1 Izglābušies mēs uzzinājām, ka sala saucās Melite.
2 Iezemieši mums parādīja neparastu laipnību. Tie, uzkūruši uguni, mūs visus uzņēma pie sevis, jo bija sācis līt lietus un bija auksts.
3 Kad Pāvils bija salasījis kādu žagaru nastiņu un nolicis pie uguns, odze, aiz karstuma izlīdusi, aptinās ap viņa roku.
4 Iezemieši, redzēdami dzīvnieku pie viņa rokas karājamies, sacīja viens otram: „Tiešām šis cilvēks ir slepkava, no jūjas viņš izglābies, bet atriebējs liktenis viņam neļauj dzīvot.“
5 Bet viņš rāpuli nokratīja ugunī, necietis nekāda ļaunuma.
6 Viņi gaidīja, ka viņš uztūks vai piepeši pakritīs un nomirs. Bet, ilgi gaidījuši un redzēdami, ka viņam nekas ļauns nenotika, viņi mainīja savas domas un sacīja, ka viņš esot dievs.
7 Šinī apvidū salas augstākajam ierēdnim, vārdā Publijam, bija zemes īpašumi. Tas mūs uzņēma un trīs dienas laipni deva mums mājas vietu.
8 Publija tēvs gulēja slims ar drudzi un asinssērgu. Pāvils iegāja pie viņa, pielūdza Dievu un, rokas uzlicis, to dziedināja.
9 Kad tas bija noticis, arī pārējie salas iedzīvotāji, kas bija slimi, atnāca un tika dziedināti.
10 Tie mūs godināja ar lielu godu un, kad mēs aizbraucām, deva mums līdz visu vajadzīgo.
11 Pēc trim mēnešiem mēs aizbraucām aleksandriešu kuģī, kas salā bija pārziemojis un kas brauca ar dioskūru zīmi.
12 Nonākuši Sirākūzās, mēs tur palikām trīs dienas.
13 No turienes, gar piekrasti braukdami, mēs nonācām Rēgijā. Un kad pēc vienas dienas sacēlās dienvidu vējš, mēs otrā dienā nonācām Puteolos.
14 Tur mēs sastapām brāļus, kas mūs lūdza septiņas dienas palikt pie viņiem. Tā beidzot mēs nonācām Romā.
15 Turienes brāļi, par mums dzir-dējuši, nāca mums pretī līdz Apija forumam un Tritabernām. Tos redzē-dams, Pāvils pateicās Dievam, un viņam radās drosme.
16 Kad mēs nonācām Romā, Pāvilam atļāva dzīvot savrup ar kareivi, kas viņu apsargāja.
17 Pēc trim dienām viņš saaicināja jūdu priekšniekus. Kad tie bija sanākuši, viņš tiem sacīja: „Brāļi, es neko neesmu darījis ne pret mūsu tautu, ne pret tēvu parašām, un tomēr esmu Jeruzālemē saistīts un nodots romiešu rokās.
18 Tie, mani nopratinājuši, gribēja atbrīvot, jo man nevarēja pierādīt nekādu ar nāvi sodāmu vainu.
19 Bet tā kā jūdi pretojās, es biju spiests piesaukt ķeizaru, bet ne ar nodomu apsūdzēt savu tautu.
20 Šī iemesla dēļ es jūs esmu lūdzis, lai jūs redzētu un ar jums runātu, jo es esmu saistīts ar šim važām Israēla cerības dēļ.“
21 Bet tie viņam sacīja: „Mēs neesam nedz vēstules no Jūdejas saņēmuši par tevi, nedz ari kāds no brāļiem ir ieradies par tevi ko ļaunu vēstīt un runāt.
22 Tomēr mēs labprāt gribam no tevis dzirdēt, ko tu domā, jo par šo sektu mums ir zināms, ka tai visur pretojas.“
23 Tie, noteikuši viņam dienu, vēl vairāki ieradās viņa mājokli. Viņš tiem izskaidroja, apliecinādams Dieva valstību un pārliecinādams tos par Jēzu, sākot ar Mozus bauslību un praviešiem, no agra rīta līdz vakaram.
24 Citus gan viņa vārdi pārliecināja, bet citi neticēja.
25 Bet viņu starpā nebija vienprātības, un viņi aizgāja, kad Pāvils teica šo vienu vārdu: „Svētais Gars pareizi runājis caur pravieti Jesaju mūsu tēviem,
26 Sacīdams: Ej pie šiem ļaudim un saki: Dzirdēdami jūs dzirdēsit un nesapratīsit, un skatīdamies jūs skatīsities un neredzēsit.
27 Jo šo ļaužu sirds kļuvusi nejūtīga, ar ausīm tie grūti dzirdējuši un savas acis tie aizvēruši, lai ar acīm neredzētu, ar ausīm nedzirdētu, ar sirdi nesaprastu un neatgrieztos, un es tos nedziedinātu.
28 Tad zinait, ka Dievs pestīšanu sūtījis pagāniem, un tie to dzirdēs.“
29 Un, kad viņš to bija sacījis, jūdi devās projām, cits ar citu dedzīgi strīdēdamies.
30 Viņš palika pilnus divi gadus savā irētajā mājokli un pieņēma visus, kas pie viņa nāca,
31 Sludinādams Dieva valstību un, īrētajā mājokli un pieņēma visus, kas pie neviena nekavēts, ar lielu drosmi mācīviņa nāca, dams par Kungu Jēzu Kristu.
