1 Kad nu tas Kungs Eliju vētrā gribēja uzņemt debesīs, tad Elija ar Elīsu nāca no Gilgalas.
2 Un Elija sacīja Elisam: „Lūdzu, paliec šeit, jo tas Kungs mani ir sūtījis uz Bēteli.“ Bet Elīsa atbildēja: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs un tava dvēsele arīdzan ir dzīva, es tevi neatstāšu!“ Kad nu tie abi nogāja uz Bēteli,
3 Tad tie praviešu dēli, kūpi bija Bētelē, iznāca laukā pie Elīsas un viņam sacīja: „Vai tu arī zini, ka šodien tas Kungs paņems, pāri tavai galvai, tavu kungu un aizvedīs projām no tevis?“ Un viņš atbildēja: „Es zinu gan, esiet tikai klusu!“
4 Tad Elija viņam sacīja: „Elīsa, lūdzams, paliec šeit, jo tas Kungs mani ir sūtījis uz Jēriku.“ Bet tas atbildēja: „Tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs, un arī tava dvēsele ir dzīva, es tevi neatstāšu!“ Kad nu viņi abi gāja uz Jēriku,
5 Tad tie praviešu dēli, kas bija Jērikā, piegāja pie Elīsas un viņam sacīja: „Vai tu arī zini, ka tas Kungs šodien paņems tavu kungu pāri tavai galvai un aizvedīs viņu projām no tevis?“ Un viņš atbildēja: „Arī es zinu, esiet tikai klusu!“
6 Tad Elija viņam sacīja: „Lūdzams, paliec šeit, jo tas Kungs mani ir sūtījis uz Jardānu.“ Taču tas atbildēja: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs, un dzīva ir tava paša dvēsele, bet es gan tevi neatstāšu!“ Tā tie abi gāja tālāk.
7 Un piecdesmit vīri no praviešu mācekļiem gāja un nostājās iztālēm viņiem pretī; un tie abi stāvēja pie Jardānas.
8 Tad Elija ņēma savu mēteli, satina to un sita ar to ūdeni, un ūdens pašķīrās uz abām pusēm tā, ka viņi abi pa sausu zemi izgāja cauri.
9 Kad nu viņi bija cauri izgājuši, tad Elija sacīja Elīsam: „Lūdz, ko man būs tev darīt, iekāms es tieku paņemts projām no tevis!“ Un Elīsa atbildēja: „Es lūdzu, lai tavs gars man tiktu dots divkārt!“
10 Un Elija atbildēja: „Tu esi lūdzis grūti izpildāmu lietu; ja tu mani redzēsi, kad es no tevis tikšu aizrauts, tad lai tev tā notiek, bet ja ne, —tad tas nenotiks!“
11 Un kamēr viņi vēl, šurpu turpu staigādami, runāja, redzi, piepeši nāca ugunīgi rati un ugunīgi zirgi, kas tos abus vienu no otra atšķīra; tā Elija vētrā aizbrauca uz debesīm.
12 Kad nu Elīsa to redzēja, tad viņš skaļi kliedza: „Mans tēvs, mans tēvsi—Israēla rati un viņa jātnieki!“ Kad joprojām viņš to vairs neredzēja, tad viņš sagrāba savas drēbes un tās saplēsa divos gabalos.
13 Un viņš pacēla Elijas mēteli, kas tam bija nokritis, griezās atpakaļ un nostājās Jardānas malā.
14 Un viņš ņēma Elijas mēteli, kas tam bija nokritis, un sita ūdeni un sacīja: „Kur ir tas Kungs, Elijas Dievs?“ Un viņš sita ūdeni, un tas pašķīrās uz abām pusēm, un Elīsa pārgāja pāri.
15 Kad nu praviešu mācekļi, kas bija Jērikā, viņu iztālēm ieraudzīja, tad tie sacīja: „Elijas gars dus uz Elīsas!“ Un viņi gāja tam pretī un klanījās ar savu vaigu pie zemes viņa priekšā.
16 Un tie viņam sacīja: „Redzi, tavu kalpu vidū ir piecdesmit varonīgu vīru; lai tie noiet un meklē tavu kungu, varbūt, ka tā Kunga Gars ir viņu paņē-mis un nometis uz kāda kalna vai kādā ielejā!“ Bet viņš atbildēja: „Nesūtiet vis!“
17 Bet kad viņi tam ar varu uzmācās, tā ka viņam vai kauns palika, tad viņš sacīja: „Nu tad sūtiet arī!“ Un viņi nosūtīja piecdesmit vīrus, un tie viņu meklēja trīs dienas, bet neatrada.
18 Tad tie atgriezās atpakaļ pie viņa uz Jēriku, kur viņš bija apmeties, un viņš tiem sacīja: „Vai es jums neteicu: neejiet?“
19 Bet pilsētas vīri sacīja Elīsam: „Redzi: šī pilsēta ir gan labi apdzīvo-jama, kā mans kungs pats to redz, bet ūdens te ir nelāgs un zeme neauglīga.“
20 Un viņš sacīja: „Atnesiet man jaunu bļodu un ielieciet tanī sāli.“ Kad tie viņam to atnesa,
21 Tad viņš gāja ārā no pilsētas pie ūdens avota un tur iemeta sāli un sacīja: „Tā saka tas Kungs: Es šim ūdenim tagad esmu atņēmis tā ļaunumu; no tā vairs necelsies ne nāve nedz neauglība!“
22 Un tā ūdens kļuva veselīgs līdz šai dienai, kā Elīsas vārdi, ko viņš runāja, bija sacījuši.
23 Un no turienes viņš devās augšup uz Bēteli; un kad viņš vēl pa ceļu cēlās augšup, tad mazi puikas bija iznā-kuši ārā no pilsētas, un tie viņu mēdīja un uz viņu sacīja: „Nāc augšā, plikgalvi! Nāc augšā, plikgalvi!“
24 Un tad viņš apgriezās un, tos ieraudzījis, nolādēja tā Kunga vārdā. Tad divi lāči iznāca no meža, un tie saplosīja no tiem četrdesmit divus zēnus.
