1 Un kad gads bija pagājis, tad tanī laikā, kad ķēniņi mēdz iziet laukā, lai karotu, arī Dāvids sūtīja Joābu un viņam līdzi savus kalpus un visu Israēla karaspēku, un tie postīja Amona zemi un apmetās pret Rabu, to ielenkdami; bet Dāvids pats palika Jeruzālemē.
2 Un tad kādā vakarā notika, ka Dāvids piecēlās no savas guļamvietas un pastaigājās šurpu un turpu pa ķēniņa nama jumtu, un viņš ieraudzīja no nama jumta zemāk lejā kādu sievu mazgā-jamies; šī sieva bija neparasti skaista izskata.
3 Un Dāvids nosūtīja ļaudis un lika tiem apvaicāties, kā sieva viņa ir; un viņam tika pateikts, ka tā ir Batseba, Bliāma meita, hetieša Ūrijas sieva.
4 Tad Dāvids sūtīja vēstnešus un lika to atvest, un tā nāca pie viņa, un viņš pie tās gulēja, un kad tā bija no savas nešķīstības nomazgājusies, tad viņa atgriezās atpakaļ savā namā.
5 Kad šī sieva kļuva grūta, tad tā sūtīja Dāvidam ziņu un lika viņam paziņot: „Es esmu grūta!“
6 Tad Dāvids deva ziņu Joābam, sacīdams: „Atsūti hetieti Ūriju pie manis!“ Un Joābs atsūtīja Ūriju pie Dāvida.
7 Kad nu Ūrija pie viņa atnāca, tad Dāvids jautāja: „Kā labi klājas Joābam, kā klājas kara turiem, un kā labi veicas karā?“
8 Un Dāvids sacīja Ūrijam: „Noej lejā savā namā un mazgā savas kājas!“ Un kad Ūrija izgāja ārā no ķēniņa nama, tad ķēniņa dāvanas tika nestas aiz viņa.
9 Bet Ūrija apgūlās ķēniņa nama durvju priekšā kopā ar visiem sava kunga kalpiem, un savā namā viņš neiegāja.
10 Kad nu tas tika pateikts ķēniņam, ka Ūrija nav gājis savā namā, tad Dāvids sacīja Ūrijam: „Vai tu nenāc no ceļa? Kādēļ tu neej savā namā?“
11 Bet Ūrija atbildēja Dāvidam: „Ir Dieva šķirsts, ir Israēls, ir Jūda mīt teltīs, un mans kungs, karavadonis Joābs, un mana kunga kalpi mīt atklātā laukā teltīs; kā tad lai es ietu savā namā, lai ēstu un dzertu un lai gulētu pie savas sievas? Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, un tu pats dzīvo, to gan es nedarīšu!“
12 Tad Dāvids sacīja Ūrijam: „Paliec vēl šodien šeit, tad rīt es tevi atlaidīšu.“ Tā Ūrija palika to dienu un arī vēl nākošo dienu Jeruzālemē.
13 Nākamā dienā Dāvids to ataicināja, lai tas kopā ar viņu ēstu un dzertu, un viņš to piedzirdīja; taču vakarā Ūrija nogāja, lai apgultos savā guļas vietā kopā ar sava kunga kalpiem, un viņš nenogāja lejā savā namā.
14 Tad otrā rītā Dāvids rakstīja Joābam vēstuli, un viņš to nosūtīja ar Ūrijas starpniecību.
15 Savā vēstulē viņš bija Joābam tā rakstījis: „Noliec Ūriju pirmajās rindās tur, kur viskarstākā kaušanās, un novērsieties no viņa aizmugures, tā ka viņš tiek pārvarēts un mirst!“
16 Un notika, kad Joābs aplenca pilsētu, tad viņš nolika Ūriju tādā vietā, kur, kā viņš zināja, atrodas stipri pre-tinieki.
