1 Kad Dāvidam piesūtīja ziņu: „Redzi, filistieši nemitīgi karo ar Kegilu un pastāvīgi aplaupa viņu klonus!“
2 Tad Dāvids jautāja tam Kungam, sacīdams: „Vai man būs iet un sakaut filistiešus?“ Un tas Kungs viņam atbildēja: „Ej, jo tu sakausi filistiešus un izglābsi Kegilu!“
3 Bet Dāvida vīri viņam sacīja: „Redzi, mēs jau še Jūdā dzīvojam pastāvīgās bailēs, un ko mēs darīsim tad, kad dosimies Kegilā uzbrukumā pret filistiešu kara pulkiem!“
4 Tad Dāvids vēl reiz griezās ar jautājumu pie tā Kunga, un tas Kungs viņam atbildēja un sacīja: „Celies, dodies uz Kegilu, jo Es nodošu filistiešus tavā rokā.“
5 Tad Dāvids nogāja ar saviem vīriem uz Kegilu, uzbruka filistiešiem un kā laupījumu aizdzina viņu ganāmpulkus, bet pašus viņus sakāva lielā kaujā. Tā Dāvids izglāba Kegilas iedzīvotājus.
6 Bet kad Abjatārs, Ahimelecha dēls, bēga uz Kegilu pie Dāvida, tad viņš uz turieni bija paņēmis līdzi ari savu plecu segu.
7 Kad nu Saulam paziņoja, ka Dāvids ir devies uz Kegilu, tad Sauls sacīja: „Dievs to ir nodevis manā rokā kā gūstekni, jo viņš ir ieslēgts un nevarēs izkļūt ārā no šīs pilsētas, kurai ir tik spēcīgi ar aizšaujamiem aizbultējami divkārši vārti.“
8 Tad Sauls sasauca visu tautu uz karu, lai tie dotos uz Kegilu un ielenktu Dāvidu un viņa vīrus.
9 Kad nu Dāvids izprāta, ka Sauls klusītiņām bija viņam šos slazdus sagatavojis, lai to pārsteigtu, tad viņš sacīja priesterim Abjatāram: „Atnes plecu segu!“
10 Un Dāvids lūdza: „Tu Kungs, Israēla Dievs, tavs kalps ir to dzirdējis, ka Sauls taisīs nākt uz Kegilu, lai šo pilsētu izpostītu manis dēļ.
11 Vai Kegilas dižciltīgie mani saslēgtu nodos viņa rokā? Vai tiešām Sauls arī nonāks lejā, kā tavs kalps to ir dzirdējis? —Ak Kungs, Israēla Dievs, —saki to, lūdzu, savam kalpam!“ Tad tas Kungs sacīja: „Jā, viņš nonāks lejā!“
12 Un Dāvids sacīja: „Vai Kegilas dižciltīgie mani un manus vīrus saslēgs un nodos Saula rokā?“ Tas Kungs atbildēja: „Nodos!“
13 Tad Dāvids cēlās ar saviem vīriem, un to bija ap seši simti, un tie aizgāja no Kegilas un gāja un siroja apkārt, kur vien tiem bija iespējams klīst. Kad Saulam tika paziņots, ka Dāvids no Kegilas aizbēdzis, tad viņš atmeta savu nodomu doties kajra gājienā.
14 Bet Dāvids uzturējās tuksnesī, nepieejamās vietās, augstienēs; viņš apmetās kalnos Zifas tuksnesī. Gan Sauls to meklēja visu laiku, bet Dievs to nedeva viņam rokā.
15 Kad nu Dāvids redzēja, ka Sauls bija izgājis, lai meklētu viņu nonāvēt, —bet Dāvids mita Zifas tuksneša biezokņos, —
16 Tad Saula dēls Jonatāns cēlās un devās pie Dāvida biezoknī un stiprināja viņa roku cerībā uz Dievu,
17 Un sacīja viņam: „Nebīsties! Mana tēva Saula roka tevi neaizsniegs, bet tu valdīsi pār Israēlu kā ķēniņš, un tad es būšu otrs pēc tevis; un to itin labi gan zina arī mans tēvs Sauls.“
18 Tad viņi abi noslēdza derību tā Kunga priekšā, un Dāvids palika dzīvot biezokņos, bet Jonatāns atgriezās savā namā.
19 Taču daži zifieši nogāja pie Saula uz Gibeu un sacīja: „Dāvids ir paslēpies mūsu apvidū nocietinātā vietā biezokņos Hakilas uzkalnos, kūpi atrodas dienvidos no Ješimonas.
