1 Ķēniņa Jerobeāma astoņpadsmitajā valdīšanas gadā Abija kļuva ķēniņš pār Jūdu.
2 Trīs gadus viņš valdīja kā ķēniņš Jeruzālemē, un viņa mātes vārds bija Michaja, Ūriēla meita no Gibeas. Un Abijas un Jerobeāma starpā cēlās karš.
3 Un Abija devās uzbrukumā ar izveicīgu kara varoņu pulku—četri simti tūkstošiem izmeklētu vīru, kamēr Jerobeāms pret viņu izvirzīja kaujas kārtībā astoņsimt tūkstoš izlasītus vīrus, veiks-mīgus varoņus.
4 Un Abija uzkāpa Cemaraima kalna galotnē, kas atrodas Efraima kalnājā, un sacīja: „Jerobeām un viss Israēls, —uzklausiet mani!
5 Vai jums nav zināms, ka tas Kungs, Israēla Dievs, ir nodevis ķēniņa valsts varu pār Israēlu Dāvidam uz mūžīgiem laikiem, —ir viņam, ir viņa dēliem—ar sāls derību?
6 Bet Jerobeāms, Nebata dēls, Salamana, Dāvida dēla, kalps, ir sacēlies pret savu kungu.
7 Un pie viņa ir sapulcējušies nevērtīgi klaidoņi, ļaundari, un tagad tie ir nostiprinājušies spēkā pret Rehabeāmu, Salamana dēlu, jo Rehabeāms kādreiz bija jauneklis ar maigu sirdi un nebija pats pret viņiem stingri nostājies.
8 Un tagad jūs domājat stingri noturēties pret tā Kunga ķēniņa valsts varu, kas atrodas Dāvida dēlu rokā, tādēļ ka jūsu ir liels pulks un ka jums ir zelta vēršu attēli, ko Jerobeāms ir jums licis izveidot par elka dieviem!
9 Vai jūs neesat Kunga priesterus, Arona dēlus, un Ievītus, izdzinuši, un vai jūs neesat paši sev cēluši priesterus kā pagānu tautas? Ikviens, kas tikai atnāca, lai tas pats ar savu roku iesvētītos, nesdams upurim jaunu vērsi un septiņus aunus—tāds kļuva priesteris tādiem, kas nav dievi.
10 Mēs turpretī atzīstam par savu Dievu to Kungu, un mēs Viņu neatme-tam; mums ir arī priesteri, kas ir aizņemti ar goda amata pildīšanu tieši tam Kungam, Arona dēli un Ievīti, kas atrodas savā amatā.
11 Un tie tam Kungam iededzina dedzināmos upupus—ik rītus un ik vakarus, —kvēpina saldos kvēpināmos upurus un noliek rindā svēto maizi uz galda no tīra zelta; viņi arī gādā par zelta lukturi un tā lampām, ka tās degtu ik vakarus; jo mēs esam tie, kas sargām un glabājam tā Kunga, mūsu Dieva, norādījumus, bet jūs esat Viņu atmetuši.
12 Un nu, redziet, —mūsu priekšgalā kopā ar mums ir Dievs un Viņa priesteri, kas pūš trauksmes taures, liekot tām atskanēt pret jums! Ak jūs, Israēla bērni! Nekarojiet pret to Kungu, savu tēvu Dievu, jo tas jums neizdosies.“
13 Bet Jerobeāms bija licis aizsegā novietotiem kara vīriem apiet apkārt, lai tie nonāktu viņu aizmugurē; tā nu viņi ar galveniem spēkiem stāvēja Jūdas priekšā, bet aizsegā novietotie—Jūdas aizmugurē.
14 Kad nu Jūda apgriezās apkārt, tad redzi, kauja bija viņu priekšā un aizmugurē. Un tie skaļi piesauca to Kungu un priesteri nepārtraukti pūta taures.
15 Un Jūdas vīri uzsāka kara saucienu, un, Jūdas kara saucienam skaļi atskanot, arī Dievs sita Jerobeāmu un visu Israēlu Abijas un Jūdas priekšā.
16 Un Israēla bērni metās Jūdas priekšā bēgt, un Dievs tos nodeva viņu rokā.
17 Un Abija ar saviem kara vīriem tos sakāva lielā kaujā, un no Israēla krita pieci simti tūkstošu izlases vīru.
18 Tā nu reiz Israēla bērni tika pazemoti, bet Jūdas bērni kļuva stipri, tāpēc ka viņi bija paļāvušies uz to Kungu, savu tēvu Dievu.
19 Un Abija vajāja Jerobeāmu un iekaroja vairākas viņa pilsētas: Bēteli ar tās priekšpilsētām, Ješanu ar tās priekšpilsētām un Efronu un tās priekšpilsētas.
