1 Tad Dāvids no turienes aizgāja un bēga Adullāma alā. Kad viņa brāļi to dzirdēja un tāpat visa viņa dzimta, tad tie atnāca uz turieni pie viņa.
2 Un pie viņa sapulcējās visi vīri, kas bija sprugās, un visi, kam bija daudz parādu, itin visi, kuriem bija rūgtums sirdī, un viņš tiem kļuva par vadoni, tā ka pie viņa bija ap četri simti vīru.
3 Un no turienes Dāvids gāja uz Micpu Moāba zemē un sacīja Moāba ķēniņam: „Atved manu tēvu un manu māti pie sevis, un lai viņi te dzīvo, līdz kamēr es zināšu, ko Dievs ar mani darīs!“
4 Un viņš atrada līdzjūtību Moāba ķēniņa priekšā, un viņš tos atveda, un tie dzīvoja pie Moāba ķēniņa visu to laiku, kamēr Dāvids atradās kalnu nocietinātā vietā.
5 Tad pravietis Gads sacīja Dāvidam: „Nepaliec kalnu nocietinājumā, bet noej uz Jūdu zemi!“ Tad Dāvids gāja un nonāca Hereta mežā.
6 Kad Sauls dzirdēja, ka Dāvids bija pamanīts kopā ar tiem vīriem, kas bija pie viņa, —bet Sauls sēdēja Gibeā augstā kalnā zem tamariskas koka, un šķēps bija viņa rokā, un visi viņa kalpi stāvēja ap viņu—,
7 Tad Sauls sacīja saviem kalpiem, kup ap viņu stāvēja: „Klausiet mani, jūs Benjamīna dēli! Vai Isaja dēls dos jums visiem tīrumus un vīna kalnus, un vai viņš jūs visus iecels par virsniekiem pār tūkstošiem vai par priekšniekiem pār simtiem?
8 Bet jūs visi esat pret mani sazvērējušies, un nav neviena jūsu vidū, kas, man to dzirdot, būtu zināmu darījis, ka mans dēls ar Isaja dēlu ir noslēguši derību. Un neviena nebija jūsu vidū, kam manis būtu žēl, un neviena arī nav starp jums, kas man būtu paziņojis, es pats būtu to dzirdējis, ka mans dēls ir pret mani sacēlis manu kalpu, lai tas man uzglūnētu, kā tas šodien ir redzams!“
9 Tad ēdomietis Doēgs, kas stāvēja pie Saula kalpiem, atbildēja un sacīja: „Es redzēju Isaja dēlu nākam uz Nobu pie Abimelecha, Ahituba dēla.
10 Tas viņa labad vaicāja to Kungu un deva viņam ceļa maizi, un viņš tam iedeva arī filistieša Goliāta zobenu.“
11 Tad ķēniņš pavēstīja un ataicināja priesteri Ahimelechu, Ahituba dēlu, un visu viņa dzimtu, kas bija priesteri Nobā. Kad nu tie visi ieradās pie ķēniņa,
12 Tad Sauls sacīja: „Uzklausi mani, Ahituba dēls!“ Un viņš sacīja: „Redzi, še es esmu, mans pavēlniek!“
13 Tad Sauls tam sacīja: „Kādēļ tu esi ar Isaja dēlu sazvērējies pret mani, ka tu esi devis viņam maizi un zobenu, un kādēļ tu esi viņa labad ar lūgumu griezies pie Dieva, lai viņu, —manu kalpu, —pret mani saceltu un lai tas man uzglūnētu, kā tas šodien skaidri ir redzams?“
14 Tad Ahimelechs ķēniņam atbildēja un sacīja: „Bet kufš no visiem taviem kalpiem ir tik uzticams kā Dāvids, kas ir paša ķēniņa znots un pavēlnieks pār taviem miesas sargiem un kļuvis jau ļoti ievērojams tavā namā?
15 Vai tādēļ es tikai šodien lai būtu iesācis pielūgt Dievu viņa labad? Tas lai ir tālu no manis! Lai ķēniņš tādu lietu neuzveļ savam kalpam nedz visai manai dzimtij! Jo tavs kalps nekā nezina no visām šīm lietām, vai tās būtu niecīgas, vai svarīgas!“
16 Bet ķēniņš sacīja: „Ahimelech, tev bez žēlastības ir jāmirst, tev un visai tava tēva dzimtij!“
17 Un ķēniņš pavēlēja saviem sargiem, kas stāvēja viņa priekšā: „Griezieties un nokaujiet tā Kunga priesterus, jo ari viņu rokas ir iemaisītas Dāvida lietā un tie ir zinājuši, ka viņš bija bēdzis, bet nav to darījuši man zināmu!“ Taču ķēniņa kalpiem negribējās pacelt savas rokas, lai nogalinātu tā Kunga priesterus.
18 Tad ķēniņš sacīja Doēgam: „Griezies tu un nodur priesterus!“ Un ēdomietis Doēgs apgriezās apkārt un sāka apkaut priesterus; viņš tanī dienā nonāvēja astoņdesmit piecus vīrus, kuri visi bija linu plecu segu valkātāji.
19 Un viņš izpostīja ar zobena asmeni arī priesteru pilsētu Nobu, nokaudams ir vīrus, ir sievas, ir bērnus, ir zīdaiņus, un tāpat ari tas nogalināja ir vēršus, ir ēzeļus, ir sīklopus, —visus ar zobena asmeni.