Pāvils Maltas salā
1 Izglābušies mēs uzzinājām, ka šo salu sauc Malta. 2 Iezemieši izrādīja mums neparastu viesmīlību. Viņi iekūra uguni, jo lija lietus un bija vēsi, un mūs visus uzņēma. 3 Pāvils bija savācis sausu žagaru klēpi, un, liekot to uz uguns, kāda čūska, no karstuma mukdama, aptinās viņam ap roku. 4 Iezemieši, ieraudzījuši čūsku karājamies pie Pāvila rokas, savā starpā runāja: “Patiesi šis cilvēks ir slepkava; lai gan no jūras viņš ir izglābies, taisnības dieve viņam neļauj dzīvot.” 5 Bet viņš nokratīja rāpuli no rokas ugunī, necietis nekādu ļaunumu. 6 Iezemieši gaidīja, ka viņš uztūks vai nokritīs zemē beigts. Ilgāku laiku gaidīdami un redzēdami, ka nekas slikts ar viņu nenotiek, tie savas domas mainīja un sacīja cits citam, ka viņš ir dievs. 7 Šajā vietā bija zemes īpašums Publijam, salas ietekmīgākajam vīram. Viņš uzņēma mūs savā namā un trīs dienas viesmīlīgi izmitināja. 8 Publija tēvs gulēja drudzī, slims ar dizentēriju. Pāvils iegāja pie viņa un, pielūdzis Dievu, uzlika viņam rokas un to dziedināja. 9 Pēc tam arī citi salinieki, kuriem bija kādas slimības, nāca un tika dziedināti. 10 Viņi izrādīja mums lielu godu un, kad mēs bijām gatavi doties ceļā, deva mums līdzi visu nepieciešamo.
Pāvils nonāk Romā
11 Pēc trim mēnešiem mēs kuģojām tālāk ar kādu Aleksandrijas kuģi, kas bija pārziemojis uz šīs salas. Kuģim bija dioskūru zīme. 12 Nonākuši Sirakūzās, mēs uzkavējāmies tur trīs dienas. 13 Tad, pacēluši enkuru, mēs no šejienes aizbraucām līdz Rēgijai, un, kad dienu vēlāk sāka pūst dienvidu vējš, mēs jau nākamajā dienā nonācām Puteolās. 14 Tur mēs sastapām dažus brāļus, kas mūs aicināja septiņas dienas uzkavēties pie viņiem. Un tad mēs nonācām Romā. 15 Brāļi, par mums dzirdēdami, bija atnākuši pretī līdz pat Apija laukumam un Trīs tavernām, lai mūs satiktu. Brāļus ieraudzījis, Pāvils pateicās Dievam un jutās stiprināts. 16 Kad ieradāmies Romā, Pāvilam atļāva dzīvot atsevišķi kareivja uzraudzībā.
Pāvils sludina Romā
17 Pēc trim dienām viņš saaicināja jūdu ievērojamākos vīrus un, kad tie bija sapulcējušies, sacīja: “Brāļi, es kā gūsteknis esmu atvests no Jeruzālemes. Es neko neesmu nodarījis pret tautu vai tēvu paradumiem un esmu nodots romiešu rokās, 18 kuri, šo lietu izmeklējuši, gribēja mani jau atlaist, jo tie neatrada nekādu vainu, ka mani būtu jātiesā ar nāvi. 19 Bet, tā kā jūdi tam pretojās, biju spiests piesaukt cēzaru, taču ne ar nolūku apsūdzēt savu tautu. 20 Tādēļ es jūs esmu aicinājis, lai jūs redzētu un aprunātos, jo es šajās važās esmu kalts Israēla cerības dēļ.” 21 Tie viņam sacīja: “Mēs neesam saņēmuši no Jūdejas nekādas vēstules par tevi, nedz arī kāds brālis ir ziņojis vai runājis par tevi ko ļaunu. 22 Mēs tikai vēlētos dzirdēt tavas domas, jo par šo sektu mums zināms vienīgi tas, ka visur pret to ceļas daudz iebildumu.” 23 Tad, noteikuši dienu, tie sapulcējās viņa apmešanās vietā vēl lielākā skaitā. No agra rīta līdz vakaram viņš tiem liecināja un skaidroja Dieva valstību. Gan no Mozus bauslības, gan no praviešiem viņš centās tos pārliecināt par Jēzu. 24 Daži viņa stāstījumam ticēja, bet citi ne. 25 Nevarēdami savstarpēji saprasties, viņi izklīda pēc tam, kad Pāvils viņiem bija sacījis šādus vārdus: “Svētais Gars ir pareizi sacījis caur pravieti Jesaju uz tēviem:
26 dodies pie šīs tautas un saki:
klausīdamies jūs klausīsieties, bet nesapratīsiet
un skatīdamies jūs skatīsieties, bet nesaskatīsiet,
27 jo raupjas kļuvušas šo ļaužu sirdis
un viņu ausis ar grūtībām sadzird,
un savas acis viņi ir aizdarījuši:
ka tik ar acīm neredzētu
un ar ausīm nedzirdētu,
nedz ar sirdi saprastu, nedz atgrieztos,
lai es varētu viņus dziedināt. –
28 Un nu – lai jums ir zināms – šo pestīšanu Dievs ir sūtījis pagāniem; viņi to arī dzirdēs.” 30 Pilnus divus gadus viņš pavadīja savā īrētajā mājoklī un uzņēma visus, kas pie viņa nāca, 31 sludinādams Dieva valstību un drosmīgi un netraucēti mācīdams par Kungu Jēzu Kristu.
