1 Un kāda sieva no praviešu mācekļu sievām kliegdama lūdza Elīsu, sacīdama: „Mans vīrs, tavs kalps, ir miris, un tu zini, ka tavs kalps bijās to Kungu. Bet nu nāk parādu piedzinējs un grib manus divus bērnus paņemt sev par vergiem!“
2 Un Elīsa viņai atbildēja: „Ko lai es tevis labad daru? Saki man, kas ir tavā namā?“ Un viņa atbildēja: „Tavai kalponei nav itin nekā namā kā tikai trauks eļļas.“
3 Tad viņš sacīja: „Ej un aizņemies sev traukus no citiem, no saviem kaimiņiem, bet tikai tukšus traukus un nelūdz to par maz.
4 Un tad ieej namā un aizslēdz durvis aiz sevis un aiz abiem saviem dēliem un sāc liet visos tajos traukos, un to, kas ir pilns, liec pie malas.“
5 Tad tā no viņa aizgāja un aizslēdza durvis aiz sevis un aiz saviem dēliem; un tie viņai pienesa traukus, bet viņa pati tikai pildīja.
6 Un kad nu trauki bija pilni pielieti, tad tā sacīja savam dēlam: „Pasniedz man vēl vienu trauku!“ Bet tas viņai atbildēja: „Vairāk neviena trauka nav.“ Tad eļļa apstājās plūst.
7 Un viņa aizgāja un to pateica Dieva vīram, un viņš sacīja: „Ej un pārdod eļļu un samaksā savu parādu; no atlikuma tad pārtiec pati ar saviem dēliem!“
8 Un kādu dienu notika, ka Elīsa gāja uz Sunemu, un tur bija kāda bagāta sieva, un tā viņu uzlūdza, lai ar to ēstu mielastu. Un tā notika: cikkārt viņš tur gāja garām, viņš tur iegriezās, lai ēstu maizi.
9 Un tā sacīja savam vīram: „Redzi, es atzīstu, ka tas ir svēts Dieva vīrs, kas pie mums še pastāvīgi iegriežas.
10 Mēs, es tā lūdzu, varētu viņam iekārtot mazu augštelpu ar sienām visapkārt, tur tad noliksim viņam gultu un galdu, kā ari krēslu un lukturi; lai, ja viņš pie mums nāk, viņš tur allaž varētu ieiet.“
11 Un kad kādu dienu viņš tur ieradās, tad viņš iegāja šai augšējā istabā un apgūlās.
12 Un viņš sacīja savam puisim Gehazim: „Paaicini šo sunamieti!“ Un viņš to pasauca, un tā ienāca pie viņa,
13 Un Elīsa sacīja kalpam: „Lūdzu, pasaki viņai: Redzi, mūsu labad tu esi ar visām šīm rūpēm apkrāvusies, ko lai mēs tevis labad darām? Vai būtu vēlams tevis labad iebilst kādu labu vārdu pie ķēniņa vai pie karaspēka virspavēlnieka?“ Bet viņa atbildēja: „Es dzīvoju droši savas tautas vidū!“
14 Kad nu viņš vēl reiz jautāja, kas tad būtu viņas labā darāms, tad Gehazis atbildēja: „Taču gan kas, jo viņai nav dēla, un viņas vīrs ir vecs.“
15 Tad Elīsa sacīja: „Atsauc viņu šurp!“ Kad viņš bija to pasaucis un viņa stāvēja durvīs,
16 Tad viņš sacīja: „Nākošu gadu ap šo laiku tu turēsi apkamptu dēlu!“ Bet tā atsacīja: „Ak nē, mans kungs, tu Dieva vīrs; nemaldini savu kalponi!“
17 Un šī sieva kļuva patiesi grūta un dzemdēja dēlu tanī pašā laikā nākamajā gadā, tieši kā Elīsa viņai bija sacījis.
18 Kad nu zēns bija paaudzies, tad tas kādu dienu gāja laukā pie sava tēva pie pļāvējiem.
19 Tad piepeši tas sāka vaimanāt un sacīja savam tēvam: „Mana galva, mana galva!“ Bet tas pavēlēja savam kalpam: „Aiznes to pie viņa mātes!“
