1 Tad Sauls sacīja savam dēlam Jonatānam un visiem saviem kalpiem, lai tie nonāvētu Dāvidu. Bet Jonatānam, Saula dēlam, Dāvids bija ļoti mīļš.
2 Un Jonatāns paziņoja Dāvidam, teikdams: „Mans tēvs Sauls tīko pēc tavas dzīvības; tāpēc rītu no rīta agri piesargies un labi paslēpies!
3 Bet es pats iziešu laukā un nostāšos pie sava tēva sāniem tanī laukumā, kur tu būsi noslēpies; un es ar savu tēvu par tevi runāšu, un ja es kaut ko ievērošu, tad es tev to paziņošu.“
4 Un Jonatāns runāja labu par Dāvidu, sarunādamies ar savu tēvu Sauļu, un viņš tam sacīja: „Lai ķēniņš tik ļoti neapgrēkojas pret savu kalpu Dāvidu, viņš nav pret tevi grēkojis, bet viņa lielie veikumi ir ļoti lielā mērā nākuši tev par labu.
5 Viņš taču pat savu dzīvību iežņaudza dūrē un nokāva lielo filistieti, un tas Kungs sagādāja lielu brīnumu, izglābdams visu Israēlu. To tu pats redzēji un priecājies; kādēļ tu grēkodams alksti nevainīgā asinis un tīko Dāvidu bez kāda iemesla nonāvēt?“
6 Un Sauls paklausīja Jonatāna balsi, un viņš deva zvērestu: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, tam nebūs tikt nokautam!“
7 Un Jonatāns ataicināja Dāvidu, un Jonatāns pateica visus šos vārdus Dāvidam; tad Jonatāns noveda Dāvidu Saula priekšā, un viņš bija pret to tikpat laipns kā vakar un aizvakar.
8 Kad nu atkal karš no jauna cēlās un Dāvids izgāja un karoja ar filistiešiem, tad viņš tos sagrāva lielā kaujā, un tie metās no viņa bēgt.
9 Bet ļaunais tā Kunga sūtītais gars pārņēma Sauļu, kad viņš sēdēja savā namā, un viņa šķēps bija viņa rokā, un Dāvids ar savu roku spēlēja kokli.
10 Tad Sauls gribēja ar savu šķēpu Dāvidu piedurt pie sienas, bet viņš no Saula izvairījās, un tas iemeta šķēpu sienā. Tad Dāvids bēga un tā tanī naktī izglābās.
11 Tai pašā naktī Sauls sūtīja vēstnešus uz Dāvida namu, lai tie viņu uzmanītu, ka viņš varētu viņu nākošā rītā nokaut. Bet Michala, Dāvida sieva, to viņam pasacīja, ziņodama: „Ja tu šinī naktī neglābsi savu dzīvību, tad tu rīt no rīta būsi beigts!“
12 Un Michala nolaida Dāvidu pa logu zemē, un tas aizgāja, bēga un izglābās.
13 Tad Michala ņēma terafīmu, ielika to gultā, nolika galvgalī tam no kazu vilnas vērptu pārklāju un apklāja to ar segām.
14 Kad Sauls sūtīja vēstnešus, lai tie saņemtu Dāvidu, tā sacīja: „Viņš ir slims!“
15 Bet Sauls atkal sūtīja vēstnešus, lai tie Dāvidu aplūkotu, pieteikdams: „Atnesiet viņu ar visu gultu pie manis, lai es viņu nogalinu.“
16 Kad nu viņa vēstneši ienāca, tad, redzi, terafīms bija gultā, un kazu vilnas auduma pārklājs bija viņa galvgalī.
17 Tad Sauls sacīja Michalai: „Kādēļ tu esi mani šādā kārtā pievīlusi un manu ienaidnieku aizsūtījusi, un viņš ir izglābies?“ Bet Michala sacīja Saulam: „Viņš man sacīja: Atlaid mani, jo citādi man tu esi jānogalina!“
18 Tā Dāvids bēga, un viņš izglābās un nonāca pie Samuēla Rāmā, un viņš tam visu izstāstīja, ko Sauls bija viņam nodarījis. Un tie cēlās, viņš un Samuēls, un apmetās Najotā pie Rāmas.
19 Kad nu Saulam tas tika paziņots, sakot: „Redzi, Dāvids atrodas Najotā pie Rāmas,“
20 Tad Sauls izsūtīja vēstnešus, lai tie Dāvidu sagūstītu. Kad nu tie redzēja praviešu sanāksmi, kas bija praviešu gara aizrauti, un arī Samuēls pie viņiem stāvēja, tos uzraudzīdams, tad Dieva Gars nāca pār Saula vīriem, tā ka arī tie, kopā ar pārējiem tika aizrauti pravietiskā sajūsmā.
21 Kad tas tika Saulam paziņots, tad viņš izsūtīja citus vēstnešus, bet arī tie kļuva it kā pravieši. Un tāpat tas notika ar vēstnešiem, kufus Sauls izsūtīja trešo reizi, —arī tie kļuva kā pravieši.
22 Un tad viņš pats aizgāja uz Rāmu; un kad viņš nonāca pie lielās ūdens tvertnes, kujra atrodas pie Secho, tad viņš jautāja un sacīja: „Kur atrodas Samuēls ar Dāvidu?“ Un viņam pateica: „Lūk, Najotā, Rāmas tuvumā!“
23 Tad viņš gāja uz turieni—uz Najotu pie Rāmas. Bet jau kamēr viņš vēl bija cēlā uz turieni, arī viņu pārņēma Dieva Gars, tā ka arī viņš gāja kā pastaigādamies un praviešu vārdus runādams, līdz viņš nonāca Najotā pie Rāmas.
