1 Kaļ-š starp Saula namu un Dāvida namu ievilkās garumā; bet Dāvida nams kļuva jo dienas jo stiprāks un stiprāks, kamēr Saula nams jo dienas, ko tas nodzīvoja, kļuva vājāks.
2 Dāvidam Hebronā tika dzemdēti šādi dēli: viņa pirmdzimtais bija Amnons no jezreēlietes Ahinoāmas.
3 Viņa otrs dēls bija Kileābs no Abigailas, Karmela iemītnieka Nābala atraitnes; bet trešais dēls bija Absaloms no Maāchas, Gešūras ķēniņa Talmaja meitas.
4 Viņa ceturtais bija Adonijs, Hagitas dēls, un piektais bija Šefatja, Abitalas dēls.
5 Bet sestais bija Itreāms no Dāvida sievas Eglas. Tie visi tika Dāvidam dzemdēti Hebronā.
6 Tik ilgi, kamēr starp Saula namu un Dāvida namu bija karš, Abners uzticīgi turējās Saula nama pusē un to stiprināja.
7 Bet Saulam bija bijusi blakus sieva, vārdā Riepa, Ajas meita. Un Išbošets jautāja Abneram: „Kāpēc tu guli pie mana tēva blakus sievas?“
8 Tad Abners ļoti apskaitās par Išbošeta vārdiem, un viņš sacīja: „Vai tad es esmu suņa galva Jūdā? Līdz šai dienai es esmu tava tēva Saula namam ir viņa radiem, ir viņa draugiem uzticīgi kalpojis un neesmu tevi nodevis Dāvida rokā, bet tu man šodien pārmet pārkā-pumu ar šo sievu!
9 Lai Dievs mani, Abneru, tagad un nākotnē soda, ja es tagad to, ko tas Kungs Dāvidam ar zvērestu ir solījis, viņa labā neizdaru,
10 Proti, ja es neatņemu ķēniņa varu Saula namam un neuzceļu Dāvida troni pār Israēlu un pār Jūdu no Dana līdz Bēršebai!“
11 Un Išbošets nespēja atbildēt Abneram ne vārda, tādēļ ka tas viņu ļoti bijās.
12 Un Abners sūtīja savā vietā vēstnešus pie Dāvida un lika viņam sacīt: „Kam šī zeme pieder? Noslēdz ar mani derību, redzi, tad mana roka būs ar tevi, lai visu Israēlu atgrieztu pie tevis.“
13 Un Dāvids deva atbildi: „Labi! Es ar tevi noslēgšu derību, bet vienu lietu es prasu no tevis; un proti: tu ne-drīksti manu vaigu redzēt, arī ne nākdams tieši mani satikt, iekāms tu nebūsi atvedis pie manis Michalu, Saula meitu.“
14 Tai pašā laikā Dāvids nosūtīja vēstnešus pie Išbošeta, Saula dēla, ar uzaicinājumu: „Atdod man Michalu, manu sievu, ko es sev ieguvu par simt filistiešu priekšādām!“
15 Tad Išbošets lika to atņemt viņas vīram Paltiēlam, Laiša dēlam.
16 Bet viņas vīrs gāja viņai līdzi un pavadīja viņu raudādams visu ceļu līdz Bachurimai; tikai tad, kad Abners viņu uzaicināja, lai viņš ejot un griežoties atpakaļ, viņš arī tiešām atgriezās savās mājās.
17 Bet Abners bija sarunājies ar Israēla vecajiem un bija viņiem sacījis: „Jau ilgs laiks pagājis, kopš jūs esat vēlējušies Dāvidu sev par ķēniņu.
18 Tad nu piepildiet to! Atminieties, ka tas Kungs ir apsolījis Dāvidam, sacīdams: Ar sava kalpa Dāvida roku Es izglābšu savu tautu, Israēlu, no filistiešu un no visu viņu ienaidnieku rokām.“
19 Tāpat Abners bija slepeni vedis sarunas arī ar Benjamīna cilti, un pēdīgi Abners devās ceļā ar nolūku to pateikt arī Hebronā, Dāvidam pašam to dzirdot, sacīdams itin visu to, kas ļoti patika Israēlam un visiem Benjamīna cilts piederīgiem.
