1 Tad zifieši nāca pie Saula uz Gibeu un sacīja: „Vai Dāvids nav paslēpies Hakilas uzkalnā austrumos no Ješimonas?“
2 Un Sauls cēlās un nogāja uz Zifas tuksnesi, un viņam bija līdzi trīs tūkstoš vīru, kas bija izlasīti no visa Israēla vidus, lai meklētu Dāvidu Zifas tuksnesī.
3 Un Sauls uzcēla savas teltis pie Hakilas pakalna, kas ir pie ceļa austrumos no Ješimonas, bet Dāvids uzturējās tuksnesī. Kad viņš redzēja, ka Sauls viņam seko tuksnesī,
4 Tad Dāvids izsūtīja izlūkus un tā pilnīgi pārliecinājās, ka Sauls bija atnācis.
5 Un Dāvids cēlās un nogāja uz vietu, kur Sauls bija apmeties teltī. Kad Dāvids nu to vietu redzēja, kur Sauls ar savu kaya pulku virspavēlnieku Abneru, Nera dēlu, gulēja, jo Sauls gulēja aplī novietoto ratu vidū, bet kaj-a saime bija apmetusies teltīs viņam visapkārt,
6 Tad Dāvids griezās un sacīja hetietim Ahimelecham un Abišajam, Ceruj asdēlam, Joāba brālim, teikdams: „Kas nāks līdz ar mani pie Saula viņa nometnē?“ Un Abišajs sacīja: „Es iešu tev līdz!“
7 Kad nu Dāvids un Abišajs nonāca pie Saula ļaudīm nakti, tad, redzi, Sauls bija apgūlies un iemidzis savesto nometnes ratu vidū, un viņa šķēps bija viņa galvas galā zemē iedurts, bet Abners un karavīri gulēja visapkārt ap viņu.
8 Tad Abišajs sacīja Dāvidam: „Dievs šodien tavu ienaidnieku saslēgtu ir devis tavā rokā; un tagad ļauj man viņu ar viņa paša šķēpa vienu triecienu piedurt pie zemes; otra trieciena vairs nevajadzēs!“
9 Bet Dāvids sacīja Abišajam: „Nenonāvē viņu! Jo kufš gan drīkst izstiept savu roku pret tā Kunga svaidīto un pie tam palikt nenoziedzīgs?“
10 Un Dāvids sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, —nē! Gan viņu ķers tā Kunga roka, vai ari pats no sevis tam pienāks viņa laiks, un tas mirs, vai arī viņam būs jādodas kaujas laukā, un viņš ies bojā.
11 Lai tas Kungs mani visnotaļ no tā pasargā, ka es savu roku paceltu pret tā Kunga svaidīto! —Nē! Tāpēc nem tagad tu, lūdzu, šo šķēpu, kas ir viņa galvas galā, un ūdens krūzi; tad dosimies projām!“
12 Un tā Dāvids ņēma ir šķēpu, ir ūdens krūzi no Saula galvgaļa, un tie devās atceļā, un neviens to neredzēja, un neviens to nemanīja. Neviens ari neuzmodās; tie visi bija cieši aizmiguši, jo tā Kunga sūtīts miegs bija tos nomācis.
13 Kad nu Dāvids bija pārgājis pāri ielejas otrā pusē, tad viņš nostājās kalna galā no tiem lielā attālumā, tā ka viņu starpā bija plata atstarpe,
14 Un tad Dāvids uzsauca kajra vīru saimei un Abneram, Nera dēlam, sacīdams: „Vai tu neatbildi, Abner?“ Un Abners atsaucās: „Kas tu tāds esi, ka tu uzsauc ķēniņam?“
15 Tad Dāvids sacīja Abneram: „Vai tu neesi liels vīrs? Un kas tev ir līdzīgs Israēlā? Kāpēc tu nesargi savu kungu un ķēniņu? Redzi, kāds no ļaudīm bija nogājis, lai nonāvētu ķēniņu, tavu kungu!