24 Un arī viņš pats tur novilka savas drēbes un runāja praviešu vārdus Samuēla priekšā. Viņš pat nokrita kails pie zemes un gulēja tur visu dienu un arī visu nakti. Tāpēc mēdz sacīt: „Vai tad arī Sauls ir starp praviešiem?“
Jonatāns iestājas par Dāvidu
1 Sauls sacīja savam dēlam Jonatānam un visiem saviem kalpiem, ka Dāvids jānonāvē, bet Saula dēlam Jonatānam Dāvids bija ļoti mīļš, 2 un Jonatāns pastāstīja Dāvidam: “Mans tēvs Sauls grib tevi nonāvēt. Tad nu uzmanies rīt no rīta un kaut kur paslēpies. 3 Es iziešu kopā ar tēvu, un mēs apstāsimies uz lauka, kurā tu būsi, un es runāšu ar tēvu par tevi – ja ko manīšu, tev izstāstīšu.”
4 Jonatāns runāja savam tēvam Saulam labu par Dāvidu un sacīja viņam: “Lai ķēniņš neapgrēkojas pret savu kalpu Dāvidu, jo viņš nav grēkojis pret tevi – viss, ko viņš darījis, ir bijis tavā labā. 5 Viņš sažņaudza savu dzīvību saujā un nokāva to filistieti. Kungs izcīnīja varenu uzvaru visam Israēlam – tu pats to redzēji un priecājies! Kāpēc tev apgrēkoties ar nevainīgām asinīm, bez iemesla nonāvējot Dāvidu?” 6 Tad Sauls paklausīja Jonatānu un zvērēja: “Dzīvs Kungs! – Dāvids netiks nonāvēts!” 7 Tad Jonatāns pasauca Dāvidu un viņam to visu izstāstīja. Jonatāns aizveda Dāvidu pie Saula, un viņš palika pie tā kā iepriekš.
Mīhala palīdz Dāvidam izbēgt
8 Atkal bija karš, un Dāvids devās cīnīties ar filistiešiem. Viņš tos pamatīgi sakāva, un tie bēga no viņa. 9 Bet no Kunga pār Saulu bija nācis ļaunais gars. Sauls sēdēja savā namā ar šķēpu rokā, bet Dāvids spēlēja. 10 Sauls mēģināja ar šķēpu piedurt Dāvidu pie sienas, bet viņš parāvās sāņus, un Sauls ietrieca šķēpu sienā. Un Dāvids tonakt bēga un paglābās.
11 Sauls sūtīja uz Dāvida namu vēstnešus, lai viņu uzmanītu un no rīta nonāvētu. Bet Dāvida sieva Mīhala viņam pavēstīja: “Ja tu šonakt neglābsi savu dzīvību, rīt būsi beigts!” 12 Mīhala nolaida Dāvidu pa logu, un viņš steidzās prom un paglābās. 13 Bet Mīhala paņēma mājas dieviņus un nolika gultā, galvgalī nolika kazādas segu un apsedza to ar drēbēm. 14 Kad Sauls sūtīja vēstnešus saņemt Dāvidu, viņa teica: “Viņš ir slims.” 15 Tad Sauls sūtīja vēstnešus apskatīt Dāvidu un teica: “Nesiet viņu pie manis ar visu gultu, lai viņu nonāvējam!” 16 Vēstneši atnāca, un, redzi, gultā mājas dieviņi un galvgalī tam kazādas sega! 17 Sauls nu teica Mīhalai: “Kāpēc tu piekrāpi mani un ļāvi aizbēgt manam ienaidniekam, ka viņš izglābjas?!” Mīhala atbildēja Saulam: “Viņš man teica: laid mani, neliec man tevi nogalināt!”
Dāvids bēg pie Samuēla uz Rāmu
18 Dāvids steidzās glābties un nonāca pie Samuēla Rāmā, un izstāstīja tam visu, ko Sauls viņam nodarījis. Viņi ar Samuēlu gāja un apmetās Najotā. 19 Un Saulam tika stāstīts: “Redzi, Dāvids ir Najotā Rāmā.” 20 Sauls sūtīja vēstnešus saņemt Dāvidu. Kad tie redzēja praviešu pūli pravietojam un Samuēlu stāvam kā viņu vadoni, Dieva Gars nāca pār Saula vēstnešiem, un arī viņi pravietoja. 21 Tas tika pastāstīts Saulam, un viņš sūtīja citus vēstnešus, un arī viņi pravietoja. Un Sauls sūtīja vēstnešus trešo reizi, un arī tie sāka pravietot. 22 Tad viņš pats devās uz Rāmu, nonāca līdz lielajai akai pie Sehū un jautāja: “Kur ir Samuēls un Dāvids?” Un viņam teica: “Redzi, Najotā Rāmā.” 23 Viņš devās turp, uz Najotu Rāmā, un arī pār viņu nāca Dieva Gars. Viņš klīda pravietodams, līdz nonāca Najotā Rāmā. 24 Arī viņš saplēsa savas drēbes, nāca pravietodams pie Samuēla un gulēja kails zemē visu dienu un nakti. Tāpēc saka: “Vai tad arī Sauls ir pravietis?”
