1 Josijam bija astoņi gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja trīsdesmit vienu gadu Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Jedida, un vina bija Adajas no Bockatas meita.
2 Un viņš darīja to, kas tā Kunga acīs bija taisnīgs, un viņš staigāja visus sava cilts tēva Dāvida ceļus, un viņš nenovērsās ne pa labi, ne pa kreisi.
3 Bet savā astoņpadsmitajā valdīšanas gadā ķēninš Josija sūtīja valsts rakstvedi Safanu, Acaljas dēlu, Mešullāma dēla dēlu, uz tā Kunga namu, sacīdams viņam:
4 „Ej pie augstā priestera Hilkijas saņemt to naudu, kas ir ienākusi tā Kunga namā un kuru sliekšņu sargi savākuši no tautas.
5 Un to tad lai nodod darbu vadītājiem, kas ir iecelti pār tā Kunga namu, un tie lai tad nodod to strādniekiem, kuri ir nodarbināti gar tā Kunga namu, lai izlabotu nama plaisas,
6 Tas ir—galdniekiem, namdariem un mūrniekiem, ar ko pirkt kokus un cirstus akmeņus, lai nostiprinātu namu.
7 Bet par naudu, kas nodota viņu pārvaldīšanā, lai netiek prasīta atbildība, jo tie to dara uz uzticības pamata!“
8 Tad augstais priesteris Hilkija sacīja valsts rakstvedim Safanam: „Es esmu atradis bauslības grāmatu tā Kunga namā.“ Un Hilkija iedeva šo grāmatu Safanam, un tas to lasīja,
9 Kad nu valsts rakstvedis Safans atgriezās pie ķēniņa, viņš atnesa ķēniņam vēsti, sacīdams: „Tavi kalpi ir izbēruši naudu, kas bija atrodama tā Kunga namā, un viņi to ir nodevuši darba kārtotājiem, kas ir iecelti kā uzraugi pār tā Kunga namu.“
10 Tad valsts rakstvedis Safans vēl ziņoja ķēniņam, sacīdams: „Priesteris Hilkija man iedeva kādu grāmatu.“ Un Safans to lasīja ķēniņam priekšā.
11 Un notika, kad ķēniņš dzirdēja bauslības grāmatas vārdus, tad viņš saplēsa savas drēbes.
12 Un ķēniņš deva pavēli priesterim Hilkijam un Ahikāmam, Safana dēlam, un Achboram, Michas dēlam, un valsts rakstvedim Safanam, un ķēniņa sulainim Asajam, sacīdams:
13 „Ejiet un izjautājiet to Kungu manis un tautas un visa Jūdas labā sīkāk par šīs grāmatas vārdu saturu, kas ir tikusi atrasta! Jo tā Kunga bardzība ir liela, kas ir pret mums iedegusies par to, ka mūsu tēvi nav klausījuši šīs grāmatas norādījumiem nedz tos izpildī-juši tā, kā tas viss tur mums ir priekšā rakstīts.“
14 Tad priesteris Hilkija un Ahikāms un Achbors un Safans un Asaja nogāja pie pravietes Huldas, drēbju sarga Saluma, Tikvas dēla, Harhas dēla dēla, sievas, kura dzīvoja Jeruzālemes otrā iecirknī, un viņi ar to runāja.
15 Un tā viņiem sacīja: tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: „Sakiet tam vīram, kas jūs pie Manis ir sūtījis:
16 Tā saka tas Kungs: Redzi, Es likšu nākt nelaimei pār šo vietu un pār tās iedzīvotājiem, proti, —Es likšu pie-pildīties visiem draudiem, kas izteikti šai grāmātā, ko Jūdas ķēniņš ir lasījis,
17 Par sodu, ka tie Mani ir atstājuši un kvēpinājuši citiem svešiem dieviem, un ka tie Man ir aizdevuši dusmas ar visādiem savu roku veidojumiem, —tāpēc mana bardzība ir tagad pret tiem un šo vietu iedegusies un tā nedzisīs!
18 Bet Jūdas ķēniņam, kas jūs ir sūtījis izvaicāt to Kungu, jums tā būs sacīt: tā saka tas Kungs, Israēla Dievs, par tiem vārdiem, kuj-us tu esi dzirdējis:
19 Tāpēc ka tava sirds ir kļuvusi mīksta, un tu esi ceļos meties tā Kunga priekšā, dzirdēdams, ko Es esmu runājis par šo vietu un tās iedzīvotājiem un ar ko Es esmu draudējis, ka tiem būs iet postā un šai vietai kļūt par lāstu vietu, un ka tad tu esi saplēsis savas drēbes un esi raudājis manā priekšā, tad arī Es esmu tevi paklausījis! —Tā skan tā Kunga vārdi.