17 Kad nu pilsētas karavīri devās uzbrukumā un iesāka kauju ar Joābu, tad dažs labs no Dāvida kalpiem karotāju pulkā krita, un arī hetietis Ūrija dabūja galu.
18 Kad nu Joābs Dāvidam nosūtīja ziņu par visiem notikumiem, kas vien bija kara laukā norisinājušies,
19 Tad viņš pavēlēja savam vēstnesim, sacīdams: „Kad tu būsi pabeidzis visus kaja notikumus izstāstīt, tos ķēniņam ziņodams,
20 Un kad ķēniņš pašreiz iedegsies dusmās, un viņš tev jautās: Kāpēc jūs bijāt tik tuvu pie pilsētas ņostājušies, lai uzbruktu un to iekarotu? Vai jūs nezinājāt, ka no mūra šaus?
21 Kas Abimelechu, Jerubošeta dēlu, ir nogalinājis? Vai ne sieva, kas no mūra viņam virsū uzgāza virsējo dzirnu akmeni, ka tas Tebecā nomira? Kāpēc jūs esat gājuši tik tuvu mūrim? Tad tikai saki: Ari tavs kalps, hetietis Ūrija, krita.“
22 Tad vēstnesis devās ceļā, un viņš nonāca un paziņoja visu Dāvidam, ko Joābs bija viņam uzdevis.
23 Un vēstnesis sacīja ķēniņam: „Tāpēc ka ienaidnieki bija stiprāki nekā mēs, un tie mums uzbruka, izlauzdamies laukā, bet mēs tiem turējāmies pretī un atspiedām tos atpakaļ līdz pilsētas vārtu ieejai,
24 Tad strēlnieki sāka šaut no muj-iem uz taviem kalpiem, un daži no ķēniņa kalpiem krita; arī tavs kalps, hetietis Ūrija, ir dabūjis galu.“
25 Tad Dāvids sacīja vēstnesim: „Saki tā Joābam: Lai tev tava sirds neēdas šī notikuma dēļ! Jo zobens rij te šo, te citu. Pastiprini cīņas sparu pret pilsētu un izposti to! —Un tā tev būs viņu iedrošināt!“
26 Kad nu Ūrijas sieva dzirdēja, ka viņas vīrs Ūrija bija miris, tad tā sēroja par savu laulāto draugu.
27 Un kad sēru laiks bija pagājis, tad Dāvids lika to atvest savā namā, un viņa kļuva tā sieva un dzemdēja viņam dēlu. Bet šī lieta, ko Dāvids bija darījis, gan nepatika tam Kungam.
Dāvida grēks ar Batšebu
1 Gadu mijā, laikā, kad ķēniņi parasti iziet karā, Dāvids sūtīja Joābu un kopā ar viņu savus ļaudis un visu Israēlu, un tie sakāva amoniešus un aplenca Rabu. Dāvids pats palika Jeruzālemē.
