1 Bet Saulam viņa nāve bija ļoti pa prātām. Tanī dienā izcēlās lielas vajāšanas, kas vērsās pret draudzi Jeruzālemē; un visi izklīda pa Jūdejas un Samarijas novadiem, izņemot apustuļus.
2 Dievbijīgi tūri Stefanu apglabāja un viņu gauži apraudāja.
3 Bet Sauls postīja draudzi, gāja pa namiem, tverdams vīriešus un sievietes, un nodeva tos cietumā.
4 Bet izklīdinātie staigāja apkārt, sludinādami evaņģēliju.
5 Filips, aizgājis kādā Samarijas pilsētā, sludināja tiem Kristu.
6 Ļaudis pulkiem uzmanīgi un vienprātīgi uzklausīja Filipa vārdus un skatīja zīmes, ko viņš darīja.
7 Jo no daudziem, kam bija nešķīsti gari, tie izgāja, stiprā balsī brēkdami; un daudz paralitiķu un tizlu tika dziedināti;
8 Un liela līksmība valdīja tanī pilsētā.
9 Kāds vīrs, vārdā Sīmanis, šinī pilsētā līdz tam bija nodarbojies ar buršanu un uztraucis Samarijas ļaudis sacīdams, ka esot liels vīrs.
10 Viņam pieķērās visi, mazi un lieli, sacīdami: „Šis ir tā sauktais lielais Dieva spēks.“
11 Bet tie tāpēc viņam pieķērās, ka viņš jau ilgu laiku tos ar burvībām bija apstulbinājis.
12 Kad tie ticēja Filipam, kas tiem sludināja evaņģēliju par Dieva valstību un Jēzus Kristus vārdu, tie likās kristāties, vīrieši un sievietes.
13 Sīmanis pats ari kļuva ticīgs un, kristīts, pastāvīgi turējās pie Filipa, un, redzēdams zīmes un lielus brīnumus notiekam, viņš izbijās.
14 Bet apustuļi Jeruzālemē dzirdējuši, ka Samarija pieņēmusi Dieva vārdu, sūtīja pie tiem Pēteri un Jāni,
15 Kas, tur nonākuši, lūdza par viņiem Dievu, lai tie saņemtu Svēto Garu,
16 Jo tas vēl ne pār vienu no viņiem nebija nācis, bet viņi bija tikai kristīti Kunga Jēzus vārdā.
17 Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie dabūja Svēto Garu.
18 Bet Sīmanis redzēdams, ka, apustuļiem rokas uzliekot, dabū Svēto Garu, tiem piedāvāja naudu,
19 Sacīdams: „Dodiet man šo spēku, ka tas, kam es rokas uzlieku, dabū Svēto Garu.“
20 Bet Pēteris tam sacīja: „Kaut tu pazustu ar savu sudrabu, tāpēc ka tu domā Dieva dāvanu iegūt par naudu.
21 Tev nav nekādas daļas gar šo vārdu, jo tava sirds nav taisna Dieva priekšā.
22 Tāpēc atgriezies no šī ļaunuma un lūdz to Kungu, vai šī tavas sirds iedoma tev nevarētu tikt piedota,
23 Jo es tevi redzu rūgtas žults pilnu un netaisnības saistītu.“
24 Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: „Lūdziet jūs par mani to Kungu, lai pār mani nenāk nekas no tā, ko jūs esat runājuši.“
25 Tad, tā Kunga vārdu apliecinājuši un runājuši, tie griezās atpakaļ uz Jeruzālemi, sludinādami evaņģēliju daudz Samarijas miestos.
26 Tā Kunga eņģelis sacīja Filipam: „Celies un ej uz dienvidus pusi pa ceļu, kas no Jeruzālemes ved uz Gazu; tur daudz nestaigā.“
27 Un cēlies viņš gāja. Un, lūk, kāds aitiopietis, aitiopu ķēniņienes Kandakes dižciltīgs galminieks, kas pārzināja visas viņas mantnīcas, bija nācis uz Jeruzālemi Dievu pielūgt.