20 Tāpēc redzi, Es tevi piepulcināšu taviem tēviem, un tu ar mieru tiksi guldīts savā kapā, un tavas acis neredzēs visu to nelaimi, kurai Es likšu nākt pār šo vietu!“ Un tie pastāstīja ķēniņam šos vārdus.
Jošijāhu valda pār Jūdu
(2L 34:1–2)1 Jošijāhu sāka valdīt astoņu gadu vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē trīsdesmit vienu gadu, un viņa mātes vārds bija Jedīda, Adāja meita, no Bockatas. 2 Viņš darīja to, kas tīkams Kungam, un staigāja visos sava tēva Dāvida ceļos un nenovērsās ne pa labi, ne pa kreisi.
Hilkija atrod bauslības grāmatu
(2L 34:8–28)3 Kad ķēniņam Jošijāhu bija astoņpadsmit gadu, viņš sūtīja rakstvedi Šāfānu, Acaljāhu dēlu, Mešullāma dēla dēlu, uz Kunga namu un sacīja: 4 “Ej pie augstā priestera Hilkijas un saskaiti naudu, kas ienākusi Kunga namā, ko durvju sargi savākuši no tautas, 5 un to lai dod Kunga nama darbu pārraugiem, un tie lai dod naudu Kunga nama strādniekiem tempļa plaisu labošanai – 6 amatniekiem, namdariem un mūrniekiem, lai tie pērk kokus un tēstus akmeņus un salabo templi.” 7 Bet par izsniegto naudu norēķinus neprasīja, jo tie visu darīja uzticīgi.
8 Augstais priesteris Hilkija sacīja rakstvedim Šāfānam: “Es atradu Kunga namā bauslības grāmatu!” Hilkija iedeva grāmatu Šāfānam, un tas to lasīja. 9 Rakstvedis Šāfāns nāca pie ķēniņa un ziņoja: “Tavi kalpi ņēma naudu, kas bija templī, un deva to Kunga nama darbu pārraugiem.” 10 Un rakstvedis Šāfāns stāstīja ķēniņam: “Priesteris Hilkija man iedeva kādu grāmatu.” Un Šāfāns to lasīja ķēniņam priekšā.
11 Kad ķēniņš dzirdēja bauslības grāmatas vārdus, viņš saplēsa savas drānas. 12 Tad ķēniņš pavēlēja priesterim Hilkijam un Ahīkāmam, Šāfāna dēlam, Ahboram, Mihas dēlam, rakstvedim Šāfānam un ķēniņa kalpam Asājam: 13 “Ejiet un iztaujājiet Kungu manis, tautas un visas Jūdas dēļ par atrastās grāmatas vārdiem, jo Kunga dusmas ir lielas – tās ir iedegušās pret mums, jo mūsu tēvi nav pildījuši šīs grāmatas vārdus un nav darījuši visu, kas tajā mums sacīts!”
14 Tad priesteris Hilkija, Ahīkāms, Ahbors, Šāfāns un Asāja gāja pie pravietes Huldas, tērpu pārziņa Šallūma, Tikvas dēla, Harhasa dēla dēla sievas – viņa dzīvoja Jeruzālemes nomalē, – un tie runāja ar viņu. 15 Viņa tiem sacīja: “Tā saka Kungs, Israēla Dievs: sakiet vīram, kurš jūs pie manis sūtīja: 16 tā saka Kungs: redzi, ļaunums nāks pār šo vietu un tās iemītniekiem. Notiks viss, par ko Jūdas ķēniņš lasīja šajā grāmatā! 17 Tas būs tāpēc, ka tie mani atmeta un kvēpināja citiem dieviem, mani sadusmodami ar visiem savu roku darinājumiem. Manas dusmas ir iedegušās pret šo vietu, un tās neapdzisīs! 18 Tā sakiet Jūdas ķēniņam, kurš jūs sūtīja iztaujāt Kungu: tā saka Kungs, Israēla Dievs, par to, ko tu dzirdēji: 19 tāpēc, ka tava sirds ir jūtīga un tu zemojies Kunga priekšā, dzirdēdams viņa vārdus par šo vietu, tās iemītniekiem, visām šausmām un lāstu, un tu saplēsi savas drānas un raudāji manā priekšā, – tāpēc es tevi uzklausu, saka Kungs. 20 Redzi, tādēļ es tevi piepulcināšu tēviem un mierā tevi guldīs kapā, tavas acis neredzēs visu ļaunumu, kam es likšu nākt pār šo vietu!” Šos vārdus viņi atstāstīja ķēniņam.