20 Kad nu Abners divdesmit vīru pavadībā ieradās pie Dāvida Hebronā, un Dāvids sarīkoja Abneram un viņa vīriem, kas bija viņam līdzi, dzīres,
21 Tad Abners sacīja Dāvidam: „Es tagad celšos, iešu un sapulcināšu visu Israēlu še pie sava kunga un ķēniņa, lai tie ar tevi noslēdz derību; tu būsi ķēniņš pār itin visu, ko vien tava dvēsele vēlēsies!“ Ar to Dāvids atlaida Abneru, un tas aizgāja mierā.
22 Un redzi, patreiz atgriezās Joābs ar Dāvida kalpiem no sirošanas un pārnesa lielu laupījumu, bet Abners vairs nebija pie Dāvida Hebronā, jo viņš to bija atlaidis, un tas bija mierīgi aizgājis.
23 Kad nu Joābs un viss tas karotāju pulks, kas bija pie viņa, atgriezās mājās, un Joābam tika pasacīts: „Abners, Nera dēls, ir nācis pie ķēniņa, un tas viņu ir atlaidis, ka viņš netraucēts ir aizgājis,“
24 Tad Joābs gāja pie ķēniņa un sacīja: „Ko tu esi izdarījis? Redzi, es zinu, ka Abners bija pie tevis atnācis, bet kāpēc tu esi viņu atlaidis, un tas, savu ceļu iedams, ir aizgājis?
25 Tev gan tikdaudz jāpazīst Abners, Nera dēls, lai saprastu, ka tas bija nācis tevi pievilt un ar nolūku izdibināt tavu došanos ceļā, ir tavu mājās pārnākšanu, un lai izpētītu itin visu, ko vien tu dari!“
26 Un Joābs aizgāja no Dāvida un sūtīja vēstnešus pakaļ Abneram, un tie viņu atgrieza atpakaļ no Sīras avota; bet Dāvids to nezināja.
27 Kad nu Abners atgriezās atpakaļ Hebronā, tad Joābs viņu ievilināja vārtu vidū, it kā viņš gribētu klusībā ar to parunāt, un tur viņš tam iedūra šķēpu vēderā, ka tas nomira, —lai tā atriebtu sava brāļa Asahēla asinis.
28 Kad nu Dāvids to tikai pēc tam dzirdēja, tad viņš sacīja: „Es un mana ķēniņa valsts vara esam noziedzīgi Abnera, Nera dēla, asins izliešanā tā Kunga priekšā uz mūžīgiem laikiem!
29 Lai atbildība krīt uz Joāba galvu un uz visu viņa tēvu ģinti! Lai Joāba namā turpmāk netrūkst nedz ar dzimuma slimībām saslimušo, nedz spitālīgo, nedz tādu, kas kritīs no zobena, nedz tādu, kuriem pietrūks maizes!“
30 Kad nu Joābs un viņa brālis Abišajs bija Abneru nogalinājuši, tādēļ ka tas bija nonāvējis viņu brāli Asahēlu kaujā pie Gibeonas,
31 Tad Dāvids pavēlēja Joābam un visiem ļaudīm, kas bija pie viņa: „Saplēsiet savas drēbes un aplieciet ap saviem gurniem maisus un sērojiet Abnera dēļ!“ Un ķēniņš Dāvids sekoja aiz Abnera šķirsta.
32 Kad nu Abneru glabāja Hebronā, tad ķēniņš pacēla savu balsi un skaļi raudāja pie Abnera kapa, un kopā ar viņu raudāja arī visa tauta.
33 Un ķēniņš veltīja Abneram šo raudu dziesmu: „Vai Abneram bija jāmirst, kā mirst bezdievīgais?
34 Tavas rokas nebija saitēm sasietas, un tavas kājas neskāra vara važas; nē, tu esi kritis, kā krīt ļauna darītāju noziedznieku priekšā!“ Tad visa tauta raudāja par viņu vēl vairāk.
35 Kad nu visa tauta, kas tur bija klāt, nāca pie Dāvida, lai to pierunātu ēst maizi, kamēr vēl bija diena, tad Dāvids zvērēja un sacīja: „Lai Dievs man dara šādi vai tādi, ja es baudīšu maizi vai kaut ko citu, pirms saule noriet!“
36 Un visa tauta to lika vērā, un tas tiem labi patika; viss tas, ko ķēniņš darīja, tas bija labi visas tautas acīs.
37 Un visa tauta, un vispār viss Israēls tanī dienā noprata, ka tas nebija bijis ķēniņa nodoms nonāvēt Abneru, Nera dēlu.