20 Kad nu tas to paņēma uz rokām un nonesa pie viņa mātes, tad tas līdz pusdienai nosēdēja viņas klēpī un tad nomira.
21 Un tā uzgāja augšā un noguldīja viņu Dieva vīra gultā, un tad aizslēgusi aiz viņa durvis, viņa izgāja ārā.
22 Tad viņa pasauca savu vīru un tam sacīja „Lūdzu atsūti man kādu no puišiem un vienu ēzeļa māti; es steigšos pie Dieva vira, bet es atkal drīz pārnākšu.“
23 Un viņš sacīja: „Kāpēc taisni šodien tu gribi pie viņa iet? Nav taču nedz jauna mēness svētki, nedz ari sabats!“ Bet viņa tikai atbildēja: „Sveiks!“
24 Un viņa lika apseglot ēzeļa māti un sacīja savam puisim: „Dzen steigšus lopiņu un nekavē mani jājot kā vienīgi tad, kad es tev teikšu!“
25 Un tā viņa devās ceļā un nonāca pie Dieva vīra Karmela kalnā. Un notika, kad nu Dieva vīrs viņu ieraudzīja no tālienes, tad viņš sacīja savam puisim Gehazim: „Redzi, tur ir mūsu sunamiete!
26 Lūdzu, tagad steidzies viņai pretī un jautā viņai, vai viņai pašai, viņas vīram un viņas dēlam klājas labi.“ Un viņa atbildēja: „Labi gan!“
27 Bet kad nu viņa bija nonākusi pie Dieva vīra kalna virsotnē, tad tā apkampa viņa kājas; tad pienāca Gehazis, lai viņu atstumtu, bet Dieva vīrs sacīja: „Liec to mierā, jo viņas dvēsele ir noskumusi, un Dievs to ir paturējis apslēptu no manis un nav man to darījis zināmu!“
28 Tad viņa sacīja: „Vai es biju tā, kura no sava kunga lūdza dēlu? Vai es neteicu: Nemodini mani aplamas cerības!“
29 Tad viņš pavēlēja Gehazim: „Apjoz savus gurnus un ņem manu zizli savā rokā un dodies ceļā! Ja tu kādu sastopi, tad nesveicini to, un ja tevi kāds sveicinās, tad neatbildi tam, un noliec manu zizli uz zēna sejas!“
30 Bet zēna māte sauca: „Tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele ir dzīva, bet es tevi neatstāšu!“ Tad viņš cēlās un devās tai līdzi.
31 Bet pa to laiku Gehazis bija viņiem pa priekšu steidzies, un nogājis tas uzlika zizli uz zēna sejas, bet tur nebija nedz skaņas, nedz kādas dzīvības zīmes. Tad viņs griezās atpakaļ pretī savam kungam un tam paziņoja, ka zēns nav uzmodies.
32 Kad Elīsa ienāca namā, tad redzi, bērns gulēja miris viņa gultā.
33 Un viņš iegāja iekšā un aizslēdza durvis aiz abiem un pielūdza to Kungu.
34 Un viņš uzkāpa, un uzgūlās bērnam virsū, un lika savu muti uz viņa mutes un savas acis uz viņa acīm un savas rokas uz viņa rokām, un tā viņš nogūlās tam pāri un sasildīja bērna miesas.
35 Tad viņš atkal piecēlās un staigāja pa istabu šurp un turp, un atkal uzkāpa, un pārliecās pāri pār viņu. Tad zēns nošķaudījās septiņas reizes, un pēc tam tas atdarīja savas acis.
36 Nu viņš sauca Gehazi un tam pavēlēja: „Pasauc mūsu sunamieti!“ Un tas to atsauca, un tā iegāja pie viņa; tad viņš sacīja: „Saņem savu dēlu!“
37 Tad tā nāca un nokrita pie viņa kājām, un viņa ar seju noliecās pie zemes tā priekšā, tad tā pacēla savu zēnu uz rokām un izgāja ārā.
38 Un Elīsa atgriezās atpakaļ Gilgalā, un tanī zemē bija bads. Kad nu praviešu mācekļi bija apmetušies pie viņa, tad viņš sacīja savam puisim: „Uzliec lielo katlu uz uguns un vāri ēdienu praviešu mācekļiem!“
39 Tad viens no viņiem izgāja laukā, lai salasītu saknītes; tas atrada meža gurķu stīgas, un no tām viņš nolasīja pilnu klēpi meža gurķu; un viņš tos atnesa mājā un iegrieza ēdienu katlā, jo viņš tos nepazina.
40 Un kad nu tie ielēja tiem vīriem, lai tie ēstu, un tie to ēdienu baudīja, tad tie vīri sāka kliegt un sauca: „Nāve ir katlā, tu, Dieva vīrs!“ Un tie vairs nevarēja to ēst.
41 Bet viņš sacīja: „Atnesiet miltus!“ Un viņš tos iebēra katlā, un tad viņš sacīja: „Iesmel ļaudīm, lai tie ēd!“ Un tur vairs nekā nelaba nebija katlā.