16 Tas tev godu nedara, ko tu esi izdarījis; pie tā dzīvā Kunga, jūs esat nāvi pelnījuši, tādēļ ka jūs neesat pietie-kami nosargājuši savu pavēlnieku, tā Kunga svaidīto! Bet tagad, redzi, kur ir ķēniņa šķēps un ūdens krūze, kas bija viņa galvas galā?“
17 Tad arī Sauls pazina Dāvida balsi un sacīja: „Vai tā nav tava balss, mans dēls Dāvid?“ Un Dāvids atbildēja: „Jā gan, mans kungs un ķēniņ!“
18 Tad viņš turpināja: „Kādēļ tu, mans kungs, tā vajā savu kalpu? Ko tad es esmu darījis, un kāds ļaunums līp pie manām rokām?
19 Bet tagad, mans kungs un ķēniņ, lūdzu uzklausi sava kalpa vārdus! Ja tas ir tas Kungs, kas tevi ir maldīgā kārtā pret mani saskubinājis, tad lai Viņš ož dāvanu upupa smaržu; bet ja tie ir cilvēku bērni, kas to dara, tad lai viņi ir nolādēti Dieva priekšā, tāpēc ka tie mani ir šodien izdzinuši, ka es vairs nevaru piedalīties tā Kunga mantojumā, it kā sacīdami: Ej projām, kalpo citiem dieviem!
20 Bet tagad, lai manas asinis nekrīt uz zemes tālu no tā Kunga vaiga, jo tiešām, Israēla ķēniņš ir devies mani meklēt tā, kā meklē kādu blusu, jeb tā, kā irbi medī kalnos.“
21 Tad Sauls sacīja: „Es esmu grēkojis, griezies atpakaļ, mans dēls Dāvid! Jo es tev vairs nekā ļauna nedarīšu, tāpēc ka tu manu dvēseli esi šodien dārgu turējis savās acīs; tiešām, es esmu aplami rīkojies, un es esmu ļoti noziedzies!“
22 Tad Dāvids atbildēja un teica: „Redzi, še ir ķēniņa šķēps, lai atnāk pāri kāds no jaunekļiem un lai to paņem!
23 Bet tas Kungs lai ikvienam atmaksa vērodams, kāda viņa taisnība un kāda viņa uzticība, jo tas Kungs šodien bija tevi nodevis manā rokā, bet es negribēju pacelt savu roku pret tā Kunga svaidīto.
24 Un redzi, tāpat kā tava dvēsele šodien likās esam dārga manās acis, tāpat lai mana dvēsele tiek tagad augsti turēta tā Kunga acīs, un lai Viņš pats mani izglābj no visām bēdām!“
25 Tad Sauls sacīja Dāvidam: „Svētīts tu esi, mans dēls Dāvid! Tu droši izvedīsi cauri savu lietu, ko tu uzņemsies, un laimīgs sasniegsi sprausto mērķi!“ Tad Dāvids aizgāja savu ceļu, bet Sauls griezās atpakaļ savā dzīves vietā.
Dāvids otrreiz saudzē Saula dzīvību
1 Pie Saula uz Gibu atnāca zīfieši un teica: “Vai tik tas nav Dāvids, kas slēpjas Hahīlas pakalnā, kas iepretim Ješimonai?” 2 Sauls cēlās un devās lejā uz Zīfas tuksnesi, un trīs tūkstoši atlasītu Israēla vīru kopā ar viņu devās meklēt Zīfas tuksnesī Dāvidu. 3 Sauls apmetās Hahīlas pakalnā, kas iepretī Ješimonai pie ceļa. Dāvids mita tuksnesī, un viņš redzēja, ka Sauls atnācis pēc viņa uz tuksnesi. 4 Dāvids sūtīja izlūkus un uzzināja, ka Sauls te atnācis uz palikšanu. 5 Tad Dāvids cēlās un devās turp, kur Sauls bija apmeties. Dāvids noskatīja, kur guļ Sauls un viņa karaspēka virspavēlnieks Abnērs, Nēra dēls, – Sauls gulēja nometnes vidū, un ļaudis sagūluši viņam visapkārt. 6 Dāvids bilda hetietim Ahīmeleham un Abīšajam, Cerūjas dēlam, Joāba brālim: “Kurš kopā ar mani kāps lejā uz nometni pie Saula?” Abīšajs teica: “Es iešu ar tevi!” 7 Dāvids un Abīšajs nonāca pie karapulka naktī, un, redzi, Sauls gulēja aizmidzis apļa vidū, un galvgalī – zemē iedurts viņa šķēps, bet ap viņu Abnērs un viss karapulks. 8 Abīšajs teica Dāvidam: “Šodien Dievs licis tavu ienaidnieku tavās rokās. Es pieduršu viņu pie zemes ar vienu šķēpa cirtienu, otru reizi nevajadzēs!” 9 Bet Dāvids teica Abīšajam: “Nenokauj viņu! Kas gan var pacelt roku pret Kunga svaidīto, palikdams bez vainas?”