2 Kādu vakaru Dāvids, piecēlies no gultas, pastaigājās pa ķēniņa nama jumtu, un no jumta viņš ieraudzīja kādu sievu mazgājamies – šī sieva bija ļoti glīta no skata. 3 Dāvids lika ievākt ziņas par šo sievu, un viņam pastāstīja: “Tā taču Batšeba, Elīāma meita, hetieša Ūrijas sieva!” 4 Dāvids sūtīja vēstnešus viņu atvest, un tā nāca pie viņa, un viņš ar to gulēja – viņa tikko bija šķīstījusies no savas nešķīstības –, pēc tam viņa atgriezās mājās. 5 Un šī sieva kļuva grūta un sūtīja vēsti Dāvidam: “Esmu kļuvusi grūta.” 6 Tad Dāvids sūtīja ziņu Joābam: “Atsūti pie manis hetieti Ūriju!” Un Joābs sūtīja Ūriju pie Dāvida. 7 Kad Ūrija atnāca, Dāvids iztaujāja, kā klājas Joābam un kā ļaudīm un kā sokas karā. 8 Tad Dāvids teica: “Noej savā namā un mazgā kājas.” Ūrija iznāca no ķēniņa nama, un viņam pakaļ nesa ķēniņa dāvanas. 9 Taču Ūrija apgūlās pie ķēniņa nama ieejas kopā ar visiem sava kunga kalpiem un negāja uz savu namu. 10 Dāvidam pastāstīja: “Ūrija nav aizgājis uz savām mājām!” Dāvids jautāja Ūrijam: “Vai tad tu neesi nupat no ceļa? Kādēļ tu neej mājās?” 11 Ūrija atbildēja Dāvidam: “Dieva šķirsts, Israēls un Jūda mīt teltīs, tāpat mans kungs Joābs un mana kunga ļaudis ir nometnē uz lauka – kā lai es eju savā namā ēst, dzert un gulēt ar savu sievu?! Zvēru pie tevis un tavas dzīvības, ka es tā nedarīšu!” 12 Dāvids teica Ūrijam: “Šodien vēl paliec te, rīt es tevi atlaidīšu.” Tā Ūrija palika Jeruzālemē līdz nākamajai dienai. 13 Dāvids viņu aicināja, un viņš pie tā ēda un dzēra, un Dāvids viņu piedzirdīja. Bet vakarā, izgājis ārā, viņš atgūlās pie sava kunga kalpiem un neaizgāja uz savām mājām.
Dāvids sūta Ūriju nāvē
14 No rīta Dāvids rakstīja vēstuli Joābam un nosūtīja to ar Ūriju. 15 Vēstulē viņš rakstīja: “Nolieciet Ūriju priekšā, kur sīvākā kauja, un atkāpieties no viņa, lai viņš tiek nokauts un mirst.”
16 Un, aplencot pilsētu, Joābs nolika Ūriju tādā vietā, par kuru viņš zināja, ka tur ir spēcīgi karotāji. 17 Kad pilsētas vīri iznāca karot pret Joābu, vairāki no Dāvida ļaudīm krita, un arī hetietis Ūrija bija pagalam. 18 Joābs sūtīja ziņu Dāvidam par kara notikumiem. 19 Un viņš pavēlēja ziņnesim: “Kad būsi pastāstījis ķēniņam kara notikumus, 20 ja ķēniņš aizsvilsies dusmās un teiks tev: kādēļ gājāt cīnīties tik tuvu pilsētai, vai tad nezinājāt, ka viņi no mūra šaus?! 21 Kas nokāva Abīmelehu, Jerūbešeta dēlu? Vai ne sieva, kas no mūra uzmeta viņam augšējo dzirnakmeni, ka viņš nomira Tēbēcā? Kāpēc gājāt tik tuvu mūrim? – tad saki: arī tavs kalps hetietis Ūrija ir miris.” 22 Ziņnesis devās ceļā, atnāca pie Dāvida un vēstīja visu, ko Joābs bija licis teikt. 23 Ziņnesis sacīja Dāvidam: “Tā kā tie vīri mūs pārspēja un iznāca laukā pret mums, mēs tos atspiedām līdz vārtu ieejai. 24 Strēlnieki no mūra šāva uz taviem kalpiem, un vairāki ķēniņa kalpi krita, arī tavs kalps hetietis Ūrija ir miris.”
25 Dāvids teica ziņnesim: “Tā saki Joābam: neraizējies, jo zobens rij te še, te tur. Cīnies vēl stiprāk pret šo pilsētu un noposti to – uzmundrini viņu!” 26 Ūrijas sieva dzirdēja, ka viņas vīrs Ūrija ir miris, un apraudāja savu kungu. 27 Kad sēru laiks bija pagājis, Dāvids sūtīja pārvest to uz savu namu. Viņa kļuva tam par sievu un dzemdēja dēlu. Bet Kungam nepatika tas, ko Dāvids bija darījis.
