1 Tur bija gadījies arī kāds nekrietns vīrs vārdā Šeba, Bichrija dēls, benjamīnietis; tas pūta taurē, vēstīdams: „Mums nav nekādas daļas gar Dāvidu nedz ari kāda daļa gar Isaja dēla mantojumu! Ikviens no Israēla lai paliek savās teltīs!“
2 Tad visi Israēla vīri novērsās nost no Dāvida un sekoja Šebam, Bichrija dēlam, bet ikviens Jūdas vīrs vēl ciešāk turējās pie sava ķēniņa no Jardānas līdz Jeruzālemei.
3 Kad nu Dāvids bija atgriezies savā pilī Jeruzālemē, tad ķēniņš ņēma tās desmit sievas, kas bija blakus sievas, kuras viņš bija atstājis, lai tās sargātu pili, un viņš tās novietoja kādā atsevišķā ēkā un tās apgādāja ar pārtiku, bet viņš vairs pie tām negāja. Tās kļuva cietum-nieces līdz savai miršanas dienai un visu savu atlikušo mūžu nodzīvoja atraitnēs.
4 Un ķēniņš pavēlēja Amasam: „Sasauc man Jūdas vīrus pēc trim dienām, un esi ari tu pats te!“
5 Tad Amasa gāja, lai sasauktu kopā Jūdu, bet kad viņš nokavējās pāri noteiktajam laikam, ko ķēniņš bija viņam nolicis,
6 Tad Dāvids sacīja Abišajam: „Nu mums Seba, Bichrija dēls, nodarīs vairāk ļauna nekā Absaloms. Ņem sava kunga kalpus un dzenies viņam pakaļ, lai viņš netiek iekšā stipri nocietinātās pilsētās un neizzūd no mūsu acīm!“
7 Tad Abišaja vadībā no Jeruzālemes izgāja Joābs ar saviem karavīriem, kā arī miesas sargi, krētieši un plētieši, un visi kara vadoņi, lai vajātu Šebu, Bichrija dēlu.
8 Kad tie nu bija pie Lielā akmens, kas atrodas Gibeonā, tad Amasa nāca tiem pretim, bet Joābs bija tērpies savā karavīra tērpā, un tam pāri bija apjozta josta ar zobenu pie viņa gurniem piestiprinātā makstī, un tas izslīdēja no maksts un krita zemē.
9 Tad Joābs sacīja Amasam: „Kā tev labi klājas, mīļais brāli?“ Tai brīdi Joābs satvēra ar labo roku it stipri Amasu pie bārdas, lai viņu noskūpstītu.
10 Bet Amasa neievēroja zobenu, kas bija Joāba kreisajā rokā; to Joābs iedūra tā viņa vēderā, ka viņa iekšas izgāzās zemē, un viņš mira, tā ka viņam vairs nevajadzēja otru reizi durt. Kamēr Joābs un viņa brālis Abišajs vajāja Šebu, Bichrija dēlu,
11 Kāds jauneklis no Joāba karavīriem bija atstāts pie Amasas, lai sauktu: „Kas turas kopā ar Joābu un kas pieķēries Dāvidam, tas lai seko Joābam!“
12 Bet Amasa vēl vārtījās asinīs ceļa vidū. Kad nu šis vīrs redzēja, ka visi ļaudis tur apstājās, tad viņš Amasu no ceļa novēla uz tīrumu un pārsedza tam pāri mēteli, tāpēc ka viņš bija novērojis, ka ikviens, kas tam gāja garām, pie viņa apstājās.
13 Un tikko kā tie bija viņu no ceļa novēluši nost, tad arī ikviens, pagājis garām, sekoja Joābam, lai vajātu Sebu, Bichrija dēlu.
14 Bet šis pārstaigāja visu Israēla cilšu novadus līdz Abelai un Bet-Maachai un visu Berima tiesu, un ļaudis pulcējās un sekoja viņam.
15 Tad tā karavīru saime, kura bija ar Joibu, nāca un viņu ielenca Abela-Bet-ha-Maachā; un viņi uzmeta pret pilsētu valni, un tas pacēlās līdz pirmā mūra augstumam, un visi ļaudis, kas bija pie Joāba, lūkoja mūri graut un sagāzt.