20 Un Jerobeāms vairs neatguva savu spēku Abijas dienās, bet tas Kungs viņu sita un lika viņam nomirt pēkšņā nāvē.
21 Bet Abija nostiprinājās; viņš sev apņēma četrpadsmit sievas un dzemdināja divdesmit divus dēlus un sešpadsmit meitas.
22 Un kas vēl ir stāstāms par Abiju, tiklab viņa gaitas, kā ari viņa vārdi, tas ir uzrakstīts pravieša Ido nostāstos.
23 Un kad Abija apgūlās pie saviem tēviem, tad Jūdas ļaudis viņu apraka Dāvida pilsētā, un viņa dēls Asa kļuva ķēniņš viņa vietā. Viņa laikā zemei bija miers desmit gadus.
Abija valda pār Jūdu
(1Ķēn 15:1–8)1 Ķēniņa Jārobāma astoņpadsmitajā gadā Jūdā sāka valdīt Abija – 2 viņš valdīja Jeruzālemē trīs gadus. Viņa mātes vārds bija Maaha, Ūrīēla meita no Gibas. Un bija karš starp Abiju un Jārobāmu. 3 Abija devās uzbrukumā ar četri simti tūkstošiem varonīgu karavīru, bet Jārobāms lika pretī astoņi simti tūkstošus varonīgu karavīru.
4 Tad Abija nostājās uz Cemāraima kalna Efraima kalnos un sacīja: “Klausies mani, Jārobām un Israēl! 5 Vai tad nezināt, ka Kungs, Israēla Dievs, Israēla valsti uz mūžiem piešķīris Dāvidam un viņa dēliem ar sāls derību? 6 Bet Jārobāms, Nebāta dēls, Sālamana, Dāvida dēla, kalps sacēlās pret savu kungu! 7 Ap viņu salasījās visādi niekkalbji, nelieši, un tie viņu atbalstīja pret Rehabeāmu, Sālamana dēlu, kad Rehabeāms vēl bija nesaprātīgs zēns un nevarēja tiem pretoties. 8 Vai tagad jūs domājat pretoties Kunga valstij, kas nodota Dāvida dēliem?! Jūsu ir milzum daudz, jums ir zelta teļi – dievi, kurus Jārobāms jums darinājis! 9 Vai tad jūs nepadzināt Kunga priesterus, Ārona dēlus, un levītus un neiecēlāt sev priesterus tāpat kā citu zemju tautas? Ikviens nāca un pats iecēla sevi par priesteri tam, kas nav Dievs, dodams jaunu vērsēnu un septiņus aunus.
10 Bet mums ir Kungs, mūsu Dievs, un mēs viņu neesam atmetuši, un Kungam kalpo priesteri, Ārona dēli, un levīti tiem piekalpo. 11 Sadedzināmā upura dūmi ik rītu un vakaru ceļas pie Kunga, kā arī vīraka smarža, uz tīra zelta galda ir upurmaizes, uz zelta gaismekļu pamatnēm ik vakaru gail eļļas lukturīši, jo mēs ievērojam, ko Kungs, mūsu Dievs, ir noteicis – taču jūs viņu atmetāt! 12 Un, redzi, Dievs ir ar mums, viņš ir mūsu vadonis, un viņa priesteri pūš pret jums kara taures, Israēla dēli! Jūs nekarosiet pret Kungu, savu tēvu Dievu, tas jums neizdosies!”
13 Jārobāms lika tos apiet, doties uz slēpni un nokļūt tiem aizmugurē. Viņi bija gan Jūdas priekšā, gan slēpnī aizmugurē. 14 Jūda paraudzījās, un redzi – jākaro gan priekšā, gan aizmugurē! Tad viņi piesauca Kungu, un priesteri pūta taures, 15 un visi jūdi kliedza. Jūdiem kliedzot, Dievs sita Jārobāmu un visu Israēlu Abijas un Jūdas priekšā. 16 Israēla dēli bēga no Jūdas, bet Dievs tos bija nodevis viņiem – 17 Abija ar saviem ļaudīm tos kāva lielā slaktiņā. Israēlā nokauti krita pieci simti tūkstoši izlases vīru. 18 Israēla dēli todien tika pazemoti, bet Jūdas dēli bija stipri, jo viņi paļāvās uz Kungu, savu tēvu Dievu. 19 Abija vajāja Jārobāmu un atņēma tam pilsētas – Bēteli un tās ciemus, Ješānu un tās ciemus, kā arī Efronu un tās ciemus. 20 Abijas dienās Jārobāma spēks zuda, Kungs viņu sita, un viņš nomira.
21 Abija kļuva stiprs. Viņš ņēma četrpadsmit sievas, un tās viņam dzemdēja divdesmit divus dēlus un sešpadsmit meitas.
22 Pārējie Abijas darbi, viņa gaitas un tas, ko viņš sacījis, ir rakstīts pravieša Ido skaidrojumos. 23 Abija apgūlās pie tēviem, un viņu apbedīja Dāvida pilsētā. Pēc tam sāka valdīt viņa dēls Āsa. Viņa dienās zemē bija miers desmit gadus.
