1 Bet pēc divdesmit gadiem, kad Salamans bija uzcēlis tā Kunga namu un savu namu,
2 Tad Salamans no jauna nocietināja tās pilsētas, ko Hūrāms no savējām bija piešķīris Salamanam, un viņš tur novietoja Israēla bērnus.
3 Pēc tam Salamans devās uz Hamat-Cobu un to iekaroja.
4 Un viņš nocietināja tuksnesī Tadmoru un visas pārējās noliktavu pilsētas, ko viņš Hamatā bija dibinājis.
5 Un viņš izveidoja Kalna un Lejas Bet-Horonu par stiprām pilsētām ar mūriem, vārtiem un vārtu aizšaujamiem,
6 Tāpat ari Baālatu un visas noliktavu pilsētas, kas Salamanam piederēja, un visas kapa ratu pilsētas, visas jātnieku pilsētas un vispār visas iekarotās pilsētas, ko Salamans bija iekarojis. Viņš vēlējās uzcelt it visas celtnes gan Jeruzālemē, gan Libanonā, gan ari visā viņa ķēniņa varai pakļautajā zemē, kādas viņš bija paredzējis.
7 Un visus saglabājušos ļaudis, kas bija atlikušies no hetiešiem, no amoriešiem, no ferisiešiem, no heviešiem un no jebusiešiem, kūpi nebija Israēla izcelsmes,
8 Bet kūpi bija šo iezemiešu dēli, ko tie bija atstājuši kā pēcnācējus aiz sevis šinī zemē, un kupus Israēla bērni nebija paspējuši pilnīgi pieveikt, —tos Salamans pārvērta par klaušu darbu darītājiem, kādi vēl līdz pat šai dienai viņi ir palikuši.
9 Bet no Israēla dēliem Salamans nevienu nepadarīja par kalpu savos spaidu darbos, bet tie kalpoja kapaspēkā kā kapavīri, kā virsnieki un kā pavēlnieki pār viņa kapa ratiem un pār viņa jātniekiem.
10 Un virsuzraugu skaits, kas bija ķēniņam Salamanam, bija divi simti piecdesmit; viņu pienākums bija uzrau-dzīt tautu tās darbos.
11 Un faraona meitas dzīvokli Salamans pārvietoja no Dāvida pilsētas augšup tajā namā, ko viņš viņai bija uzcēlis, jo viņš teica tā; „Nevienai manai sievai nebūs dzīvot Israēla ķēniņa Dāvida namā, jo tās ir svētas vietas, kopš tajās ir novietots tā Kunga šķirsts.“
12 Tad Salamans upurēja tam Kungam dedzināmos upupus uz tā Kunga altāpa, ko viņš bija uzcēlis svētnīcas priekšā,
13 Upurēdams ikkatru dienu savu tiesu, kā Mozus bija pavēlējis, sabatos un jauna mēness svētkos un noteiktās svētku sanāksmēs trīs reizes gadā: neraudzētās maizes svētkos, nedēļas svētkos un lieveņu svētkos.
14 Un viņš izveidoja pēc sava tēva Dāvida parauga noteiktu secību, kādā bija jāveic savi pienākumi atsevišķām priestepu un tāpat arī Ievītu nodaļām saskaņā ar ikvienas dienas kārtējām prasībām, lai Ievīti skandinātu savas slavas dziesmas tam Kungam un palī-dzētu priestepiem; tāpat viņš noteica atsevišķu vārtu sargu nodaļām noteiktus vārtus sargāšanai; tā viņš izpildīja Dāvida, Dieva vīra, pavēles.
15 Un nevienā vietā viņi neatkāpās no ķēniņa rīkojumiem par priestepiem un Ievītiem vai arī par mantnīcām.
16 Tādā veidā īstenojās, ko Salamans bija pasācis ar tā Kunga nama pamata likšanu un novedis līdz tā Kunga nama galīgam laimīgam nobeigumam.
