1 Israēls devās karā pret filistiešiem un apmetās savās teltīs pie Eben-Ezera, bet filistieši bija savas teltis uzcēluši pie Afekas.
2 Kad nu filistieši bija nostājušies kaujas gatavībā pret Israēlu un kauja bija izvērsusies jo plaša, tad Israēls tika sakauts, un filistieši nogalināja atklātā kaujas laukā ap četri tūkstoš vīru.
3 Un kad Israēla karaspēks atgriezās nometnē, tad Israēla vecaji sacīja: „Kādēl tas Kungs šodien ir ļāvis fili-stiešiem mūs sakaut? Ņemsim no Šilo pie sevis tā Kunga derības šķirstu, lai tas iet mūsu vidū mums līdzi un lai izglābj mūs no mūsu ienaidnieku rokas.“
4 Un tauta nosūtīja ziņnešus uz Šilo, un tie atveda no turienes Dieva, tā Kunga Cebaota, derības šķirstu, —Tā, kas mīt ķerubu tronī; un tur, pie šī Dieva derības šķirsta, bija klāt ari abi Ēla dēli—Hofnus un Pinehass.
5 Un notika, ka tanī brīdī, kad tā Kunga derības šķirsts tuvojās nometnei, viss Israēls sacēla lielu gaviļu troksni, tā ka pat zeme drebēja.
6 Un kad nu filistieši sadzirdēja šo gavilēšanu, tad tie sprieda: „Ko gan šī lielā gavilēšana ebrēju nometnē nozīmē?“ Un kad tie uzzināja, ka tā Kunga derības šķirsts ir ienests nometnē,
7 Tad filistieši sabijās, jo tie sacīja: „Dievs ir pie viņiem nonācis nometnē!“ Un tie domāja: „Bēdas mums, jo kaut kas tam līdzīgs nekad nav atgadījies ne vakar, nedz aizvakar!
8 Mums draud bēdas un briesmas! Kas mūs izglābs no viņu varenā Dieva rokas? Šī ir tā dievība, kas sagrāva ēģiptiešus tuksnesī ar visādām smagām nedienām un ciešanām!
9 Esiet stipri un parādiet sevi kā vīrus, jūs, filistieši, lai jums nebūtu jākļūst par kalpiem ebrējiem, tāpat kā tie ir jums kalpojuši; jā, turieties kā vīri, dodamies kaujā!“
10 Un filistieši devās kaujā un sakāva Israēlu tā, ka tie bēga katrs uz savu telti; un šī sakāve bija ļoti smaga, jo Israēlam krita trisdesmittūkstoši kājnieku.
11 Un Dieva šķirsts tika atņemts, bet abi Ēla dēli, Hofnus un Pinehass, nomira.
12 Tad no kaujas lauka aizbēga kāds benjamīnietis, un viņš nonāca tanī pašā dienā Šilo, drēbes viņam bija saplēstas, un uz viņa galvas bija zeme.
13 Kad viņš tur nonāca, tad, redzi, Ēlis bija apsēdies uz krēsla ceļa malā, vērodams apkārtni, jo viņa sirds bija ļoti nemierīga Dieva šķirsta dēl. Kad nu tas vīrs nonāca, lai pilsētā šo ziņu pastāstītu, tad visa pilsēta vaimanāja.
14 Un kad Ēlis šīs skaļās vaimanas dzirdēja, tad viņš sacīja: „Ko nozimē šī briesmīgā kliegšana?“ Tad tas vīrs pasteidzās, ienāca un pateica to Ēhm.
15 Bet Ēlis bija deviņdesmit astoņus gadus vecs, viņa acis jau bija kļuvušas tumšas, un viņš nevarēja vairs redzēt.
16 Un kad nu tas vīrs sacīja Ēlim: „Es nāku no kaujas lauka, un es esmu šodien pat atbēdzis no kaujas lauka,“ tad Ēlis jautāja: „Kā tad tur iet, mans dēls?“
17 Tad vēstnesis atbildēja un sacīja: „Israēls ir bēdzis filistiešu priekšā, un pie tam mūsu karaspēks ir piedzivojis smagu sakāvi; arī abi tavi dēli, Hofnus un Pinehass, ir miruši, un ienaidnieki ir paņēmuši Dieva šķirstu.“
18 Un notika, tiklīdz kā tas pieminēja Dieva šķirstu, tā Ēlis krita atmuguriski no sava krēsla pie vārtiem virzienā uz ceļa pusi un lauza savu sprandu un nomira, jo viņš bija vecs vīrs un smags. Viņš bija Israēlā spriedis tiesu četrdesmit gadus.
19 Bet viņa vedekla, Pinehasa sieva, bija grūta un gaidībās. Kad nu tā dzirdēja vēsti, ka Dieva šķirsts ticis atņemts, ka tās vīra tēvs miris un arī viņas pašas vīrs pagalam, tad viņa saļodzījās un dzemdēja, jo tai it pēkšņi bija uznākušas sāpes.
20 Un tanī brīdī, kad arī viņa mira, tad tās sievas, kas pie viņas klāt stāvēja, sacīja: „Nebīsties, jo tu dēlu esi dzemdē-jusi!“ Bet viņa vairs neatbildēja un neņēma to pie sirds.