42 Un kāds vīrs atnāca no Baāl-Šališas, un viņš atnesa Dieva vīram pirmās ražas maizi, divdesmit miežu maizes un saspiestu graudu plāceni savā maizes tarbā. Un tas sacīja: „Dod tiem ļaudīm, lai viņi ēd!“
43 Bet viņa apkalpotājs atbildēja: „Ko lai es ceļu priekšā simts tādiem vīriem?“ Tomēr viņš pavēlēja: „Dodi tiem ļaudīm, lai ēd! Jo tā saka tas Kungs: Tie ēdīs, un vēl atliks!“
44 Kad nu viņš tiem lika priekšā, tad tie paēda, un viņiem atlika vēl pāri, kā tā Kunga vārds bija apsolījis.
Atraitnes eļļas trauks
(1Ķēn 17:14–16)1 Kāda sieva no praviešu dēlu sievām sauca uz Elīšu: “Tavs kalps, mans vīrs, ir miris, un tu zini, ka tavs kalps bijās Kunga! Bet nu nāk parādu piedzinējs, lai ņemtu manus divus bērnus par vergiem.” 2 Elīša sacīja viņai: “Kā lai tev palīdzu? Saki man, kas tev ir namā?” Viņa atbildēja: “Tavai kalponei nav nekā, tikai krūka eļļas.” 3 Viņš sacīja: “Ej un aizņemies traukus no visiem kaimiņiem – tukšus traukus, cik vien vari dabūt, 4 tad nāc atpakaļ, kopā ar saviem dēliem aizslēdz durvis aiz sevis, pildi traukus un pilnos liec malā.” 5 Un viņa aizgāja. Viņa aizslēdza durvis, dēli pienesa traukus, un viņa tos pildīja. 6 Kad visi trauki bija pilni, viņa sacīja savam dēlam: “Atnes vēl vienu trauku.” Tas atbildēja: “Trauku vairs nav.” Tad eļļa mitējās plūst. 7 Viņa gāja un izstāstīja to Dieva vīram. Tas sacīja: “Ej, pārdod eļļu un samaksā parādu, un jūs ar dēliem varēsiet dzīvot no tā, kas paliks pāri.”
Elīša atdzīvina šūnēmietes dēlu
(1Ķēn 17:17–24)8 Kādu dienu Elīša gāja uz Šūnēmu. Tur dzīvoja bagāta sieva, un tā deva viņam ēst. Katru reizi, kad viņš turp devās, viņš iegriezās pie tās paēst. 9 Viņa sacīja savam vīram: “Redzi, es zinu, ka tas, kurš te vienmēr iegriežas, ir svēts Dieva vīrs. 10 Uzcelsim mazu jumtistabu un liksim tur gultu, galdu, krēslu un gaismekli, un, ienācis pie mums, viņš varēs te apmesties.”
11 Kādu dienu viņš atnācis iegāja jumtistabā un atgūlās. 12 Viņš sacīja savam puisim Gēhazī: “Pasauc šūnēmieti!” Un tas viņu sauca, un tā ienāca. 13 Viņš sacīja puisim: “Teic jel viņai: redzi, tu gādā par mums un uzņemies visas rūpes; ko tu gribi, lai es tev daru? Vai tev ir kas runājams pie ķēniņa vai karaspēka virspavēlnieka?” Viņa atbildēja: “Man pietiek ar saviem ļaudīm!” 14 Viņš sacīja: “Ko tad lai viņai daru?” Gēhazī teica: “Viņai nav dēla, un viņas vīrs ir vecs.” 15 Tad viņš sacīja: “Pasauc viņu!” Tas viņu sauca, un tā nostājās durvīs. 16 Viņš sacīja: “Nākamajā gadā ap šo laiku tu turēsi rokās savu dēlu.” Viņa sacīja: “Nē, mans kungs, Dieva vīrs, nemelo savai kalponei!” 17 Taču sieva kļuva grūta un nākamajā gadā ap to pašu laiku dzemdēja dēlu, kā Elīša viņai bija teicis. 18 Kad bērns bija paaudzies, tas kādu dienu izgāja laukā pie sava tēva un pļāvējiem. 19 Viņš sacīja savam tēvam: “Vai, mana galva, mana galva!” Un tēvs teica savam kalpam: “Nes to pie viņa mātes!” 20 Tas aiznesa viņu pie mātes. Viņš sēdēja tai klēpī līdz dienas vidum un tad nomira. 