25 Un viņš no turienes gāja uz Karmela kalnu, bet no turienes viņš atgriezās atpakaļ Samarijā.
Elija uzbrauc debesīs
1 Kungs vētrā aizrāva Eliju debesīs. Tas notika tā – Elija un Elīša nāca no Gilgālas. 2 Elija sacīja Elīšam: “Jel paliec šeit, jo Kungs mani sūta uz Bēteli!” Elīša sacīja: “Dzīvs Kungs! Dzīva tava dvēsele! Es tevi nepametīšu!” Un viņi gāja lejā uz Bēteli. 3 Praviešu dēli, kas bija Bētelē, iznāca pie Elīšas un sacīja viņam: “Vai tu zini, ka Kungs šodien aizraus tavu kungu projām?” Un viņš sacīja: “Es jau to zinu, esiet klusi!” 4 Elija sacīja: “Elīša, jel paliec šeit, jo Kungs mani sūta uz Jēriku!” Bet viņš sacīja: “Dzīvs Kungs! Dzīva tava dvēsele! Es tevi nepametīšu!” Un viņi gāja uz Jēriku. 5 Praviešu dēli, kas bija Jērikā, pienāca pie Elīšas un sacīja: “Vai tu zini, ka šodien Kungs aizraus projām tavu kungu?” Un viņš sacīja: “Es jau to zinu, esiet klusi!” 6 Elija viņam sacīja: “Jel paliec šeit, jo Kungs mani sūta uz Jardānu!” Bet viņš sacīja: “Dzīvs Kungs! Dzīva tava dvēsele! Es tevi nepametīšu!” Tā viņi abi gāja. 7 Tad piecdesmit vīri no praviešu dēliem nāca un iztālēm nostājās tiem pretī, bet viņi abi stāvēja pie Jardānas. 8 Elija ņēma savu apmetni, satina to un sita ūdeņus, un tie pašķīrās uz abām pusēm, un viņi izgāja cauri pa sausu zemi. 9 Kad viņi bija izgājuši cauri, Elija sacīja Elīšam: “Saki, ko lai tev daru, pirms mani aizrauj projām no tevis?” Elīša sacīja: “Kaut jel tavs gars divtik būtu pār mani!” 10 Elija sacīja: “Tavs lūgums ir grūts. Ja tu mani redzēsi, kad tikšu aizrauts projām, tev tas būs, ja ne, tad ne.” 11 Un, viņiem tā staigājot un runājot, redzi, uguns rati un uguns zirgi viņus izšķīra, un Elija vētrā uzgāja debesīs.
12 Elīša to redzēja un kliedza: “Mans tēvs, mans tēvs! Israēla rati un braucēji!” Un viņš to vairs neredzēja. Tad viņš sagrāba drānas un pārplēsa tās uz pusēm. 13 Viņš pacēla Elijas apmetni, kas tam bija nokritis, griezās atpakaļ un nostājās Jardānas krastā. 14 Viņš ņēma apmetni, kas bija nokritis Elijam, sita ūdeņus un sacīja: “Kur ir Kungs, Elijas Dievs?” Kad viņš sita ūdeņus, tie pašķīrās uz abām pusēm, un Elīša izgāja cauri.
Elīša – Elijas pēctecis
15 Praviešu dēli, kas bija Jērikā, ieraudzīja viņu iztālēm un sacīja: “Elijas gars ir pār Elīšu!” Tie nāca viņam pretī un nometās viņa priekšā zemē. 16 Tie sacīja viņam: “Redzi, starp taviem kalpiem ir piecdesmit vīri stiprinieki, lai taču viņi iet un meklē tavu kungu. Vai tikai Kunga Gars viņu nav pacēlis un nometis uz kāda kalna vai ielejā!” Viņš sacīja: “Nesūtiet.” 17 Bet tie viņu mudināja, līdz viņam palika kauns, un viņš sacīja: “Sūtiet arī!” Un tie sūtīja piecdesmit vīrus, trīs dienas viņi meklēja, bet nekā neatrada. 18 Tad tie atgriezās pie viņa Jērikā, kur viņš bija apmeties. Viņš tiem sacīja: “Vai es jums nesacīju, lai neejat?”
Elīša dara pilsētas ūdeni labu
19 Pilsētas vīri sacīja Elīšam: “Mūsu kungs taču redz, ka pilsēta ir labā vietā, bet ūdens ir slikts un zeme neauglīga.” 20 Tad viņš sacīja: “Atnesiet man jaunu krūku un ieberiet tajā sāli.” Un tie atnesa. 21 Viņš izgāja ārā pie avota, iebēra tajā sāli un sacīja: “Tā saka Kungs: es esmu šo ūdeni dziedinājis, no šejienes vairs nenāks nāve un neauglība!” 22 Un ūdens ir dziedināts līdz šai dienai, kā Elīša bija teicis.
Elīša tiek izsmiets
23 No turienes viņš devās uz Bēteli. Viņš devās augšup pa ceļu, un no pilsētas iznāca puišeļi un viņu ķircināja: “Kāp augšā, plikpauri, kāp augšā, plikpauri!” 24 Viņš pagriezās, ieraudzīja tos un nolādēja Kunga vārdā. Tad no meža iznāca divas lācenes un saplēsa četrdesmit divus puikas. 25 Bet viņš no turienes gāja uz Karmela kalnu un tad atgriezās Samarijā.