10 Dāvids teica: “Dzīvs Kungs! – Kungs viņu satrieks vai arī pienāks viņa laiks un viņš mirs, vai arī viņš dosies karā un ies bojā. 11 Bet mani lai Kungs pasargā, ka es paceltu roku pret Kunga svaidīto! Un nu paņem šķēpu, kas viņam galvgalī, ūdens krūku un ejam!” 12 Dāvids paņēma šķēpu un ūdens krūku no Saula galvgaļa, un viņi aizgāja. Neviens nedz redzēja, nedz zināja, nedz kāds pamodās – visi gulēja, jo Kungs tiem bija uzsūtījis dziļu miegu. 13 Dāvids pārgāja ielejai un nostājās kalna galā krietnu gabalu no turienes. 14 Tad Dāvids sauca karapulkam un Abnēram, Nēra dēlam: “Ei, Abnēr, vai tu man neatbildēsi?” Un Abnērs atsaucās: “Kas tu tāds esi, ka uzsauc ķēniņam!”
15 Dāvids teica Abnēram: “Vai tu neesi vīrs, kam nav līdzīga Israēlā? Kāpēc tad tu nenosargāji savu kungu, ķēniņu? Jo kāds bija nācis nokaut tavu kungu, ķēniņu! 16 Nav labi, ko tu esi darījis – dzīvs Kungs! – par to, ka nenosargājāt savu kungu, Kunga svaidīto, jūs esat pelnījuši nāvi. Paskatieties nu, kur ir ķēniņa šķēps un ūdens krūka, kas bija viņam galvgalī?” 17 Sauls pazina Dāvida balsi un teica: “Vai tā tava balss, mans dēls Dāvid?” Un Dāvids atbildēja: “Mana gan, kungs, ķēniņ!” 18 Un viņš teica: “Kāpēc mans kungs vajā savu kalpu? Ko esmu nodarījis un ko esmu noziedzies? 19 Lai jel mans kungs, ķēniņš, uzklausa sava kalpa vārdus. Ja Kungs tevi mudinājis pret mani, lai viņš saož labības upura smaržu, bet, ja cilvēku dēli, tad lai nolādēti viņi Kunga priekšā, jo tie man lieguši palikt Kunga īpašumā, sacīdami: ej kalpo citiem dieviem! 20 Lai manas asinis nelīst zemē tālumā no Kunga! Jo Israēla ķēniņš ir izgājis meklēt vienu pašu blusu – gluži kā irbi dzenādams kalnos!” 21 Un Sauls teica: “Esmu grēkojis! Atgriezies, mans dēls Dāvid, jo es tev vairs nedarīšu ļaunu. Turpretim tev šodien mana dzīvība ir bijusi dārga. Redzi, cik muļķīgi es esmu darījis un cik briesmīgi kļūdījies!” 22 Dāvids atbildēja: “Redzi, ķēniņa šķēps! Lai kāds no puišiem nāk un to paņem. 23 Kungs ikvienam atdarīs pēc viņa taisnīguma un uzticības. Kungs gan šodien tevi nodeva manās rokās, bet es negribēju pacelt roku pret Kunga svaidīto! 24 Un, redzi, cik vērta man šodien bija tava dzīvība, tikpat vērta viņam būs mana dzīvība, un viņš mani izraus no visām bēdām.”
25 Sauls teica: “Esi svētīts, mans dēls Dāvid! Darīt tu darīsi un varēt varēsi!” Un Dāvids aizgāja savu ceļu, bet Sauls griezās atpakaļ.