28 Un ceļā uz mājām viņš sēdēja savos ratos un lasīja pravieti Jesaju.
29 Gars Filipam sacīja!: „Ej klāt un turies līdztekus šiem ratiem.“
30 Un, piesteidzies, Filips dzirdēja viņu lasām pravieti Jesaju un sacīja: „Vai tu arī saproti, ko tu lasi?“
31 Bet viņš atbildēja: „Kā gan to varētu, kad neviens mani nepamāca?“ Un viņš lūdza Filipu iekāpt un sēsties viņam līdzās.
32 Rakstu nodaļa, ko viņš lasīja, bija šī: „Viņš ir kā avs, ko ved uz kaušanu, un, kā jērs apklusis cirpēja priekšā, viņš neatvej savu muti.
33 Viņa pazemošanās dēļ sods viņam atlaists: kas izskaidros viņa cilti? Jo viņa dzīvība ir no zemes paņemta projām.“
34 Galminieks Filipam jautāja: „Es tevi lūdzu, par ko pravietis to saka? Par sevi pašu vai par kādu citu?“
35 Filips, ar šo rakstu vietu iesākdams, viņam pasludināja evaņģēliju par Jēzu.
36 Pa ceļu braukdami, viņi nonāca pie kāda ūdens, un galminieks sacīja: „Lūk, ūdens! kas mani kavē kristīties?“
[37 Bet Filips sacīja: „Ja tu no visas sirds tici, tad to var.“ Un viņš atbildēja: „Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.“]
38 Viņš pavēlēja apturēt ratus, un viņi abi, Filips un galminieks, nokāpa ūdenī, un viņš to kristīja.
39 Kad tie no ūdens bija izkāpuši, tā Kunga Gars Filipu aizrāva, un galminieks viņu vairs neredzēja; viņš līksms ceļoja tālāk.
40 Bet Filips bija nokļuvis Azdotā un, visas pilsētas pārstaigādams, viņš tur sludināja evaņģēliju, līdz kamēr nonāca Cezarejā.
Sauls vajā Kristus mācekļus
1 Bet Saulam Stefana nogalināšana bija pa prātam. Tajā dienā sākās lielas vajāšanas pret draudzi Jeruzālemē, un visi, izņemot apustuļus, izklīda pa Jūdejas un Samarijas zemēm. 2 Stefanu apglabāja dievbijīgi vīri un viņu gauži apraudāja. 3 Bet Sauls postīja draudzi, gāja pa mājām, rāva no tām ārā vīrus un sievas un meta cietumā.
Filips sludina evaņģēliju Samarijā
4 Bet izklīdinātie, staigādami apkārt, sludināja vārdu. 5 Filips, nogājis uz Samarijas pilsētu, vēstīja tur par Kristu. 6 Ļaužu pūlis lielā vienprātībā uztvēra Filipa sacīto, tie klausījās un redzēja zīmes, ko viņš darīja. 7 Jo no daudziem izgāja nešķīsti gari, kliegdami skaļā balsī, un daudzi paralizēti un kropli tika dziedināti. 8 Un liels prieks bija tajā pilsētā. 9 Bet kāds vīrs, vārdā Sīmanis, šajā pilsētā jau agrāk bija nodarbojies ar buršanu, radīdams izbrīnu Samarijas tautā, viņš sacīja, ka esot liels vīrs. 10 Un visi, no maza līdz lielam, viņā klausījās, sacīdami: “Šis ir tas lielais Dieva spēks.” 11 Ļaudis viņam bija pieķērušies, tādēļ ka viņš jau ilgāku laiku tos bija apstulbinājis ar savu buršanu. 12 Bet, kad tie ticēja Filipa sludinātajam evaņģēlijam par Dieva valstību un par Jēzus Kristus vārdu, viņi tika kristīti – gan vīri, gan sievas. 13 Tad arī Sīmanis pats sāka ticēt un nokristīts pastāvīgi turējās pie Filipa un bija ļoti pārsteigts, redzot notiekam zīmes un lielus brīnumus. 