20 Tikai viens vienīgs izglābās no Ahimelecha, Ahituba dēla, dēliem, vārdā Abjatārs, kas bēgdams pievienojās Dāvidam.
21 Un Abjatārs izstāstīja Dāvidam, ka Sauls bija nogalinājis tā Kunga priesterus.
22 Tad Dāvids sacīja Abjatāram: „Es jau to zināju tanī dienā, kad tur bija ēdomietis Doēgs, ka viņš visu sīki izstāstīs Saulam. Es vienīgais esmu vainīgs visu tavas dzimts locekļu nāvē!
23 Paliec pie manis, nebīsties! jo tas, kas meklē nokaut manu dvēseli, tas meklēs to pašu darīt arī tavai dvēselei, bet pie manis tev ir drošs patvērums!“
Apspiestie pulcējas pie Dāvida
1 Dāvids bēga no turienes un patvērās Adullāmas alā. Viņa brāļi un viss viņa tēva nams uzzināja to un devās turp. 2 Pie viņa pulcējās visi apspiestie, visi, kas grima parādos, visi, kam rūgtums sirdī, un viņš tiem kļuva par vadoni. Pie viņa bija ap četrsimt vīru. 3 Dāvids no turienes devās uz Micpu Moābā un teica moābiešu ķēniņam: “Ļauj, lai mans tēvs un māte mīt pie jums, līdz es zināšu, ko Dievs man darīs!” 4 Viņš tos atveda pie moābiešu ķēniņa, un viņi palika pie tā visu laiku, kamēr Dāvids bija cietoksnī. 5 Bet pravietis Gāds teica Dāvidam: “Nepaliec cietoksnī, ej! Dodies uz Jūdas zemi!” Un Dāvids gāja un nonāca Hereta mežā.
Sauls nogalina priesterus
6 Sauls padzirdēja, ka manīts Dāvids ar saviem vīriem. Sauls Gibā sēdēja uzkalnā zem tamariska ar šķēpu rokā, un visi viņa kalpi stāvēja pie viņa. 7 Sauls teica saviem kalpiem, kas pie viņa stāvēja: “Klausieties, benjāminieši! Vai tad Jišaja dēls dos jums visiem tīrumus un vīnadārzus? Vai viņš jūs visus iecels par virsniekiem pār tūkstošiem un simtiem? 8 Tomēr jūs visi esat sazvērējušies pret mani! Neviens man nedeva ziņu, ka mans dēls noslēdzis derību ar Jišaja dēlu! Neviens no jums nav iežēlojies par mani un devis man ziņu, ka paša dēls kūda manu kalpu pret mani, lai tas man uzglūn, kā tagad ir noticis!” 9 Tad edomietis Doēgs, kas stāvēja starp Saula kalpiem, atbildēja: “Es redzēju Jišaja dēlu atnākam uz Nobu pie Ahīmeleha, Ahītūva dēla. 10 Tas viņa dēļ izjautāja Kungu un deva viņam ceļamaizi. Tas atdeva viņam pat filistieša Goliāta zobenu!” 11 Tad ķēniņš lika saukt priesteri Ahīmelehu, Ahītūva dēlu, un visu viņa tēva dzimtu, kas bija priesteri Nobā, un viņi visi nāca pie ķēniņa.
12 Sauls teica: “Nu klausies, Ahītūva dēls!” – un tas atbildēja: “Jā, mans kungs!” 13 Sauls teica viņam: “Kādēļ tu un Jišaja dēls esat pret mani sazvērējušies, ka tu devi viņam maizi un zobenu un izjautāji viņa dēļ Dievu, lai viņš saceļas pret mani un man uzglūn, kā tagad ir noticis!”
14 Ahīmelehs atbildēja ķēniņam: “Kurš no visiem taviem kalpiem ir tik uzticams kā Dāvids, ķēniņa znots, tavas miesassardzes virsnieks, godāts tavā namā?! 15 Vai tad tikai todien es viņa dēļ izjautāju Dievu? Nē taču! Lai ķēniņš to neuzkrauj savam kalpam, nedz visai mana tēva dzimtai, jo tavs kalps par šo lietu nenieka nav zinājis!” 16 Bet ķēniņš teica: “Tev mirtin jāmirst, Ahīmeleh, un visai tava tēva dzimtai!” 17 Un ķēniņš teica sardzei, kas stāvēja pie viņa: “Griezieties nāvēt Kunga priesterus, jo arī tie ir uz vienu roku ar Dāvidu – tie zināja, ka viņš bēg, un nedeva man ziņu!” Bet ķēniņa kalpi neuzdrīkstējās pacelt roku pret Kunga priesteriem.
18 Tad ķēniņš teica Doēgam: “Ej un uzbrūc priesteriem!” Un edomietis Doēgs griezās un uzbruka priesteriem, tas bija viņš! Todien viņš nonāvēja astoņdesmit piecus vīrus, kas nēsāja linu efodu. 19 Priesteru pilsētu Nobu viņš izkāva ar zobena asmeni – kā vīrus, tā sievas, kā bērnus, tā zīdaiņus, tāpat vēršus, ēzeļus un avis – ar zobena asmeni! 20 Taču viens no Ahīmeleha, Ahītūva dēla, dēliem, vārdā Ebjātārs, izglābās un aizbēga pie Dāvida. 21 Ebjātārs izstāstīja Dāvidam, ka Sauls nokāvis Kunga priesterus. 22 Un Dāvids teica Ebjātāram: “Todien es zināju, ka edomietis Doēgs ir tur un ka viņš noteikti visu izstāstīs Saulam. Manis dēļ bija jāmirst visai tava tēva dzimtai. 23 Paliec pie manis, nebīsties, jo tas, kurš tīko pēc manas dzīvības, tīko arī pēc tavējās. Pie manis tu būsi pasargāts!”