21 Viņa uzgāja augšā, nolika to Dieva vīra gultā, aizvēra durvis un izgāja ārā. 22 Viņa pasauca savu vīru un sacīja: “Sūti pie manis, lūdzu, vienu no puišiem ar ēzeļmāti, es steigšos pie Dieva vīra un drīz būšu atpakaļ.” 23 Viņš sacīja: “Kādēļ tu šodien iesi pie viņa – nav ne jauns mēnesis, ne sabats!” Viņa atbildēja: “Būs labi!” 24 Viņa apsegloja ēzeļmāti un sacīja puisim: “Ved to, ej un neapstājies, līdz es teikšu.” 25 Tā viņa gāja un nonāca pie Dieva vīra Karmela kalnā. Dieva vīrs ieraudzīja viņu nākam un sacīja savam puisim Gēhazī: “Redzi, šūnēmiete! 26 Steidzies viņai pretī un saki: vai tev, tavam vīram un bērnam klājas labi?” Viņa atbildēja: “Viss ir labi!” 27 Tad viņa uzkāpa kalnā pie Dieva vīra un apkampa viņa kājas. Gēhazī nāca to padzīt, bet Dieva vīrs viņam teica: “Liec viņu mierā, jo viņas dvēsele ir sarūgtināta, bet Kungs to ir apslēpis un nav man sacījis.” 28 Un viņa teica: “Vai tad es lūdzu savam kungam, lai man ir dēls? Vai es neteicu, lai mani nemāna!”
29 Viņš sacīja Gēhazī: “Apjoz savus gurnus, ņem manu zizli un ej. Ja kādu satiec, nesveicini, un, ja kāds tevi sveicina, neatbildi. Liec manu zizli pie zēna sejas.” 30 Bet zēna māte sacīja: “Dzīvs Kungs! Dzīva tava dvēsele! Es neatstāšos no tevis!” Tad viņš cēlās un gāja tai līdzi. 31 Gēhazī bija aizgājis pirms viņiem un licis zizli pie zēna sejas, bet ne skaņas, ne maņas. Tad viņš griezās atpakaļ, satika Elīšu un teica: “Zēns nemostas!” 32 Elīša ienāca namā, un, redzi, zēns miris noguldīts viņa gultā. 33 Viņš ienāca, aizvēra durvis un lūdza Kungu. 34 Tad viņš uzgūlās bērnam, lika savu muti uz viņa mutes, savas acis uz viņa acīm, savas rokas uz viņa rokām un piekļāvās viņam. Un zēna miesa kļuva silta. 35 Viņš piecēlās un staigāja pa namu šurpu turpu, un atgriezies atkal uzgūlās zēnam. Tad zēns septiņas reizes nošķaudījās un atvēra acis. 36 Viņš pasauca Gēhazī un sacīja: “Sauc šūnēmieti!” Tas viņu pasauca. Kad tā ienāca, viņš teica: “Ņem savu dēlu!” 37 Tā pienāca, krita viņam pie kājām un zemojās. Tad viņa ņēma savu dēlu un izgāja ārā.
Nāve ir katlā!
38 Elīša atgriezās Gilgālā. Zemē bija bads, un praviešu dēli sēdēja viņa priekšā. Tad viņš sacīja savam puisim: “Uzliec lielo katlu un vāri putru praviešu dēliem.” 39 Bet viens no viņiem izgāja laukā salasīt zaļumus. Viņš atrada savvaļas vīteni, savāca pilnu klēpi tā augļu un atnācis iegrieza tos putras katlā, jo tos nepazina. 40 Un viņi ielēja vīriem ēdienu. Kad tie nobaudīja putru, tie kliedza: “Katlā nāve, ak, Dieva vīrs!” Tā nebija ēdama. 41 Viņš sacīja: “Atnesiet miltus!” Viņš tos iebēra katlā un sacīja: “Lejiet ļaudīm, lai ēd!” Un katlā vairs nebija nekā slikta.
Simts vīru paēdināšana
(Mt 14:13–21Mt 15:32–39)42 Tad kāds vīrs nāca no Baal-Šališas un savā maisā atnesa Dieva vīram jauno maizi – divdesmit miežu maizes un augļus. Elīša sacīja: “Dod ļaudīm, lai ēd!” 43 Viņa kalps sacīja: “Kas tas ir simts vīriem?!” Viņš atbildēja: “Dod ļaudīm, lai ēd, jo tā saka Kungs: tie ēdīs, un vēl atliks!” 44 Viņš cēla tiem priekšā, tie ēda, un vēl atlika, kā Kungs bija teicis.
