1 Un Jošafatam bija daudz bagātības un goda, viņš saradojās ar Ahabu.
2 Un pēc kādiem gadiem viņš nogāja pie Ahaba uz Samariju. Un Ahabs viņam un tiem ļaudīm, kas bija viņam lidzi, nokāva lielā skaitā sīklopus un vēršus un vilināja viņu doties augšup un piedalīties kapa gājienā pret Ramotu Gileādā.
3 Un Israēla ķēniņš Ahabs sacīja Jūdas ķēniņam Jošafatam: „Vai tu gribi ar mani doties pret Ramotu Gileādā?“ Un viņš tam atbildēja: „Es esmu tāds pats, kāds tu esi, un kāda tava tauta, tāda ir mana tauta: būsim tad ari abi vienoti kapā!“
4 Vēl Jošafats sacīja Israēla ķēniņam: „Bet aptaujājies jel tūdaļ, kāds ir tā Kunga vārds šajā lietā!“
5 Tad Israēla ķēniņš sapulcināja praviešus, četrsimt vīrus, un viņiem sacīja: „Vai mums būs doties uzbrukumā pret Ramotu Gileādā, jeb vai man nebūs iet?“ Un viņi atbildēja: „Dodies, jo Dievs viņus nodos ķēniņa rokā!“
6 Bet tad Jošafats jautāja: „Vai šeit nav vēl kāds no tā Kunga praviešiem, kam mēs varētu pavaicāt pēc padoma?“
7 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: „Tur ir vēl viens virs, no kupa mēs varētu izdibināt tā Kunga padomu, bet es viņu ienīstu, jo viņš man nekad nesludina labas lietas, bet arvien tikai ļaunas; tas ir Micha, Jimlas dēls.“ Bet Jošafats atbildēja: „Tā neklājas runāt ķēniņam!“
8 Tad Israēla ķēniņš pasauca kādu galminieku un sacīja: „Steidzies un atved Michu, Jimlas dēlu!“
9 Un Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš Jošafats bija ikviens atsēdušies savā troni un apvilkuši goda tērpus, un viņi sēdēja laukumā Samarijas vārtu priekšā, bet visi pravieši bija pravietodami novietojušies viņiem pretī.
10 Bet Cedekija, Kenaānas dēls, sev bija darinājis dzelzs ragus un teica: „Tā saka tas Kungs: Ar šiem tev būs Aramu badīt, kamēr tu būsi viņus izdeldējis!“
11 Un visi šie pravieši vērtēja nākotni, sacīdami: „Celies un dodies uzbrukumā pret Ramotu Gileādā, tev būs laba laime, jo tas Kungs to nodos ķēniņa roka!“
12 Bet tas vēstnesis, kas bija gālis aicināt Michu, viņam stāstīja, sacīdams: „Redzi jel, —pravieši sludina vienā mutē, solīdami laimi ķēniņam, un es lūdzu, lai tavi vārdi būtu līdzīgi, un sludini tāpat labu laimi!“
13 Bet Micha atbildēja: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo! Tikai to, ko mans Dievs man sacīs, runāšu ari es!“
14 Un kad viņš nonāca ķēniņa priekšā, tad ķēniņš viņam jautāja: „Micha, vai mums būs doties kapā pret Ramotu Gileādā, jeb vai man nebūs iet?“ —Un viņš atbildēja: „Celieties, jums būs laba laime, jo viņi tiks nodoti jūsu rokā!“
15 Bet ķēniņš viņam piedraudēja: „Cikkārt man nāksies tevi nozvērināt, lai tu man nesludinātu neko citu, kā vienīgi patiesību tā Kunga vārdā?“
16 Tad Micha sacīja: „Es redzēju visu Israēlu izklīdinātu pa kalniem kā avis, kupim nav gana; un tas Kungs sacīja: Šiem nav sava kunga, tāpēc lai ikviens atgriežas ar mieru savā namā!“
17 Tad Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: „Vai es tev neteicu, ka viņš man nekad nevēstī neko labu, bet vienīgi ļaunu vien?“
18 Bet Micha vēl turpināja: „Tādēļ uzklausiet tā Kunga vārdu! Es redzēju to Kungu sēžam savā tronī, un visi debess pulki bija nostājušies pie Viņa labās un pie Viņa kreisās rokas.
19 Un tas Kungs sacīja: Kas pierunās Ahabu, Israēla ķēniņu, lai viņš ceļas un dodas un krīt pie Ramotas Gileādā? Un viens runāja šā, un cits teica tā, un vēl kāds teica ko citu.
20 Un tad iznāca kāds gars un nostājās tā Kunga priekšā un sacīja: Es viņu pievārdošu! —Bet tas Kungs viņam jautāja: Bet kādā veidā?