17 Tad Salamans devās uz Ecion-Geberu un uz Elatu jeb Elotu, kas atradās jūpas malā Ēdoma zemē.
18 Bet Hūrāms viņam nosūtīja ar savu kalpu starpniecību kuģus un ļaudis, kas labi pazina jflpu. Viņi devās kopā ar Salamana kalpiem uz Of īru, atveda no turienes četri simti piecdesmit talentus zelta un to nodeva ķēniņam Salamanam.
Pārējie Sālamana darbi
(1Ķēn 9:10–28)1 Pēc divdesmit gadiem Sālamans bija uzcēlis Kunga namu un savu namu, 2 kā arī pilsētas, kuras Sālamanam deva Hūrāms, – Sālamans tās uzcēla un nomitināja tur Israēla dēlus. 3 Pēc tam Sālamans devās pret Hamat-Cobu un ieņēma to. 4 Tuksnesī viņš uzcēla Tadmoru. Hamātā viņš uzcēla visas noliktavu pilsētas. 5 Viņš uzcēla augšas Bēt-Horonu un lejas Bēt-Horonu, abas pilsētas bija nocietinātas ar mūriem, un tajos bija vārti ar aizšaujamām bultām. 6 Tika uzcelta arī Baalāta un visas noliktavu pilsētas, kas piederēja Sālamanam, kā arī visas pilsētas kararatiem un pilsētas jātniekiem – tika uzcelts viss, ko vien Sālamans vēlējās uzcelt Jeruzālemē, Lebanonā un visā viņa pārvaldītajā zemē. 7 Visas tautas, kas nebija no Israēla, visi, kas bija atlikuši no hetiešiem, amoriešiem, periziešiem, hiviešiem un jebūsiešiem, 8 un viņu dēli, kas bija atlikuši tajā zemē un kurus Israēla dēli nespēja iznīcināt, Sālamans padarīja par klaušiniekiem līdz šai dienai. 9 Bet Israēla dēliem Sālamans nelika vergot savos darbos, jo tie bija karavīri, galminieki, kararatu virsnieki un jātnieki. 10 Ķēniņam Sālamanam bija divi simti piecdesmit galveno pārvaldnieku, tie valdīja pār tautu.
11 Faraona meitu Sālamans pārveda no Dāvida pilsētas uz namu, ko bija viņai uzcēlis. Viņš pasludināja: “Mana sieva nevar dzīvot Israēla ķēniņa Dāvida namā, jo vieta, kur atrodas Kunga derības šķirsts, ir svēta!”
12 Pēc tam Sālamans upurēja Kungam sadedzināmo upuri uz Kunga altāra, ko bija uzcēlis lieveņa priekšā. 13 Diendienā tika upurēts, kā Mozus bija noteicis – sabatā, jaunā mēnesī un trīs reizes gadā: Neraudzētās maizes svētkos, Nedēļu svētkos un Būdiņu svētkos. 14 Viņš noteica tādu pašu kārtību kā viņa tēvs Dāvids. Priesteriem bija kalpošanas maiņas un levītiem sardzes, lai tie slavē un palīdz priesteriem, kā katru dienu paredzēts. Pie visiem vārtiem bija vārtu sargu vienības, jo tā bija pavēlējis Dieva vīrs Dāvids. 15 Viņi cieši ievēroja ķēniņa pavēles par priesteriem, levītiem, par visām lietām un dārgumu krātuvēm. 16 Tā Sālamans pabeidza visus darbus – no dienas, kad Kunga namam lika pamatakmeni, līdz dienai, kad Kunga nams tika pilnīgi pabeigts.
17 Tad Sālamans devās uz Ecjon-Geberu, pie Ēlatas, jūras krastā Edoma zemē. 18 Hūrāms sūtīja viņa kalpiem līdzi savus kalpus, kas pazina jūru. Kopā ar Sālamana kalpiem tie devās uz Ofīru un no turienes atveda četri simti piecdesmit talantus zelta, ko nogādāja ķēniņam Sālamanam.