16 Tad kāda gudra sieva uzkāpa uz pilsētas mūra un sauca no pilsētas: „Klausiet, klausiet! Lūdzu, sakiet Joābam: Pienāc tuvu klāt še, šinī vietā, tad es gribu ar tevi runāt!“
17 Kad nu viņš bija pienācis tuvu pie tās klāt, tad sieva jautāja: „Vai tu esi Joābs?“ Un viņš atbildēja: „Jā, es tas esmu!“ Un viņa tam sacīja: „Uzklausi savas kalpones vārdus!“ Un viņš atbildēja: „Es klausos!“
18 Tad viņa sacīja tālāk: „Senāk mēdza tā runāt tautas mutē: Kas vaicā, lai vaicā Ābelā! —Un tā tie viegli tika galā.
19 Šīs pilsētas ļaudis ir vieni no miermīlīgākiem un uzticamākiem Israēlā, bet tu pats esi tas, kas mēģini nopostīt pilsētu, un pie tam tādu, kas ir Israēla māte. Kāpēc tu gribi iznīcināt tā Kunga īpašumu?“
20 Tad Joābs atbildēja: „Es ir nedomāju to nedz izpostīt nedz iznīcināt!
21 Tas nav tiesa! Bet viens vīrs gan no Ēfraima kalniem, vārdā Šeba, Bichrija dēls, tas bija savu roku pacēlis pret ķēniņu, pret Dāvidu; izdodiet man tikai vienīgi viņu, tad es aiziešu projām no pilsētas!“ Tad sieva atbildēja Joābam: „Redzi, viņa galva pāri mūrim tiks pie tevis nomesta zemē!“
22 Un šī sieva gāja ar savu gudrību pie visiem iedzīvotājiem un pierunāja tos, un tie nogrieza Šebam, Bichrija dēlam, galvu un to izmeta ārā Joābam. Tad Joābs lika pūst taurē par zīmi, ka atkāpjas no pilsētas, un ļaudis izklīda ikviens pa savām dzīves vietām; bet Joābs atgriezās pie ķēniņa Jeruzālemē.
23 Un Joābs bija augstākais virspavēlnieks pār Israēla karaspēku, un Benaja, Jojada dēls, bija pavēlnieks pār miesas sardzi, pār krētiešiem un pār plētiešiem.
24 Un Adorāms bija pārraugs pār klaušu pildītājiem, bet Jošafats, Ahiluda dēls, bija valsts padomnieks.
25 Un Ševa bija rakstvedis, bet Cadoks un Abjatārs bija priesteri.
26 Un arī īra, Jaīra dēls, tāpat bija Dāvida priesteris.
Šebas dumpis
1 Gadījās, ka tur bija kāds nelietīgs vīrs – benjāminietis Šeba, Bihrī dēls. Tas pūta ragu un sauca:
“Nav mums daļas pie Dāvida,
nedz mantojuma pie Jišaja dēla –
uz savām teltīm, Israēl!”
2 Tad visi israēlieši atkrita no Dāvida un sekoja Šebam, Bihrī dēlam, bet visi Jūdas vīri cieši sekoja ķēniņam no Jardānas līdz pat Jeruzālemei. 3 Atgriezies savā namā Jeruzālemē, ķēniņš Dāvids ņēma tās desmit blakussievas, ko bija atstājis pieskatīt māju, un aizsūtīja tās uz apsargātu namu. Viņš tās uzturēja, bet negāja pie tām, un viņas palika ieslēgtas līdz pat nāves dienai, dzīvodamas kā atraitnes.