21 Tad viņš atbildēja: Es iziešu un būšu melu gars visu viņa praviešu mutē. Tad sacīja tas Kungs: Tu viņu tiešām pierunāsi, un tev tas arī izdosies, ej un dari tā!
22 Un nu tagad, —redzi! Tas Kungs ir ielicis melu garu šo tavu praviešu mutē, jo tas Kungs tev ir paudis ļaunu vēsti.“
23 Tad Cedekija, Kenaānas dēls, piegāja un iesita Micham pa vaigu un sacīja: „Kādā ceļā tā Kunga gars ir no manis atstājies, lai runātu ar tavu muti?“
24 Un Micha sacīja: „Lūk, to tu sapratīsi tanī dienā, kad tu skraidīsi no vienas istabas otrā, lai paslēptos!“
25 Un Israēla ķēniņš sacīja: „Ņemiet Michu un vediet viņu atpakaļ pie Amona, pilsētas priekšnieka, un pie Joasa, ķēniņa dēla,
26 Un sakiet: Tā ir pavēlējis ķēniņš: Lieciet viņu cietumā un uzturiet viņu pie dzīvības ar bada maizi un bada ūdeni, kamēr es vesels atkal pārnākšu!“
27 Un Micha sacīja: „Ja tu patiešām vesels un neskarts atgrieztos, tad tas Kungs nav runājis ar manu muti!“ Un viņš vēl piebilda: „Uzklausait jel to, jūs visas tautas!“
28 Tā Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš Jošafats cēlās un devās uzbrukumā pret Ramotu Gileādā.
29 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: „Es iešu pārģērbies kaujā, bet tu tērpies savās parastajās drēbēs.“ Un tā Israēla ķēniņš pārģērbās, un tie devās kaujā.
30 Bet Aramas ķēniņš bija saviem kafa ratu virsniekiem devis rīkojumu un teicis: „Nevediet cīņu nedz ar mazu, nedz ar lielu, bet vienīgi pret Israēla ķēniņu!“
31 Un notika, kad nu ratu virsnieki ieraudzīja Jošafatu, tad vini domāja: „Patiesi, tas ir Israēla ķēniņš!“ Un vini to aplenca un lauzās uz viņu. Bet tad Jošafats sauca palīgā, un tas Kungs viņam palīdzēja, —Dievs tos aizvilināja projām no viņa.
32 Un kad ratu virsnieki tiešām ieraudzīja, ka viņš nebija Israēla ķēniņš, tad tie nogriezās un viņam vairs nesekoja.
33 Bet viens karavīrs uzvilka loku, izšāva uz labu laimi, un viņa bulta izgāja cauri caur Israēla ķēniņa bruņām un bruņu važiņām. Tad ķēniņš sacīja savam ratu vadītājam: „Griezies apkārt un izved mani no kaujas lauka, jo es esmu ievainots!“
34 Bet kauja tanī dienā pieauga sīvumā, un Israēla ķēniņš noturējās savos ratos pretī Aramam līdz pat vakaram; viņš nomira tai stundā, kad norietēja saule.
Miha pravieto sakāvi
(1Ķēn 22:1–28)1 Kad Jehošāfātam bija krietni daudz bagātības un goda, viņš saradojās ar Ahābu. 2 Gada beigās viņš devās pie Ahāba uz Samariju. Ahābs viņam un viņa ļaudīm kāva daudz avju un vēršu un vilināja karot pret Rāmot-Gileādu. 3 Israēla ķēniņš Ahābs sacīja Jūdas ķēniņam Jehošāfātam: “Vai tu nāksi kopā ar mani uz Rāmot-Gileādu?” Viņš tam atbildēja: “Es darīšu kā tu, kā tava, tā mana tauta – es karošu kopā ar tevi!” 4 Jehošāfāts sacīja Israēla ķēniņam: “Taujāsim jau šodien, ko saka Kungs!” 5 Israēla ķēniņš sapulcināja četri simti praviešus un sacīja tiem: “Vai man iet cīnīties Rāmot-Gileādā vai rimties?” Un tie sacīja: “Ej, Dievs tos nodos ķēniņam!” 6 Jehošāfāts sacīja: “Vai šeit nav vēl kāda pravieša, kas varētu iztaujāt Kungu?” 7 Israēla ķēniņš teica Jehošāfātam: “Ir vēl viens, kas varētu iztaujāt Kungu, bet es viņu ienīstu, jo viņš man nepravieto labu, vienmēr tik ļaunu – tas ir Miha, Jimlas dēls!” Jehošāfāts teica: “Lai ķēniņš tā nerunā!” 8 Tad Israēla ķēniņš pasauca kādu einuhu un sacīja: “Steidzies pēc Mihas, Jimlas dēla!” 9 Apvilkuši ķēniņa drānas, Israēla ķēniņš un Jehošāfāts, Jūdas ķēniņš, sēdēja katrs savā tronī – tie sēdēja Samarijas vārtu laukumā, un visi pravieši tiem pravietoja. 10 Kanaāna dēls Cedekija bija darinājis sev dzelzs ragus un sacīja: “Tā saka Kungs: ar šiem tu badīsi aramiešus, līdz tie būs pagalam!” 11 Un visi pravieši pravietoja: “Ej uz Rāmot-Gileādu, tev veiksies, un Kungs tos nodos ķēniņam!”