20 Un nu tagad, ak ķēniņ, nāc pie mums lejā, un piepildi visas sava sirdsprāta vēlēšanās, jo mūsu pienākums ir viņu sasietu nodot ķēniņa rokā!“
21 Tad Sauls sacīja: „Lai jūs būtu svētīti tam Kungam, ka jūs esat man līdzi jutuši!
22 Ejiet jel un vēl pārliecinieties, izdibiniet un apraugiet vietu, kur ir atrodamas viņa pēdas, un kas viņu tur būtu redzējis, jo man ir sacīts, ka viņš esot visai manīgs vīrs.
23 Un kad jūs visas paslēptuves, kur vien viņš varētu būt paslēpies, būsit labi apskatījuši un izlūkojuši, tad griezieties pie manis atpakaļ ar pārbaudītu ziņu. Tad es iešu jums līdzi, un ja viņš šai zemē būs, tad es viņu sameklēšu starp visiem tiem tūkstošiem, kas ir Jūdā!“
24 Tad tie cēlās un devās ceļā uz Zifu Saulam pa priekšu, bet Dāvids un viņa vīri tanī laikā uzturējās Maonas tuksneša klajumos, dienvidos no Ješi-monas.
25 Un Sauls ar saviem vīriem gāja, lai viņu meklētu, bet Dāvidam tas bija pateikts, un viņš apmetās pie lielās klints, kas atrodas Maona tuksnesī. Kad nu Sauls to dzirdēja, tad viņš steidzīgi dzinās Dāvidam pakaļ Maonas tuksnesī.
26 Un Sauls gāja kalnu grēdas vienā pusē, bet Dāvids ar saviem vīriem gāja pa kalna otru pusi. Tad Dāvids bailēs steidzās, lai izkļūtu no Saula tuvuma, bet Sauls ar saviem vīriem ielenca Dāvidu un viņa vīrus ar nolūku tos sagūstīt.
27 Tad pēkšņi kāds vēstnesis pienāca pie Saula un tam sacīja: „Steidzies un griezies atpakaļ, jo filistieši ir ielauzušies zemē.“
28 Un Sauls griezās atpakaļ, neva-jādams vairs Dāvidu, un viņš devās pret filistiešiem; tāpēc šī vieta tiek saukta par „Glābšanas akmeni.“
Dāvids atbrīvo Keīlu
1 Dāvidam pastāstīja: “Redzi, filistieši karo pret Keīlu, viņi aplaupa kuļamos klonus.” 2 Dāvids izjautāja Kungu: “Vai man iet? Vai es sakaušu filistiešus?” Kungs teica Dāvidam: “Ej! Tu sakausi filistiešus un izglābsi Keīlu.” 3 Bet Dāvida vīri teica viņam: “Redzi, mums jābaidās pat šeit Jūdā, kā lai vēl ejam uz Keīlu pret filistiešu rindām?” 4 Tad Dāvids vēlreiz izjautāja Kungu, un Kungs viņam atbildēja: “Celies! Dodies lejā uz Keīlu, jo es nododu filistiešus tavā rokā!” 5 Tad Dāvids kopā ar saviem vīriem devās uz Keīlu, uzbruka filistiešiem, aizdzina viņu lopus un kautin sakāva viņus. Tā Dāvids izglāba Keīlas ļaudis.
6 Kad Ebjātārs, Ahīmeleha dēls, atbēga pie Dāvida uz Keīlu, viņam līdzi bija efods. 7 Saulam pastāstīja, ka Dāvids atnācis uz Keīlu, un Sauls teica: “Dievs viņu ievilinājis manās rokās, viņš pats sevi ir sagūstījis, ienākdams pilsētā ar divviru vārtiem un aizšaujamo bultu!” 8 Sauls sasauca visus ļaudis karam, lai kāptu lejā uz Keīlu un ielenktu Dāvidu un viņa vīrus. 9 Bet Dāvids saprata, ka Sauls pret viņu perina ļaunu, un teica priesterim Ebjātāram: “Atnes efodu!”