38 Un ķēniņš sacīja saviem kalpiem: „Vai jūs nezināt, ka šeit šodien ir kritis liels vadonis un kapa pulku virspavēlnieks Israēla?
39 Bet es, kaut ar! svaidīts par ķēniņu, esmu vēl pašlaik par nevarīgu, bet šie vīri, Cerujas dēli, tie manās acīs ir pārāk cietsirdīgi; tas Kungs pats lai atdara jauna darba darītājiem pēc viņu pašu ļaunuma!“
Abnērs pāriet pie Dāvida
1 Karš starp Saula namu un Dāvida namu bija ilgs. Dāvids pieauga spēkā, bet Saula nams kļuva aizvien vājāks.
2 Hebronā Dāvidam dzima dēli. Viņa pirmdzimtais bija Amnons no jizreēlietes Ahīnoamas, 3 otrais – Kilābs no karmelieša Nābāla atraitnes Abīgailas, trešais – Abšāloms, Gešūras ķēniņa Talmaja meitas Maahas dēls, 4 ceturtais – Adonījāhu, Hagītas dēls, piektais – Šefatja, Abītalas dēls, 5 un sestais – Jitreāms no Dāvida sievas Eglas. Šie Dāvidam piedzima Hebronā.
6 Kamēr bija karš starp Saula namu un Dāvida namu, Abnērs nostiprināja savu ietekmi Saula namā. 7 Saulam bija blakussieva, vārdā Ricpa, Ajas meita. Īš-Bošets teica Abnēram: “Kāpēc tu esi gājis pie mana tēva blakussievas?” 8 Abnērs briesmīgi aizsvilās par Īš-Bošeta vārdiem un teica: “Vai es kāds suņagalva, kas pieder pie Jūdas? Vai tad man jābūt uzticamam tava tēva Saula namam, viņa brāļiem un viņa tuvākajiem!? Es taču tevi nenodevu Dāvida rokās, bet tu man šodien pārmet vainu par šo sievu! 9 Lai Dievs dara Abnēram tā un vēl vairāk, ja es nedarīšu Dāvidam tā, kā Kungs viņam zvērējis – 10 ka viņš no Saula nama pārņems ķēniņvalsti un cels tronī Dāvidu pār Israēlu un Jūdu no Dāna līdz Bēršebai!” 11 Un Īš-Bošets nespēja Abnēram vairs bilst ne vārda, jo baidījās no viņa.
Kauja pie Gibeonas
12 Abnērs savā vārdā sūtīja vēstnešus pie Dāvida, sacīdams: “Kam gan pieder zeme? Slēdz ar mani derību, un, redzi, mana roka būs ar tevi, lai pievērstu tev visu Israēlu.” 13 Un viņš atbildēja: “Labi, es slēgšu ar tevi derību, tikai vienu lietu es tev prasu, proti, tu mani neredzēsi, ja neatvedīsi pie manis Saula meitu Mīhalu, kad nāksi pie manis.”
14 Un Dāvids sūtīja vēstnešus pie Saula dēla Īš-Bošeta, sacīdams: “Atdod manu sievu Mīhalu, kas bija man saderēta par simts filistiešu priekšādām.” 15 Un Īš-Bošets lika, lai viņu atved no tās vīra Paltiēla , Lajiša dēla. 16 Un viņas vīrs gāja tai nopakaļ raudādams līdz pat Bahūrīmai. Tad Abnērs viņam sacīja: “Ej atpakaļ!” – un tas atgriezās. 17 Abnēram bija saruna ar Israēla vecajiem, un viņš teica: “Jau iepriekš jūs gribējāt sev par ķēniņu Dāvidu. 18 Tad nu rīkojieties! Jo Kungs ir sacījis Dāvidam: ar mana kalpa Dāvida rokām no filistiešiem un visiem tās ienaidniekiem tiks glābta mana Israēla tauta.” 19 Abnērs runāja arī ar benjāminiešiem, un tad Abnērs devās pie Dāvida uz Hebronu runāt ar viņu par visu to, ko grib Israēls un Benjāmina nams. 20 Abnērs ar divdesmit vīriem atnāca pie Dāvida uz Hebronu, un Dāvids Abnēram un viņa vīriem sarīkoja dzīres. 21 Abnērs teica Dāvidam: “Es celšos, iešu un sapulcināšu manam kungam, ķēniņam, visu Israēlu, lai tie slēdz ar tevi derību, un tu varēsi valdīt pār visu, kā tev tīk.” Dāvids atlaida Abnēru, un viņš aizgāja ar mieru.
