1 Bet Sauls, vēl draudus un nāvi šņākdams pret tā Kunga mācekļiem, gāja pie augstā priestera
2 Un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, atradis kādus šīs mācības piekritējus, vīriešus vai sievietes, tos saistītus vestu uz Jeruzālemi.
3 Bet viņam ejot, notika, ka, tuvojoties Damaskai, piepeši viņu apspīdēja gaisma no debesīm,
4 Un, pie zemes nokritis, viņš dzirdēja balsi, kas viņam teica: „Saul, Saul, kāpēc tu mani vajā?“
5 Viņš jautāja: „Kas tu esi, Kungs?“ Bet viņš atbildēja: „Es esmu Jēzus, ko tu vajā;
6 Celies un ej pilsētā, un tev pateiks, kas tev jādara.“
7 Bet viņa ceļa biedri stāvēja kā mēmi, balsi gan dzirdēdami, bet nevienu neredzēdami.
8 Sauls piecēlās no zemes un, acis atvēris, neko neredzēja; un viņi to pie rokas ieveda Damaskā.
9 Trīs dienas viņš nevarēja redzēt un ne ēda, ne dzēra.
10 Damaskā bija kāds māceklis, vārdā Ananija, un tas Kungs parādībā viņu uzrunāja: „Ananija!“ Viņš atbildēja: „Še es esmu Kungs!“
11 Tas Kungs viņam sacīja: „Celies un ej uz tā saukto Taisno ielu un uzmeklē Jūdas namā tarsieti, vārdā Sauļu; viņš lūdz Dievu
12 Un parādībā ir redzējis vīru vārdā Ananiju ieejam un tam rokas uzliekam, lai tas atkal ķlūtu redzīgs.“
13 Bet Ananija atbildēja: „Kungs, es no daudziem esmu dzirdējis par šo vīru, cik daudz ļauna viņš darījis taviem svētajiem Jeruzālemē;
14 Un te viņam ir augsto priesteru pilnvara saistīt visus, kas piesauc tavu vārdu.“
15 Bet tas Kungs viņam sacīja: „Ej, jo viņš man ir izredzēts ierocis nest manu vārdu pagānu, ķēniņu un Israēla bērnu priekšā.
16 Jo es viņam rādīšu, cik daudz viņam mana vārda dēļ jācieš.“
17 Ananija aizgāja un nonāca tanī namā un, viņam rokas uzlicis, sacīja: „Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev parā-dījies ceļā, pa kuru tu nāci, mani sūtījis, lai tu atkal kļūtu redzīgs un pilns Svēta Gara.“
18 Tūdaļ no viņa acīm nokrita kā zvīņas, viņš atkal redzēja un uzcēlies tika kristīts.
19 Un viņš ēda un atspirga. Viņš palika dažas dienas pie mācekļiem Da-maskā
20 Un tūdaļ sludināja par Jēzu sinagogās, ka tas ir Dieva dēls.
21 Bet visi, kas to dzirdēja, uztraucās un sacīja: „Vai viņš nav tas, kas Jeruzālemē vajājis tos, kas piesauca šo vārdu, un vai viņš nav tāpēc šurp nācis, lai tos saistītus vestu pie augstajiem priesteriem?“
22 Bet Sauls arvien vairāk iedegās un saviļņoja ļaudis, kas dzīvoja Damaskā, pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus.
23 Kad labs laiks bija pagājis, jūdi nolēma viņu nonāvēt.
24 Bet viņu nodoms Saulam kļuva zināms. Viņi sargāja vārtus dienām un naktīm, lai viņu nonāvētu;
25 Bet mācekļi naktī viņu nolaida grozā pār mūri zemē.
26 Jeruzālemē nonācis, viņš raudzīja piebiedroties mācekļiem; bet visi no tā bijās neticēdami, ka viņš ir māceklis.
27 Bet Barnaba ņēma viņu savā aizsardzībā un veda pie apustuļiem un tiem stāstīja, kā viņš ceļā redzējis to Kungu un ka tas ar viņu runājis, un kā viņš Damaskā atklāti sludinājis Jēzus vārdā.
28 Un viņš bija pie tiem Jeruzālemē, nāca un gāja, droši sludinādams tā Kunga vārdā.
29 Viņš runāja ari un cīnījās ar hellēnistiem; bet tie meklēja viņu nonāvēt.
30 Brāp, to manīdami, viņu aizveda uz Cezareju un aizsūtīja uz Tarsu.
31 Tad draudzei visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā bija miers, un tā auga un dzīvoja tā Kunga bijībā un pilnam baudīja Svētā Gara iepriecu.