4 Ķēniņš teica Amāsam: “Trīs dienu laikā sasauc pie manis Jūdas vīrus un esi klāt arī pats!” 5 Amāsa aizgāja sasaukt Jūdu, bet nokavēja laiku, kas tam bija noteikts. 6 Tad Dāvids teica Abīšajam: “Nu gan Šeba, Bihrī dēls, mums nodarīs vairāk ļauna nekā Abšāloms! Ņem sava kunga kalpus un dzenies tam pakaļ, ka viņš nesasniedz nocietinātās pilsētas un mums neizsprūk.” 7 Viņam līdzi devās Joāba vīri, krētieši un peletieši, un visi spēkavīri. Viņi atstāja Jeruzālemi, lai dzītos pakaļ Šebam, Bihrī dēlam. 8 Kad viņi nonāca pie lielā akmens, kas Gibeonā, Amāsa nāca tiem pretī. Joābs bija kara tērpā, kam pāri uz gurniem apjozta siksna ar zobenu makstī. Kad viņš gāja tam klāt, zobens izkrita. 9 Joābs sacīja Amāsam: “Miers tev, mans brāli!” – un ar labo roku tvēra Amāsu aiz bārdas, lai viņu skūpstītu. 10 Amāsa nesargājās no zobena, kas Joābam rokā, un viņš to iegrūda Amāsam vēderā – iekšas tam izgāzās zemē, un ar to pašu dūrienu tas bija beigts. Tad Joābs un viņa brālis Abīšajs dzinās pakaļ Šebam, Bihrī dēlam. 11 Kāds no Joāba puišiem nostājās līdzās Amāsam un sauca: “Kurš ar Joābu un Dāvidu, lai seko Joābam!” 12 Amāsa gulēja asinīs lielceļa vidū. Kad tas vīrs redzēja, ka ļaudis tur apstājas, viņš novēla Amāsu no lielceļa uz lauka un uzmeta tam virsū drēbes, jo bija pamanījis, ka visi, kas iet garām, tur paliek stāvam. 13 Kad nu Amāsa bija nogrūsts no ceļa, visi gāja tai vietai pāri un, sekojot Joābam, dzinās pakaļ Šebam, Bihrī dēlam.
14 Šeba izgāja cauri visām Israēla ciltīm līdz Ābelai, Bēt-Maahai un bēriešiem – pulcināja tos, un tie viņam sekoja. 15 Tad Joāba pulki nāca un aplenca viņus Ābel-Bēt-Maahā, uzbēra valni pie paša pilsētas mūra un grāva sienu, lai to nogāztu. 16 Te kāda gudra sieva no pilsētas sauca: “Klausieties, klausieties, sakiet jel Joābam: nāc šurp, man ar tevi runāšana!” 17 Viņš pienāca klāt, un tā sieva prasīja: “Tu esi Joābs?” Viņš teica: “Jā.” Tā viņam sacīja: “Klausies, ko tava kalpone sacīs!” Viņš teica: “Es klausos.” 18 Tad šī sacīja: “Runāt tā runāja sendienās: jautājiet padomu Ābelā! – un ar to viss bija izlemts! 19 Mēs – miermīlīgi un uzticami israēlieši, bet tu grasies postīt pilsētu, kas Israēlam kā māte! Kādēļ tu gribi aprīt Kunga mantojumu?”
20 Joābs atbildēja: “Nemūžam, nemūžam! – ne es to rīšu, ne es to postīšu. 21 Pavisam cita lieta – tas vīrs no Efraima kalniem, Šeba, Bihrī dēls!
Viņš pacēlis roku pret ķēniņu, pret Dāvidu! Izdodiet man tikai viņu, un es došos no pilsētas prom!” Tā sieva sacīja Joābam: “Re, pāri mūrim tev nometīs viņa galvu!” 22 Tad tā sieva ar savu gudrību vērsās pie visiem ļaudīm, un viņi nocirta galvu Šebam, Bihrī dēlam, un nometa to Joābam. Viņš pūta ragu, un tie atkāpās no pilsētas un izklīda pa savām teltīm. Joābs atgriezās Jeruzālemē pie ķēniņa.
23 Joābs bija visa Israēla karaspēka virspavēlnieks; Benājāhu, Jehojādas dēls, bija pār krētiešiem un peletiešiem; 24 Adorāms – pār klaušiniekiem; Jehošāfāts, Ahīlūda dēls, bija lietvedis, 25 Ševa – rakstvedis, Cādoks un Ebjātārs – priesteri, 26 un arī jaīrietis Īra bija Dāvida priesteris.
