1 Tad atnāca vīri no Kirjat-Jearimas un aizveda tā Kunga šķirstu kalnup, un tie to noveda Abinadaba namā uz pakalna; tur viņi iesvētīja tā dēlu, Eleāzaru, lai tas apsargātu tā Kunga šķirstu.
2 Un pagāja no tās dienas, kopš šķirsts bija novietots Kirjat-Jearimā, daudz laika, pilni divdesmit gadi, un viss Israēla nams raidīja nemitīgi žēlabas pie tā Kunga.
3 Tad Samuēls teica visam Israēla namam, visai Israēla tautai, sacīdams: „Ja jūs no visas savas sirds gribat atgriezties pie tā Kunga, tad izmetiet ārā no sava vidus šos svešo tautu dievus un it īpaši šos Aštartes attēlus, pieversiet savu sirdi tam Kungam un kalpojiet vienīgi Viņam, tad Viņš jūs izglābs no filistiešu rokas.“
4 Un tad Israēla bērni izmeta Baāla un Aštartes tēlus un kalpoja vienīgi tam Kungam.
5 Un Samuēls sacīja: „Sapulciniet vienkopus visu Israēlu Micpā, tad es jūsu labad piesaukšu to Kungu!“
6 Un tie tika sapulcināti Micpā, un viņi smēla ūdeni un to izlēja tā Kunga priekšā; un viņi to dienu gavēja un sacīja: „Mēs esam grēkojuši tā Kunga priekšā!“ Tā Samuēls Micpā sprieda tiesu pār Israēla bērniem.
7 Kad nu filistieši dzirdēja, ka Israēla bērni ir sapulcējušies Micpā, tad filistiešu dižciltīgie devās kalnā pret Israēlu. Un Israēla bērniem, to dzirdot, sametās bailes filistiešu priekšā.
8 Un Israēla bērni sacīja Samuēlam: „Nemities mūsu labad skali piesaukt to Kungu, mūsu Dievu, lai Viņš mūs izglābj no filistiešu rokas!“
9 Tad Samuēls ņēma vienu zīdāmu jēru un to visu upurēja tam Kungam kā dedzināmo upuri; tad pat Samuēls skalā balsī lūdza Israēla labad to Kunga, un tas Kungs viņu uzklausīja.
10 Kad nu Samuēls patlaban upurēja tam Kungam dedzināmo upuri, tad filistieši ar kauju uzbruka Israēlam; bet tas Kungs tanī dienā lika lielam negaisam ar briesmīgiem pērkona grāvieniem iet pāri filistiešiem un iedvesa tiem tādas bailes un radīja viņos tādu sajukumu, ka tie tika Israēla sakauti.
11 Un Israēla vīri devās laukā no Micpas, un tie kāva filistiešus un vajāja tos līdz pat Bet-Karai.
12 Tad Samuēls ņēma vienu akmeni un to uzcēla starp Micpu un Šenu; viņš nosauca tā vārdu—Eben ha Ezera ) un sacīja: „Līdz šejienei tas Kungs mums ir palīdzējis!“
13 Tā filistieši tika pazemoti, un tie vairs nenāca Israēla robežās; un tā Kunga roka bija visu laiku, kamēr Samuēls dzīvoja, uz filistiešiem.
14 Bet tās pilsētas, ko filistieši bija atņēmuši Israēlam, nonāca atkal atpakaļ Israēla īpašumā no Ekronas līdz Gātai, un arī to robežu apgabalus Israēls izrāva no filistiešu rokas. Un miers bija arī starp Israēlu un amoriešiem.
15 Un Samuēls bija soģis pār Israēlu visu savu dzīves laiku.
16 Un viņš gāja gadu no gada visapkārt uz Bēteli, Gilgalu un Micpu; un kad nu viņš visās tanīs vietās bija Israēlu tiesājis,
17 Tad viņš atkal atgriezās atpakaļ Rāmā, jo tur bija viņa nams, un tur viņš arī sprieda tiesu pār Israēlu, un tur viņš uzcēla altāri tam Kungam.
Šķirsts Kirjat-Jeārīmā
1 Kirjat-Jeārīmas vīri atnāca un aiznesa Kunga šķirstu. Viņi to atnesa uz Abīnādāva namu pakalnā, un viņa dēlu Elāzāru tie svētīja, lai viņš sargā Kunga šķirstu.
2 Kopš dienas, kad šķirsts tika novietots Kirjat-Jeārīmā, bija pagājis ilgs laiks – divdesmit gadi, un viss Israēla nams raudāja pēc Kunga.
Samuēls – Israēla soģis
3 Tad Samuēls teica Israēla namam: “Ja jūs no visas sirds gribat atgriezties pie Kunga, izmetiet savus svešos dievus un aštartes un pievērsiet savas sirdis Kungam. Kalpojiet vienīgi viņam, lai viņš jūs izglābj no filistiešu rokām!” 4 Un Israēla dēli izmeta baālus un aštartes un kalpoja vienīgi Kungam.
5 Samuēls teica: “Sapulciniet visu Israēlu Micpā, un es lūgšu par jums Kungu!” 6 Viņi sapulcējās Micpā, smēla ūdeni un izlēja to Kunga priekšā, un to dienu viņi gavēja, sacīdami: “Mēs esam grēkojuši pret Kungu!” Un Samuēls Micpā sprieda tiesu Israēla dēliem. 7 Filistieši dzirdēja, ka Israēla dēli ir sapulcējušies Micpā, un filistiešu augstmaņi devās pret Israēlu. Kad Israēla dēli to uzzināja, tie bijās no filistiešiem. 8 Israēla dēli teica Samuēlam: “Nemitējies par mums piesaukt Kungu, mūsu Dievu, lai viņš mūs izpestī no filistiešu rokām!” 9 Tad Samuēls paņēma vienu zīdāmu jēru un pienesa to kā sadedzināmo upuri Kungam. Un Samuēls sauca uz Kungu Israēla dēļ, un Kungs viņam atbildēja. 10 Tajā dienā, kad Samuēls pienesa sadedzināmo upuri un filistieši nāca karot ar Israēlu, Kungs dārdināja baisu pērkonu pār filistiešiem un samulsināja tos, un Israēls tos sakāva. 11 Israēlieši iznāca no Micpas un vajāja filistiešus, un kāva tos vēl aiz Bēt-Kāras. 12 Bet Samuēls ņēma kādu akmeni un novietoja starp Micpu un Šēnu. Viņš to nosauca par Eben-Ezeru , sacīdams: “Līdz šejienei Kungs mums ir palīdzējis.” 13 Tā filistieši tika pazemoti, un tie vairs nenāca Israēla robežās. Visu Samuēla laiku Kunga roka bija pret filistiešiem. 14 Pilsētas, kuras filistieši Israēlam bija atņēmuši, atgriezās Israēla īpašumā, Israēls tās izrāva no filistiešu rokām – no Ekronas līdz Gatai, ieskaitot to apgabalus. Un arī starp Israēlu un amoriešiem bija miers.
15 Samuēls bija Israēla soģis visu mūžu. 16 Ik gadus viņš apstaigāja Bēteli, Gilgālu un Micpu un visur sprieda tiesu Israēlam. 17 Tad viņš atgriezās Rāmā, kur bija viņa nams un kur viņš parasti sprieda tiesu Israēlam. Tur viņš uzcēla altāri Kungam.