32 Bet Pēteris, pārstaigādams visu apgabalu, nonāca arī pie svētajiem, kas dzīvoja Lidā.
33 Tur bija kāds cilvēks, vārdā Ainejs, kas astoņus gadus bija gulējis uz gultas; tas bija triekas ķerts.
34 Pēteris viņam sacīja: „Ainej, Jēzus Kristus tevi dziedina; celies un sakārto savu gultu!“ Un viņš tūdaļ cēlās.
35 Viņu redzēja visi Lidas un Saronas iedzīvotāji, un tie atgriezās pie tā Kunga.
36 Jopē bija kāda mācekle, vārdā Tabita, kas tulkojumā nozīmē Stirna; tā bija labdare un nabagu apdāvinātāja.
37 Tanīs dienās viņa saslima un nomira; un viņi to nomazgājuši nolika augšistabā.
38 Bet tā kā Lida ir tuvu pie Jopes, tad mācekļi, dzirdēdami, ka Pēteris turēšot, sūtīja pie tā divi vīrus ar lūgumu, lai tas nekavētos atnākt pie viņiem.
39 Pēteris cēlās un gāja tiem līdz; kad viņš bija atnācis, viņu uzveda augšistabā, un visas atraitnes viņu apstāja, raudādamas un rādīdamas svārkus un drēbes, ko Stirna, pie tiem būdama, bija darinājusi.
40 Pēteris, izraidījis visus ārā, metās ceļos un lūdza Dievu un, pret mirušo pagriezies, sarija: „Tabita, celies augšā!“ Viņa atvēra savas acis un, Pēteri ieraudzījusi, piecēlās sēdus.
41 Viņš tai sniedza roku un to piecēla; un, atsaucis svētos un atraitnes, viņu dzīvu veda tiem priekšā.
42 Tas kļuva zināms visā Jopē, un daudzi ticēja tam Kungam.
43 Viņš labu laiku palika Jopē pie kāda ādmiņa Sīmaņa.
Sauls top par Jēzus mācekli
1 Bet Sauls, pilns nāves draudu pret Kunga mācekļiem, ieradās pie augstā priestera 2 un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, sastopot kādus šīs ticības ceļa gājējus, vīrus un sievas, viņš tos varētu sasiet un vest uz Jeruzālemi. 3 Bet, tuvojoties Damaskai, viņu pēkšņi apspīdēja gaisma no debesīm. 4 Nokritis pie zemes, viņš dzirdēja balsi sakām: “Saul, Saul, kādēļ tu mani vajā?” 5 Viņš jautāja: “Kas tu esi, Kungs?” Tas atbildēja: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā. 6 Celies augšā un ej uz pilsētu, un tur tev pateiks, kas jādara.” 7 Bet vīri, kas gāja kopā ar Saulu, stāvēja bez valodas kā mēmi – balsi tie dzirdēja, bet nevienu neredzēja. 8 Sauls piecēlās no zemes, bet, acis atvēris, neko neredzēja; un viņi, pie rokām paņēmuši, veda to uz Damasku. 9 Trīs dienas viņš bija neredzīgs un neko neēda un nedzēra. 10 Damaskā bija kāds māceklis, vārdā Hananja. Kungs uzrunāja viņu parādībā: “Hananja.” Viņš atbildēja: “Redzi, Kungs, te es esmu.” 11 Bet Kungs viņam sacīja: “Dodies uz Taisno ielu un Jūdas mājā uzmeklē tarsieti, vārdā Sauls. Redzi, viņš lūdz Dievu, 12 un ir redzējis kādu vīru, vārdā Hananja, ienākam un uzliekam viņam rokas, lai viņš atkal varētu redzēt.” 13 Hananja atbildēja: “Kungs, es no daudziem esmu dzirdējis par šo vīru, kādus ļaunus darbus viņš darījis svētajiem Jeruzālemē. 14 Šeit viņš ir ieradies ar virspriesteru pilnvarām apcietināt visus, kas piesauc tavu vārdu.” 15 Bet Kungs viņam sacīja: “Dodies turp, jo šis vīrs ir manis izredzēts darbarīks, lai nestu manu vārdu tautām un ķēniņiem, un Israēla dēliem. 16 Es darīšu viņam redzamu, kas viņam mana vārda dēļ būs jācieš.” 17 Un Hananja devās uz to namu un, uzlicis rokas viņam, sacīja: “Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev parādījās ceļā, sūta mani, lai tu kļūtu atkal redzīgs un tiktu piepildīts ar Svēto Garu.” 18 Tūdaļ no viņa acīm nokrita it kā zvīņas, viņš atkal redzēja un cēlās kājās, un tika kristīts. 19 Viņš paēda un atguva spēkus.