12 Sūtnis, kurš nāca saukt Mihu, viņam sacīja: “Redzi, pravieši vienā mutē runā ķēniņam labu, runā taču arī tu tāpat, saki labu!” 13 Bet Miha atbildēja: “Dzīvs Kungs! Ko mans Dievs teiks, to es runāšu!” 14 Kad viņš ienāca pie ķēniņa, ķēniņš viņam jautāja: “Miha, vai man iet cīnīties pret Rāmot-Gileādu vai rimties?” Viņš atbildēja: “Ej, tev veiksies, un Kungs to nodos ķēniņam.” 15 Tad ķēniņš sacīja viņam: “Cik reižu man jāliek tev zvērēt, ka tu neteiksi neko kā vien patiesību Kunga vārdā?” 16 Un viņš sacīja: “Es redzēju visu Israēlu izklīdinātu pa kalniem kā avis bez gana. Kungs sacīja: šiem nav vadoņa, lai viņi atgriežas katrs savā namā ar mieru!” 17 Israēla ķēniņš sacīja Jehošāfātam: “Vai es tev neteicu, ka viņš nepravieto man labu, tik ļaunu vien?!”
18 Miha sacīja: “Tad jel klausies Kunga vārdu! Es redzēju Kungu sēžam tronī, un viss debesu karapulks stāvēja pie viņa labās un kreisās rokas. 19 Un Kungs sacīja: kurš piekrāps Israēla ķēniņu Ahābu, ka viņš dodas karot pret Rāmot-Gileādu un tur krīt? Viens runāja šā, otrs tā. 20 Tad viens gars nāca, nostājās Kunga priekšā un sacīja: es viņu piekrāpšu! Un Kungs tam vaicāja: kā? 21 Tas atbildēja: es iešu un kļūšu par melu garu visu viņa praviešu mutēs! Un viņš sacīja: piekrāp viņu, tu to spēsi, ej un dari! 22 Un, redzi, Kungs ir licis melu garu visu tavu praviešu mutēs, jo Kungs tev ir nospriedis ļaunu!”
23 Tad pienāca Cedekija, Kanaāna dēls, sita Miham pa žokli un sacīja: “Ak tad Kunga Gars ir aizgājis prom no manis, lai runātu ar tevi!?” 24 Miha sacīja: “Redzi, to tu redzēsi tajā dienā, kad bēgsi no vienas iekštelpas otrā, lai paslēptos!” 25 Israēla ķēniņš sacīja: “Ņemiet Mihu, vediet pie pilsētas pārvaldnieka Āmona un ķēniņa dēla Joāša 26 un sakiet: tā saka ķēniņš: lieciet viņu cietumā un dodiet viņam bada maizi un slāpju ūdeni, līdz es pārnāku ar mieru!” 27 Miha sacīja: “Ja tu tiešām atgriezīsies ar mieru, tad Kungs nebūs runājis caur mani.” Un viņš sacīja: “Dzirdiet, visas tautas!”
Ahāba nāve
(1Ķēn 22:29–40)28 Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš Jehošāfāts devās karot uz Rāmot-Gileādu. 29 Israēla ķēniņš sacīja Jehošāfātam: “Es iešu kaujā pārģērbies, bet tu apģērb savas drānas.” Israēla ķēniņš pārģērbās, un viņi devās kaujā. 30 Bet Arāmas ķēniņš pavēlēja saviem kararatu virsniekiem: “Necīnieties ne ar mazu, ne lielu – vienīgi ar Israēla ķēniņu!” 31 Kad kararatu virsnieki ieraudzīja Jehošāfātu, tie nosprieda: “Tas ir Israēla ķēniņš!” – tie viņu cīņā ielenca, bet Jehošāfāts kliedza. Un Kungs viņam palīdzēja – Dievs aizvedināja tos no viņa. 32 Kararatu virsnieki noprata, ka viņš nav Israēla ķēniņš, un atstājās no viņa. 33 Kāds vīrs uzvilka loku, netēmēdams izšāva un trāpīja Israēla ķēniņam starp bruņu savienojumiem un krūšu bruņām. Tad viņš sacīja savam kararatu braucējam: “Griez apkārt un izved mani no kaujas lauka, jo es esmu ievainots.” 34 Kauja todien kļuva aizvien sīvāka, un Israēla ķēniņš stāvēja ratos kaujā pret aramiešiem līdz pat vakaram. Kad rietēja saule, viņš nomira.
