1 Viņš nonāca Derbē un Listrā. Tur bija kāds māceklis, vārdā Timotejs, ticīgas jūdu sievas dēls, bet no grieķu tēva.
2 Brāļi Listrā un Ikonijā bija devuši par viņu labu liecību.
3 Pāvils gribēja, lai tas viņam ietu līdz, un viņš to apgraizīja jūdu dēļ, kas dzīvoja tanī apvidū; jo visi zināja, ka viņa tēvs bijis grieķis.
4 Pārstaigādami pilsētas, viņi tiem pavēlēja ievērot noteikumus, ko apustuļi un vecajie Jeruzālemē bija devuši.
5 Draudzes tika stiprinātas ticībā, un viņu skaits jo dienas vairojās.
6 Bet viņiem ejot caur Friģiju un Galatiju, Svētais Gars aizliedza Dieva vārdu Āzijā runāt.
7 Nonākuši Mizijas apvidū, viņi lūkoja iet uz Bitiniju, bet Jēzus Gars viņiem neļāva.
8 Pagājuši gapām Mizijai, viņi nonāca Troadā.
9 Un Pāvils naktī redzēja parādību: kāds maķedonietis stāvēja, viņu lūgdams un sacīdams: „Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!“
10 Kad viņš šo parādību bija redzējis, mēs gribējām tūdaļ iet uz Maķedoniju saprazdami, ka Dievs mūs aicina viņiem sludināt evaņģēliju.
11 Aizbraukuši no Troadas, mēs devāmies tieši uz Samotrakiju un otrā dienā uz Neapoli
12 Un no turienes uz Filipiem. Tā ir galvenā pilsēta kādā Maķedonijas novadā, romiešu kolonija. Šinī pilsētā mēs palikām dažas dienas.
13 Sabatā mēs izgājām ārpus pilsētas pie upes, kur, kā mēs domājām, būtu lūgšanas vieta, un apsēdušies, mēs runājām uz sanākušajām sievietēm.
14 Klausījās arī kāda dievbijīga sieviete, vārdā Lidija, purpura pārdevēja Tiatīras pilsētā; viņai tas Kungs atvēra sirdi Pāvila vārdiem.
15 Bet kad viņa un viņas nams bija kristīti, viņa lūdza, sacīdama: „Ja jums šķiet, ka es ticu tam Kungam, tad nāciet manā namā un palieciet tur!“ Un viņa mūs gauži lūdza palikt.
16 Kādreiz, mums uz lūgšanas vietu ejot, mūs sastapa kāda jauna verdzene, kam bija zīlētājas gars, un zīlēdama tā atnesa saviem kungiem daudz peļņas.
17 Tā Pāvilam un mums sekoja un sauca sacīdama: „Šie cilvēka ir Visaugstākā Dieva kalpi, kas jums sludina pestīšanas ceļu.“
18 To viņa darīja daudz dienu. Bet Pāvils, saskaities un pagriezies atpakaļ, sacīja garam: „Jēzus Kristus vārdā es tev pavēlu iziet no tās.“ Un tas izgāja tanī pašā brīdī.
19 Viņas kungi redzēdami, ka zudusi viņu peļņas cerība, satvēra Pāvilu un Silu un vilka tos sev līdz uz tirgus laukumu pie pilsētas valdes,
20 Un tos pilsētas pārvaldnieku priekšā noveduši, sacīja: „Šie cilvēki ir jūdi un rada nemieru mūsu pilsētā,
21 Sludinādami ieražas, ko mums, romiešiem, neklājas ne pieņemt, ne piekopt.“
22 Ļaužu pulks sacēlās pret tiem, un pilsētas pārvaldnieki tiem noplēsa drēbes un pavēlēja tos šaust rīkstēm.
23 Pēc daudz sitieniem viņi tos iemeta cietumā un pavēlēja cietuma sargam tos stingri apsargāt.
24 Šis, dabūjis tādu pavēli, tos iemeta cietuma dziļākajā vietā un viņu kājas ielika siekstā.
25 Ap pusnakti Pāvils un Sīļa, lūgdami Dievu, dziedāja slavas dziesmas, un ieslodzītie viņos klausījās.
26 Piepeši notika liela zemestrīce, tā ka cietuma pamati sakustējās; tūdaļ atvērās durvis, un visiem nokrita važas.
27 Bet cietuma sargs, uzmodies un redzēdams cietuma durvis atvērtas, izrāva zobenu un gribēja nonāvēties domādams, ka cietumnieki izbēguši.