Sauls sludina Damaskā
20 Viņš tūdaļ sludināja sinagogās par Jēzu, ka Jēzus ir Dieva Dēls. 21 Visi, kas to dzirdēja, izbijās un runāja: “Vai tad šis nav tas pats, kurš Jeruzālemē vajājis tos, kas piesauc Jēzus vārdu, un tagad nācis šurp, lai apcietinātu un vestu tos pie virspriesteriem?” 22 Bet Saula ietekme arvien pieauga, un viņš radīja apjukumu jūdos, kas dzīvoja Damaskā, pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus.
Sauls bēg no Damaskas
23 Kad jau kāds laiks bija pagājis, jūdi sāka perināt domas, kā viņu nokaut, 24 taču viņu nolūks kļuva zināms Saulam. Viņi novēroja pilsētas vārtus dienu un nakti, lai to nokautu. 25 Bet viņa mācekļi naktī aizveda viņu, ielika grozā un nolaida pāri mūrim lejā.
Sauls Jeruzālemē
26 Ieradies Jeruzālemē, viņš mēģināja pievienoties mācekļiem, bet visi baidījās no viņa, neticēdami, ka viņš ir kļuvis par mācekli. 27 Bet Barnaba uzņēma viņu, aizveda pie apustuļiem un pastāstīja tiem, kā viņš ceļā redzējis Kungu un ka Jēzus ar viņu runājis, un kā viņš Damaskā drosmīgi sludinājis Jēzus vārdā. 28 Sauls bija kopā ar tiem Jeruzālemē, nāca un gāja, drosmīgi sludinādams Kunga vārdā. 29 Viņš runāja un strīdējās ar grieķiski runājošiem jūdiem, bet tie lūkoja viņu nokaut. 30 To uzzinājuši, brāļi aizveda viņu uz Cēzareju un sūtīja tālāk uz Tarsu. 31 Tad draudzēm visā Jūdejā un Galilejā, un Samarijā bija miers. Tās nostiprinājās un dzīvoja Kunga bijībā un, Svētā Gara iedrošinātas, pieauga skaitā.
Aineja dziedināšana
32 Pēteris ceļoja pa visu zemi, un viņš nonāca arī pie svētajiem, kas dzīvoja Lidā. 33 Tur viņš atrada kādu vīru, vārdā Ainejs, kas astoņus gadus paralizēts gulēja uz gultas. 34 Pēteris viņam sacīja: “Ainej, Jēzus Kristus tevi ir dziedinājis, celies augšā un sakārto gultu.” Un tas tūdaļ piecēlās. 35 To redzēja visi Lidas un Šāronas iedzīvotāji, un viņi pievērsās Kungam.
Tabitas atdzīvināšana
36 Jafā bija kāda mācekle, vārdā Tabita (tulkojumā – Stirna ); visu mūžu viņa darīja labus darbus un apdāvināja nabagus. 37 Tajā laikā viņa saslima un nomira. Viņu nomazgāja un guldīja augšistabā. 38 Tā kā Jafa ir tuvu Lidai, mācekļi, izdzirdējuši, ka Pēteris ir tur, nosūtīja pie viņa divus vīrus ar lūgumu: “Nekavējoties dodies pie mums!” 39 Pēteris cēlās un gāja tiem līdzi. Kad viņš atnāca, viņu uzveda augšistabā, un līdzās viņam nostājās atraitnes, kas raudādamas rādīja kreklus un drēbes, ko Stirna bija darinājusi, kamēr vēl bija viņu vidū. 40 Pēteris izsūtīja tās visas ārā, nokrita ceļos un lūdza Dievu. Tad viņš pagriezās pret mirušo un sacīja: “Tabita, celies augšā!” Un tā atvēra acis un, ieraudzījusi Pēteri, piecēlās sēdus. 41 Viņš tai padeva roku un piecēla kājās. Pasaucis svētos un atraitnes, viņš atveda to viņu priekšā dzīvu. 42 Tas kļuva zināms visā Jafā, un daudzi sāka ticēt Kungam. 43 Jafā Pēteris uzkavējās ilgāku laiku pie ādmiņa Sīmaņa.