14 Bet, kad apustuļi Jeruzālemē dzirdēja, ka Samarija ir pieņēmusi Dieva vārdu, tie nosūtīja pie viņiem Pēteri un Jāni, 15 kuri nogājuši lūdza Dievu par viņiem, lai viņi saņemtu Svēto Garu, 16 jo ne pār vienu no viņiem tas vēl nebija nācis; viņi bija tikai kristīti Kunga Jēzus vārdā. 17 Tad tie uzlika viņiem rokas, un viņi saņēma Svēto Garu. 18 Sīmanis, redzēdams, ka Gars tiek dots ar apustuļu roku uzlikšanu, piedāvāja viņiem naudu 19 un teica: “Dodiet arī man šo spēju, lai ikviens, kam es uzlieku rokas, saņemtu Svēto Garu.” 20 Bet Pēteris viņam sacīja: “Lai tava nauda iet pazušanā līdz ar tevi, jo tu iedomājies Dieva dāvanu iegūt par naudu. 21 Nav tev daļas, ne tiesību pie šī vārda, jo tava sirds nav taisna Dieva priekšā. 22 Atgriezies no sava ļaunuma un lūdz Kungu, varbūt tev tiks piedota tavas sirds iedoma. 23 Jo es redzu tevi, žults rūgtuma pilnu un nelietības saistītu.” 24 Bet Sīmanis sacīja: “Lūdziet jūs par mani Kungu, lai pār mani nenāk nekas no tā, ko jūs teicāt.” 25 Kad Pēteris un Jānis bija apliecinājuši un mācījuši Kunga vārdu, viņi devās atpakaļ uz Jeruzālemi, sludinādami evaņģēliju daudzos Samarijas ciemos.
Filips un etiopiešu augstmanis
26 Bet Kunga eņģelis uzrunāja Filipu, sacīdams: “Celies un ej uz dienvidiem pa ceļu, kas ved no Jeruzālemes uz Gazu; tur ir tuksnesis.” 27 Viņš cēlās un gāja. Un, redzi, tur bija kāds vīrs, etiopietis, Etiopijas ķēniņienes Kandakes varens augstmanis, viņas mantnīcas pārzinis, kas bija nācis uz Jeruzālemi pielūgt Dievu. 28 Nu viņš bija atceļā un sēdēja savos ratos un lasīja pravieti Jesaju. 29 Tad Gars sacīja Filipam: “Ej klāt un turies līdzi šiem ratiem.” 30 Pieskrējis klāt, Filips dzirdēja viņu lasām pravieti Jesaju un jautāja: “Vai tu arī saproti, ko tu lasi?” 31 Tas atbildēja: “Kā gan es to varētu, ja neviens man nepaskaidro?” – un viņš uzaicināja Filipu iekāpt un apsēsties sev līdzās. 32 Bet vieta, ko viņš Rakstos lasīja, bija šī: viņš ir kā avs, ko ved uz kaušanu, kā jērs cirpēja priekšā kluss, un viņš neatver savu muti. 33 Viņa pazemošanas dēļ taisnīga tiesa viņam likta. Kas izskaidros viņa paaudzi ? Jo viņa dzīvība tiek paņemta prom no zemes. – 34 Ķēniņienes augstmanis Filipam jautāja: “Saki, lūdzams, par ko pravietis te runā? Par sevi vai par kādu citu?” 35 Tad Filips, ar šo Rakstu vietu sākdams, pasludināja viņam evaņģēliju par Jēzu. 36 Turpinot braukt pa ceļu, tie nonāca pie ūdens, un augstmanis sacīja: “Redz, kur ūdens! Kas gan kavē mani, lai es tiktu kristīts?” 37 Filips viņam atbildēja: “Ja tu no visas sirds tici, tad var.” Tas teica: “Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.” 38 Tad viņš lika apturēt ratus, un viņi abi, Filips un augstmanis, iekāpa ūdenī, un Filips viņu kristīja. 39 Kad viņi iznāca no ūdens, Kunga Gars aizrāva Filipu prom, un augstmanis viņu vairs neredzēja. Viņš līksms turpināja savu ceļu. 40 Bet Filips, nokļuvis Azotā, gāja pa visām pilsētām un sludināja evaņģēliju, līdz kamēr nonāca Cēzarejā.
