1 Un Jošafats apgūlās pie saviem tēviem un yika aprakts pie saviem tēviem Dāvida pilsēta, un viņa Jorāms kļuva ķēniņš vina vietā.
2 Un Jorāmam bija brāļi, Jošafata dēli, —Azarja, Jehiēls, Zacharja, Azarja, Michaēls un Šefatja; šie visi bija Jošafata, Jūdas ķēniņa, dēli.
3 Un viņu tēvs tiem atstāja lielu mantību, sudrabu un zeltu un dārgas dāvanas līdz ar stipri nocietinātām pilsētām Jūdā, bet ķēniņa valsti viņš deva Jorāmam, tāpēc ka tas bija viņa pirmdzimtais dēls.
4 Kad nu Jorāms bija sava tēva ķēniņa valstī kļuvis par valdnieku un savu varu nostiprinājis, tad viņš lika nokaut ar zobenu visus savus brāļus un arī kādus no visaugstākajiem Jūdas vīriem.
5 Jorāms bija trīsdesmit divus gadus vecs, kad viņš kļuva ķēniņš, un kā ķēniņš viņš valdīja Jeruzālemē astoņus gadus.
6 Un viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļus, kā to Ahaba nams bija darījis, jo viņam bija Ahaba meita par sievu, un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs.
7 Bet tas Kungs negribēja iznīcināt Dāvida namu tās derības dēļ, ko Viņš bija noslēdzis ar Dāvidu, un arī tādēļ, ka Viņš bija apsolījis viņam un viņa dēliem dot gaismu no sava vaiga uz mūžīgiem laikiem.
8 Un viņa laikā ēdomieši atkrita no Jūdas virsvadības, un viņi iecēla paši sev ķēniņu.
9 Tādēļ Jorāms devās turp pāri ar saviem virsniekiem un ar visiem saviem kara ratiem; un notika, ka viņš piecēlās naktī un sakāva ēdomiešus, kas bija apmetušies viņam visapkārt un ielenkuši viņu un viņa pavēlniekus pār kara ratiem.
10 Tomēr ēdomieši atkrita no Jūdas virskundzības līdz pat šai dienai. Tai pašā laikā sacēlās arī Libna pret viņa virskundzību, jo viņš bija atmetis to Kungu, savu tēvu Dievu.
11 Viņš uzcēla arī augstieņu svētnīcas Jūdas kalnos, pavedināja Jeruzālemes iedzīvotājus piekopt elku kalpību un noveda Jūdu neceļos.
12 Tad viņa rokās nonāca pravieša Elijas vēstule, kurā bija tā rakstīts: „Tā saka tas Kungs, tava cilts tēva Dāvida Dievs: Tāpēc ka tu nestaigā sava tēva Jošafata un Asas, Jūdas ķēniņa, ceļus,
13 Bet esi sācis staigāt Israēla ķēniņu ceļus un esi darījis, ka Jūda un Jeruzālemes iedzīvotāji ir nodevušies elku kalpībai tādā pat mērā, kāda bija Ahaba nama elku kalpība, un bez tam tu esi arī nokāvis savus brāļus, visu savu dzimtu, —viņus, kuri bija labāki nekā tu, esi tu nokāvis, —tad
14 Redzi, tas Kungs tevi sitīs ar smagu piemeklēšanu, kas skars tavu tautu, tavus dēlus, nāks pār tavām sievām un skars arī visu tavu namu.
15 Un tev pašam uzies moku pilna slimība, ka tev sasirgs tavas iekšas un, dienu no dienas pamazām nīkstot, iznāks laukā.“
16 Un tas Kungs pamodināja naidu pret Jorāmu filistiešos un arabiešos, kuri mīt kaimiņos kušītiem.
17 Un viņi devās pret Jūdu sirojumā, ielauzās zemē un aizveda līdzi visu mantu, ko vien varēja atrast ķēniņa namā, un aizveda gūstā arī viņa dēlus un viņa sievas, tā ka viņam neatlika neviena dēla kā vienīgi Joahass [Ahasja], jaunākais no viņa dēliem.
18 Un pēc visa tā tas Kungs viņu piemeklēja ar slimību viņa iekšās, kura nebija dziedināma.
19 Tā vilkās nepārtraukti, diendienā pieņemdamās, un kad pienāca otra gada beigas, tad notika, ka slimības dēļ viņa iekšas iznāca laukā, un viņš lielās mokās nomira. Bet viņa tauta nesarīkoja viņam tik svinīgu viņa miesu sadedzināšanu, kādu viņi bija rīkojuši viņa tēvam.