28 Bet Pāvils skaļā balsī sauca, sacīdams: „Nedari sev nekā ļauna, jo mēs visi esam šeit.“
29 Viņš sauca pēc uguns, ieskrēja un drebēdams metās zemē Pāvila un Sīlas priekšā
30 Un, izvedis tos ārā, sacīja: „Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?“
31 Viņi atbildēja: „Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti.“
32 Un viņi runāja Dieva vārdu viņam un visiem, kas bija tanī namā.
33 Viņš tos uzņēma tanī pašā nakts stundā, nomazgāja tiem brūces, un tūdaļ viņš tika kristīts, pats un visi viņa piederīgie.
34 Viņš tos veda savā namā, sēdināja pie galda un priecājās ar visu savu namu, ka ticēja Dievam.
35 Kad diena bija uzaususi, pilsētas pārvaldnieki sūtīja tiesas kalpotājus, sacīdami: „Atbrīvo šos cilvēkus!“
36 Cietuma sargs Pāvilam paziņoja šos vārdus: „Pilsētas pārvaldnieki sūtījuši, lai jūs atbrīvo. Tad izejiet un staigājiet ar mieru sirdī!“
37 Bet Pāvils viņiem sacīja: „Tie mūs romiešus, bez tiesas sprieduma, visiem redzot, ir šautuši un iemetuši cietumā; un tagad tie mūs slepeni izmet? Tā ne; lai viņi paši nāk un mūs izved.“
38 Tiesas kalpotāji atstāstīja šos vārdus pilsētas pārvaldniekiem. Tie sabijās dzirdēdami, ka viņi ir romieši.
39 Un tie atnāca, viņus pierunāja un izveduši lūdza iziet no pilsētas.
40 Izgājuši no cietuma, viņi aizgāja pie Lidijas un apmeklēja brāļus, pamācīja tos un devās ceļā.
Timotejs pievienojas Pāvilam un Sīlam
1 Tad viņš nonāca Derbē un Listrās. Un, redzi, tur bija kāds māceklis, vārdā Timotejs, ticīgas jūdu sievietes dēls, kura tēvs bija grieķis. 2 Brāļi, kas dzīvoja Listrās un Ikonijā, liecināja par viņu labu. 3 Pāvils, iedams prom, gribēja ņemt viņu sev līdzi. Bet, tā kā visi zināja, ka viņa tēvs bijis grieķis, Pāvils to apgraizīja jūdu dēļ, kuri dzīvoja tajā apvidū. 4 Apceļojot pilsētas, viņi mācekļiem uzdeva ievērot priekšrakstus, ko bija noteikuši apustuļi un presbiteri Jeruzālemē. 5 Draudzes stiprinājās ticībā un skaitliski pieauga dienu no dienas.
Pāvils parādībā redz kādu maķedonieti
6 Bet Frīģijas un Galatijas zemē viņi nepalika, jo Svētais Gars neļāva viņiem sludināt vārdu Āzijā. 7 Nonākuši pie Mīsijas, viņi lūkoja ieiet Bitīnijā, bet Jēzus Gars viņiem neļāva. 8 Pagājuši garām Mīsijai, viņi nonāca Troādā. 9 Naktī Pāvils redzēja parādību: kāds maķedoniešu vīrs stāv un viņu aicina: “Celies pāri uz Maķedoniju un palīdzi mums!” 10 Kad viņš bija šo parādību redzējis, mēs gribējām tūlīt doties uz Maķedoniju, būdami pārliecināti, ka Dievs aicina mūs pasludināt viņiem evaņģēliju.
Lidija pievēršas Kristum
11 Atstājuši Troādu, mēs taisnā ceļā aizkuģojām uz Samotrāki un nākamajā dienā devāmies uz Neapoli 12 un no turienes uz Filipiem, pilsētu, kas mūsu ceļā bija pirmā kolonija Maķedonijas apgabalā. Šajā pilsētā mēs pavadījām dažas dienas. 13 Sabatā mēs izgājām ārā pa pilsētas vārtiem un devāmies gar upi, kur, mēs domājām, jābūt lūgšanu vietai, un apsēdušies sākām runāt ar sievietēm, kas tur bija sanākušas. 14 Klausījās arī kāda dievbijīga sieviete, vārdā Lidija, viņa bija purpura pārdevēja no Tiatīras pilsētas. Viņai Kungs atvēra sirdi uzklausīt Pāvila vārdus. 15 Kad viņa un viņas nams bija kristīti, viņa aicināja: “Ja jūs uzskatāt, ka esmu Kungam uzticīga, tad nāciet manā namā un palieciet.” Un viņai izdevās mūs pierunāt.
