zelta bļoda,
un sasista krūka pie avota,
un salauzts ritenis ūdens akai,
7 un atgriežas pīšļi zemē, kur tie bija,
bet gars atgriežas pie Dieva, kas to deva!
8 Tukšību tukšība, saka mācītājs, viss ir tukšība!
Epilogs
9 Mācītājs ne tikai pats bija gudrs vīrs, viņš mācīja gudrību tautai un apsvēra, pārlūkoja un sarindoja daudzus sakāmvārdus. 10 Mācītājs pūlējās atrast tīkamus vārdus – uzrakstīti ir īsti patiesības vārdi.
11 Gudro vārdi ir kā vēršu dzenamie dzelkšņi,
un kā iedzītas naglas
ir savāktie izteicieni,
kas vienīgā Gana doti.
12 Un vēl, mans dēls, uzmanies –
lielai grāmatu sacerēšanai nav gala
un liela aizraušanās ar tām nopūlē miesu!
13 Saņemot kopā visu dzirdēto:
bīsties Dieva
un ievēro viņa baušļus,
jo tas ir viss, kas cilvēkam jādara!
14 Jo Dievs iztiesās visu, kas darīts, –
visu apslēpto, vai tas labs vai ļauns.