20 Viņam bija trīsdesmit divi gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja astoņus gadus Jeruzālemē; tā viņš aizgāja, un nevienam nebija viņa žēl, un to gan apglabāja Dāvida pilsētā, bet ne ķēniņu kapos.
Jehorāma valdīšana
(1Ķēn 22:512Ķēn 8:16–18)1 Jehošāfāts apgūlās pie tēviem, un viņu apbedīja pie tēviem Dāvida pilsētā. Pēc tam valdīja viņa dēls Jehorāms. 2 Viņam bija brāļi, Jehošāfāta dēli, Azarja, Jehiēls, Zeharjahu, Azarja, Mihaēls un Šefatjāhu – visi tie bija Israēla ķēniņa Jehošāfāta dēli. 3 Viņa tēvs tiem bija devis daudz dāvanu – sudrabu, zeltu, dārglietas un nocietinātas Jūdas pilsētas, bet valsts tika Jehorāmam, jo viņš bija pirmdzimtais.
4 Kad Jehorāms bija pārņēmis sava tēva valsti un nostiprinājies, viņš nokāva ar zobenu visus savus brāļus un arī daudzus Israēla augstmaņus. 5 Jehorāmam bija trīsdesmit divi gadi, kad viņš sāka valdīt, un viņš valdīja Jeruzālemē astoņus gadus. 6 Viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļu, darīja tāpat kā Ahāba nams, jo viņa sieva bija Ahāba meita. Viņš darīja to, kas netīkams Kungam! 7 Bet Kungs negribēja izpostīt Dāvida namu derības dēļ, ko bija noslēdzis ar Dāvidu, – viņš bija solījis dot gaismekli viņam un viņa dēliem uz mūžiem.
Edomieši saceļas pret Jūdu
(2Ķēn 8:20–22)8 Viņa dienās Edoms sacēlās pret Jūdas valdīšanu un iecēla pats savu ķēniņu. 9 Tad Jehorāms devās turp ar virsniekiem un visiem saviem kararatiem. Viņš cēlās naktī un kāva edomiešus, kas bija ielenkuši viņu un kararatu virsniekus. 10 Edoms ir sacēlies pret Jūdas valdīšanu līdz šai dienai. Tolaik pret viņu sacēlās arī Libna, jo viņš bija pametis Kungu, savu tēvu Dievu! 11 Viņš arī taisīja augstieņu altārus Jūdas kalnos – tā viņš lika maukot Jeruzālemes iedzīvotājiem un veda Jūdu neceļos.
Elijas vēstule
12 Viņam pienāca pravieša Elijas vēstule, kurā bija teikts: “Tā saka Kungs, tava tēva Dāvida Dievs: tu nestaigā ne sava tēva Jehošāfāta ceļos, ne Jūdas ķēniņa Āsas ceļos, 13 bet tu staigā Israēla ķēniņu ceļos, likdams maukot Jūdai un Jeruzālemes iedzīvotājiem tāpat, kā mauko Ahāba nams! Arī savus brāļus, sava tēva namu, kas bija labāki par tevi, tu esi nokāvis! 14 Redzi, Kungs sitīs ar briesmīgu postu tavus ļaudis, tavus dēlus, tavas sievas un visu tavu mantu! 15 Bet tevi pašu ķers smaga sērga, šajā ilgajā slimībā tev izgāzīsies iekšas!”
16 Kungs modināja naidu pret Jehorāmu filistiešos un arābos, kuri mita līdzās kūšiešiem. 17 Tie devās pret Jūdu, ieņēma to un sagrāba sev gan visu mantu, kas bija ķēniņa namā, gan viņa dēlus un sievas – neatlika neviena viņa dēla, vienīgi viņa jaunākais dēls Jehoāhāzs.
Jehorāma slimība un nāve
(2Ķēn 8:23–24)18 Pēc tam Kungs sita viņa iekšas ar nedziedināmu sērgu. 19 Tā ilga līdz nākamā gada beigām, tad viņa iekšas izvēlās slimības dēļ, un viņš mira lielās mokās. Viņa ļaudis tam nededza bēru liesmu, kā tas bija darīts viņa tēviem. 20 Viņš sāka valdīt trīsdesmit divu gadu vecumā un valdīja Jeruzālemē astoņus gadus. Viņš aizgāja, un nevienam nebija viņa žēl. Viņu apbedīja Dāvida pilsētā, bet ne ķēniņu kapenēs.