10 Dāvids teica: “Kungs, Israēla Dievs, tavs kalps it visur dzird sakām, ka Sauls tīko nākt uz Keīlu, lai manis dēļ izpostītu pilsētu. 11 Vai Keīlas kungi nodos mani viņa rokās? Vai Sauls nāks lejā, kā tavs kalps dzirdējis runājam? Kungs, Israēla Dievs, jel atbildi savam kalpam!” Un Kungs teica: “Viņš nāks lejā!” 12 Dāvids jautāja: “Vai Keīlas kungi nodos mani un manus vīrus Saula rokās?” Un Kungs atbildēja: “Nodos!”
13 Tad Dāvids un viņa vīri – kādi seši simti – cēlās, devās prom no Keīlas un klaiņoja apkārt. Kad Saulam pastāstīja, ka Dāvids aizbēdzis no Keīlas, viņš vairs turp nedevās. 14 Dāvids uzturējās nocietinātās vietās tuksnesī, viņš mitinājās kalnos Zīfas tuksnesī, un Sauls viņu visu laiku meklēja, bet Dievs viņu nedeva tam rokā.
Sauls vajā Dāvidu Zīfas tuksnesī
15 Dāvids redzēja, ka Sauls tīko pēc viņa dzīvības. Dāvids bija Horšā, Zīfas tuksnesī. 16 Un Saula dēls Jonatāns cēlās un gāja pie Dāvida uz Horšu un drošināja viņu ar Dieva palīgu. 17 Viņš teica tam: “Nebīsties, jo mana tēva Saula roka tevi nesasniegs. Tu valdīsi pār Israēlu, un es būšu otrs pēc tevis – to zina arī mans tēvs Sauls.” 18 Viņi abi noslēdza derību Kunga priekšā, un Dāvids palika Horšā, bet Jonatāns atgriezās mājās.
19 Zīfieši kāpa augšā uz Gibu pie Saula un teica: “Vai tik tas nav Dāvids, kas slēpjas pie mums Horšā, nocietinātās vietās Hahīlas pakalnā, kas uz dienvidiem no Ješimonas? 20 Nu, ķēniņ, ja gribi nākt lejā, nāc! Mums atliek tikai nodot viņu ķēniņa rokās!” 21 Un Sauls teica: “Esiet Kunga svētīti, ka iežēlojāties par mani! 22 Tagad ejiet un esiet gatavi! Uzziniet un izlūkojiet vietu, kur viņš uzturas un kurš viņu tur ir redzējis, jo man teikts, ka viņš esot ļoti manīgs. 23 Izlūkojiet un uzziniet visas paslēptuves, kur viņš slēpjas, un atgriezieties pie manis ar drošām ziņām – es tad iešu ar jums. Ja vien viņš ir šajā zemē, es viņu sameklēšu starp visiem Jūdas tūkstošiem!”
24 Viņi cēlās un devās uz Zīfu pirms Saula. Bet Dāvids ar saviem vīriem bija Māona tuksnesī uz dienvidiem no Ješimonas. 25 Sauls ar saviem vīriem nāca viņu meklēt, un tas tika pastāstīts Dāvidam. Tad viņš nokāpa no klints un apmetās Māona tuksnesī. Kad Sauls to uzzināja, viņš vajāja Dāvidu Māona tuksnesī. 26 Un Sauls gāja kalnam pa šo pusi, bet Dāvids ar saviem vīriem kalnam pa otru pusi. Dāvids steidza aiziet no Saula, bet Sauls ar saviem vīriem lenca Dāvidu un viņa vīrus, lai tos notvertu. 27 Tad pie Saula nāca vēstnesis un sacīja: “Nāc ātrāk! Zemē iebrukuši filistieši!” 28 Un Sauls pārtrauca vajāt Dāvidu un devās pret filistiešiem. Tāpēc šo vietu sauc Mahlekotas klints.