21 Tomēr tā vēl nosauca to puisēnu vārdā Ihabods, ar ko tā gribēja teikt: „Godība ir atņemta nost no Israēla!“ tādēļ ka atņemts bija Dieva šķirsts, un arī tādēļ ka bija miris viņas vīra tēvs kā arī viņas vīrs.
22 Un viņa sacīja: „Godība ir atrauta Israēlam, tādēļ ka ticis atņemts ir Dieva šķirsts, mans vīra tēvs un mans vīrs!“
Filistieši atņem derības šķirstu
1 To Samuēls sacīja visam Israēlam. Israēls izgāja karā pret filistiešiem un uzslēja nometni pie Eben-Ezeras, bet filistieši – Afēkā. 2 Filistieši stājās kaujai pret Israēlu, kauja izvērsās, filistieši sakāva Israēlu. Kaujas ierindā uz lauka viņi nokāva apmēram četrus tūkstošus vīru. 3 Ļaudis atgriezās nometnē, un Israēla vecajie sacīja: “Kāpēc gan Kungs mūs šodien ir sakāvis filistiešu priekšā? Ņemsim no Šīlo sev līdzi Kunga derības šķirstu, lai viņš nāk mūsu vidū un glābj mūs no ienaidnieku nagiem.” 4 Un tauta sūtīja uz Šīlo, un no turienes tika atnests pār ķerubiem sēdošā Pulku Kunga derības šķirsts. Tur kopā ar Dieva derības šķirstu bija abi Ēlī dēli Hofnī un Pinhāss. 5 Kad Kunga derības šķirsts nonāca nometnē, viss Israēls izkliedza varenu kaujas saucienu, ka zeme nodrebēja! 6 Kad filistieši izdzirdēja kaujas saucienu, tie runāja: “Kas par varenu kaujas saucienu ebreju nometnē?!” Kad tie uzzināja, ka nometnē nonācis Kunga šķirsts, 7 filistieši izbijās un runāja, ka Dievs atnācis nometnē. Viņi teica: “Vai mums! Nekas tāds agrāk nav bijis! 8 Vai mums! Kas mūs glābs no šo dievu godības varas?! Tie ir dievi, kas visvisādi tuksnesī satrieca ēģiptiešus! 9 Saņemieties! Filistieši, esiet vīri, lai jums nav jāvergo ebrejiem, kā viņi vergoja jums! Jūs taču būsiet vīri un cīnīsieties!” 10 Filistieši sāka kauju, un Israēls tika sakauts, ikviens bēga uz savu telti. Tas bija milzum liels slaktiņš – Israēlam krita trīsdesmit tūkstoši kājnieku. 11 Dieva šķirsts tika paņemts, un abi Ēlī dēli – Hofnī un Pinhāss – gāja bojā.
Ēlī nāve
12 Kāds benjāminietis skrēja no kaujas ierindas un tajā pašā dienā nonāca Šīlo – viņa drēbes bija saplēstas un zeme uz galvas! 13 Kad viņš tur nonāca, redzi, Ēlī sēdēja uz krēsla pie ceļa, cieši raudzīdamies, jo viņa sirds drebēja par Dieva šķirstu. Kad tas vīrs nonāca ar vēsti pilsētā, visa pilsēta brēca. 14 Ēlī izdzirdēja kliegšanu un vaicāja: “Ko pūlis tā klaigā?” Tad vīrs steidza vēstīt Ēlī. 15 Ēlī bija deviņdesmit astoņus gadus vecs, un viņa acis bija nekustīgas, viņš nevarēja redzēt. 16 Vīrs sacīja Ēlī: “Es nāku no ierindas, es šodien atstāju kaujas ierindu.” Un tas vaicāja: “Kā tur gāja, mans dēls?” 17 Ziņnesis atbildēja: “Israēls bēga no filistiešiem, arī tautā milzum daudz krita, arī abi tavi dēli Hofnī un Pinhāss ir miruši. Un Dieva šķirsts ir atņemts!”
18 Tiklīdz viņš pieminēja Dieva šķirstu, Ēlī atmuguriski krita no krēsla uz vārtu pusi, salauza sprandu un nomira, jo viņš bija vecs un smags. Viņš bija Israēla soģis četrdesmit gadus. 19 Bet viņa vedeklai, Pinhāsa sievai, bija tuvu laiks dzemdēt. Kad viņa dzirdēja vēsti, ka Dieva šķirsts atņemts, ka viņas vīratēvs un arī vīrs miris, viņa saliecās un dzemdēja, jo viņu pārņēma sāpes. 20 Brīdī, kad viņa mira, sievas, kas stāvēja līdzās, teica: “Nebīsties, jo tu esi dzemdējusi dēlu!” Bet viņa nedz atbildēja, nedz ņēma vērā. 21 Tā nosauca zēnu Īhābods , sacīdama: “Godība atrauta Israēlam!” – tāpēc, ka Dieva šķirsts bija atņemts, un viņas vīratēva un vīra dēļ. 22 Viņa teica: “Godība atrauta Israēlam, jo Dieva šķirsts atņemts!”