Abnērs tiek nodevīgi nogalināts
22 Redzi, Joābs un Dāvida kalpi bija pārnākuši no sirojuma un atnesuši pamatīgu laupījumu. Abnērs tad vairs nebija pie Dāvida, jo viņš to bija atlaidis un tas bija aizgājis ar mieru. 23 Kad Joābs un viss viņa karapulks pārnāca, Joābam tika pastāstīts: “Pie ķēniņa bija atnācis Abnērs, Nēra dēls, un viņš to ir atlaidis, un tas ir aizgājis ar mieru.” 24 Joābs nu dodas pie ķēniņa un saka: “Ko tu esi izdarījis! Redzi, Abnērs bija atnācis pie tevis, kāpēc gan tu viņu atlaidi? Nu viņš ir prom! 25 Tu taču pazīsti Abnēru, Nēra dēlu, – viņš bija nācis tevi apkrāpt un izpētīt, kad tu nāc, kur tu ej un ko tu dari.” 26 Joābs iznāca no Dāvida nama, sūtīja vēstnešus pakaļ Abnēram un lika viņam atgriezties no Sīras avota. Bet Dāvids to nezināja. 27 Kad Abnērs atgriezās Hebronā, Joābs viņu ieveda vārtrūmē, lai aprunātos ar viņu zem četrām acīm. Tur viņš tam iedūra vēderā, atriebdams sava brāļa Asā-Ēla asinis, un tas nomira. 28 Kad Dāvids vēlāk to uzzināja, viņš teica: “Es un mana ķēniņvalsts uz mūžiem esam nevainīgi Kunga priekšā par Abnēra, Nēra dēla, asinīm. 29 Lai tās nāk pār Joāba galvu un pār visu viņa tēva namu! Lai netrūkst Joāba namā nedz tādu, kam tecēšana, nedz spitālīgu, nedz tādu, kas atspiežas uz kruķa, nedz no zobena kritušo, nedz tādu, kam nav maizes!” 30 Bet Joābs un viņa brālis Abīšajs nokāva Abnēru tāpēc, ka tas bija nogalinājis viņu brāli Asā-Ēlu kaujā pie Gibeonas.
31 Dāvids teica Joābam un visiem viņa ļaudīm: “Saplēsiet savas drānas, apjoziet maisus un apraudiet Abnēru!” Un ķēniņš Dāvids gāja aiz nestuvēm. 32 Kad Abnēru Hebronā apbedīja, ķēniņš skaļi raudāja pie Abnēra kapa, un raudāja arī visi ļaudis.
33 Ķēniņš dziedāja raudu dziesmu par Abnēru:
“Vai nelgas nāvē bija Abnēram mirt! –
34 Tev nebija sasietas ne rokas, ne kājas,
tās nebija sapītas vara važās,
kā no ļaundara rokas tu esi kritis!”
Un visi ļaudis vēl vairāk raudāja par viņu.
35 Visi nāca pie Dāvida, lai pierunātu viņu kaut ko ieēst, kamēr vēl diena, bet Dāvids zvērēja: “Lai Dievs man dara tā un vēl vairāk, ja es baudīšu maizi vai ko citu, pirms saule norietējusi.” 36 Visi to ievēroja, tas ļaudīm patika, jo viss, ko ķēniņš darīja, ļaudīm patika. 37 Visi ļaudis, viss Israēls todien dabūja zināt, ka no ķēniņa nebija nākusi pavēle nonāvēt Abnēru, Nēra dēlu.
38 Ķēniņš teica saviem kalpiem: “Vai gan nezināt, ka varens karavadonis šodien kritis Israēlā! 39 Bet es šobrīd esmu vājš, kaut arī svaidīts par ķēniņu, un šie vīri, Cerūjas dēli, ir spēcīgāki par mani. Lai Kungs atmaksā ļauna darītājiem pēc viņu ļaundarības!”