Pāvils un Sīla cietumā Filipos
16 Reiz, kad gājām uz lūgšanu vietu, mums gadījās sastapt kādu verdzeni, kurā bija pareģotājas gars, un ar pareģošanu viņa nesa saviem saimniekiem lielu peļņu. 17 Viņa sekoja Pāvilam un mums, klaigādama: “Šie cilvēki ir visaugstā Dieva kalpi! Viņi sludina jums pestīšanas ceļu.” 18 Tā viņa darīja daudzas dienas. Nevarēdams to vairs paciest, Pāvils vērsās pie gara, sacīdams: “Jēzus Kristus vārdā es tev pavēlu: izej no viņas!” Un tajā pašā brīdī tas izgāja no viņas. 19 Bet viņas saimnieki, redzēdami, ka pagaisusi viņu cerība uz peļņu, sagrāba Pāvilu un Sīlu un aizvilka tos uz tirgus laukumu, lai nodotu varasvīriem. 20 Atveduši tos pilsētas pārvaldnieku priekšā, tie sacīja: “Šie cilvēki, būdami jūdi, rada nemieru mūsu pilsētā 21 un sludina paradumus, ko mums, romiešiem, nav iespējams nedz pieņemt, nedz darīt.” 22 Viņiem apkārt sastājās ļaužu pūlis. Pārvaldnieki, norāvuši tiem drēbes, lika tos nopērt. 23 Daudziem sitieniem šaustījuši, viņi tos iemeta cietumā un piekodināja cietumsargam stingri uzraudzīt. 24 Tādu pavēli saņēmis, cietumsargs iemeta tos cietuma dziļākajā kambarī un viņu kājas saslēdza koka siekstā. 25 Nakts vidū Pāvils un Sīla slavēja Dievu dziesmās, un pārējie cietumnieki viņos klausījās. 26 Pēkšņi notika liela zemestrīce un satricināja cietuma pamatus. Tūlīt atvērās visas durvis un visiem nokrita važas. 27 Uztrūcies no miega, cietumsargs ieraudzīja cietuma durvis atvērtas un, nospriedis, ka cietumnieki aizbēguši, izrāva zobenu un grasījās sevi nonāvēt. 28 Bet Pāvils skaļā balsī iesaucās: “Nedari sev nekā slikta, jo mēs visi esam tepat.” 29 Palūdzis gaismu, tas metās pie viņiem iekšā un drebēdams nokrita Pāvilam un Sīlam pie kājām. 30 Izvedis viņus ārā, tas lūdza: “Kungi, kas man jādara, lai es tiktu glābts?” 31 Viņi sacīja: “Tici Kungam Jēzum un tiksi glābts – gan tu, gan tavs nams.” 32 Un tie viņam un visiem, kas bija viņa namā, sludināja Kunga vārdu. 33 Tajā pašā naktī cietumsargs tos uzņēma pie sevis, apmazgāja viņu brūces, un tūlīt viņš tika kristīts un visi, kas bija ar viņu. 34 Ievedis tos savā namā, viņš klāja tiem galdu un priecājās kopā ar visu savu namu ticībā uz Dievu. 35 Nākamajā dienā pilsētas pārvaldnieki sūtīja pie sarga liktorus un lika teikt: “Laid ārā šos cilvēkus!” 36 Cietumsargs to paziņoja Pāvilam: “Pārvaldnieki teica, lai jūs atlaiž. Tad nu ejiet un dodieties prom ar mieru.” 37 Bet Pāvils atbildēja: “Viņi mūs, Romas pilsoņus, bez tiesas sprieduma tautas priekšā nopēruši, iemeta cietumā un tagad grib slepus mūs izmest? Tā vis nebūs – lai viņi nāk un paši izved mūs ārā.” 38 Liktori šos vārdus paziņoja pilsētas pārvaldniekiem, bet tie, izdzirdējuši, ka viņi ir romieši, nobijās. 39 Pilsētas pārvaldnieki atnāca un laipni aprunājās ar viņiem, un, izveduši ārā, lūdza viņus aiziet no pilsētas. 40 Iznākuši no cietuma, viņi aizgāja uz Lidijas māju un, satikuši brāļus, uzmundrināja tos un devās tālāk.
