1 Un tur bija kāds virs no Ramataim-Cofimas, no Ēfraima kalniem, vārdā Elkana, Jerohāma dēls, tas bija Elihus dēls, un tas atkal Tohus dēls, kas atkal bija efratieša Cūfa dēls.
2 Un tam bija divas sievas, vienai bija vārds Anna, bet otrai bija vārds Penīna; un Penīnai bija bērni, bet Annai bērnu nebija.
3 Un šis vīrs gāja ikgadus kalnup no savas dzimtās pilsētas uz Šilo, lai pielūgtu Dievu, to Kungu Cebaotu, un lai Viņam upurētu kaujamos upurus; un tur bija divi Ēļa dēli—Hofnus un Pinehass, kuri bija tā Kunga priesteri.
4 Un tanī dienā, kad Elkana nesa kaujamo upuri, viņš iedeva savai sievai Penīnai un visiem viņas dēliem un viņas meitām devas,
5 Bet Annai viņš deva divkāršu devu, jo viņš Annu mīlēja, bet tas Kungs bija viņas klēpi aizslēdzis.
6 Bet viņas sāncense to daudz apbēdināja, to kaitinādama, pat novezdama līdz dusmām viņas miesas neauglības dēj, jo tas Kungs bija uz laiku aizslēdzis viņas klēpi.
7 Un tā notika gadu no gada: tiklīdz viņa nogāja tā Kunga namā, tā šī to kaitināja, ka viņa raudāja un neēda.
8 Tad Elkana, viņas vīrs, tai sacīja: „Anna, kāpēc tu raudi? Un kāpēc tu neēd? Un kāpēc tava sirds ir nosku-musi? Vai es tev neesmu vairāk vērts nekā desmit dēli?“
9 Un kad nu atkal vienreiz Šilo Anna bija ēdusi un dzērusi, viņa piecēlās un nāca tā Kunga priekšā, bet priesteris Ēlis sēdēja uz krēsla pie divi ieejas stabiem tā Kunga svētnīcas priekšā.
10 Un viņas dvēsele bija pilna skumju, tā lūdza nepārtraukti to Kungu un gauži raudāja.
11 Tad viņa deva solījumu, sacīdama: „Kungs Cebaot! Ja Tu laipnīgi norau-dzītos uz savas kalpones bēdām, un ja Tu mani atcerētos, un Tu arī neaizmirstu savu kalponi un piešķirtu savai kalponei dēlu, tad es to novēlētu uz visu viņa mūža laiku tam Kungam, un dzenamais nazis nenāktu pār viņa galvu.“
12 Kad nu viņa vēl ilgi lūdzās tā Kunga priekšā, tad Ēlis sāka vērot tās muti,
13 Jo Anna runāja savā sirdī, tikai viņas lūpas kustējās, bet viņas balss nebija dzirdama, tāpēc Ēlis noturēja viņu par iedzērušu.
14 Un Ēlis tai sacīja: „Cik ilgi tu būsi sava dzēruma varā? Lai no tevis atstājas dzēriena skurbums!“
15 Bet Anna atbildēja un sacīja: „Ak nē, mans kungs, es esmu nelaimīga sieva! Es neesmu ne vīnu, nedz reibināmu dzērienu dzērusi, bet es esmu savu dvēseli izkratījusi tā Kunga priekšā.
16 Neturi savu kalponi par tik negodīgu sievieti, jo es esmu tikai līdz šim vaļu ļāvusi savām lielajām bēdām un savās sirds skumjām.“
17 Tad Ēlis atbildēja un sacīja: „Ej ar mieru, lai Israēla Dievs piepilda tavu lūgšanu, ko tu esi no Viņa lūgusi!“
18 Un viņa sacīja: „Lai tava kalpone atrod labvēlību tavās acīs!“ Un tad sieva aizgāja savu ceļu, un tā ēda, un viņas seja vairs neizskatījās tik noskumusi.
19 Un tie cēlās agri no rīta, nometās zemē lūgšanās tā Kunga priekšā un griezās atpakaļ un gāja uz savām mājām Rāmā. Un Elkana atzina savu sievu Annu, un tas Kungs viņu pieminēja.
20 Un pēc kāda laika Anna kļuva grūta un dzemdēja dēlu un nosauca viņa vārdu Samuēls, jo viņa sacīja: „Es to esmu izlūgusies no tā Kunga.“
21 Un kad viņas vīrs Elkana ar visu savu dzimtu nogāja kalnā, lai nestu tam Kungam savu gadskārtējo kaujamo upuri un savu īpašo solījuma devu,
22 Tad Anna negāja līdz, bet sacīja savam vīram: „Kad puisītis būs atšķirts, tad es viņu uzvedīšu augšā, lai viņš parādās tā Kunga priekšā un lai viņš tur paliek uz mūžu.“
23 Un viņas vīrs Elkana tai sacīja: „Dari, kā tev labāk patīk; paliec arī šeitan, līdz kamēr tu būsi viņu atšķīrusi! Lai tikai tas Kungs piepilda savu solījumu!“ Tā šī sieva palika mājās un zīdīja savu dēlu, tiekāms tā viņu atšķīra.
24 Un kad viņa bija to atradinājusi, tad viņa to veda sev līdz, ari trīs vēršus un ēfu miltu un vienu ādas trauku ar vīnu, un noveda uz Šilo tā Kunga namā; bet puisēns bija vēl jauniņā.
25 Un kad nu tie vērsi bija nokāvuši un upurējuši un pieveda zēnu pie Eja,
26 Tad viņa sacīja: „Mans kungs, tik tiešām, ka tava dvēsele dzīvo, mans kungs! Es esmu tā pati sieva, kas šeitan pie tevis stāvēja, lūgdama to Kungu.
27 Es lūdzu pēc šī zēna, un tas Kungs man to ir devis, ko es esmu no Viņa lūgusi.
28 Tādēļ es ari to tam Kungam kā izlūgtu esmu novēlējusi uz visu mūžu, kamēr tas dzīvos, —viņš ir no tā Kunga izlūgts!“ Un viņi tur pielūdza to Kungu.
Samuēla dzimšana
1 Bija kāds vīrs no Ramataim-Cofīmas Efraima kalnos. Viņu sauca Elkāna, Jerohāma dēls, Ēlīhu dēls, Tohū dēls, efrātieša Cūfa dēls. 2 Viņam bija divas sievas – vienu sauca Hanna un otru Peninna. Peninnai bija bērni, bet Hannai bērnu nebija. 3 Šis vīrs no savas pilsētas ik gadu devās zemoties un upurēt Pulku Kungam uz Šīlo, kur abi Ēlī dēli, Hofnī un Pinhāss, bija Kunga priesteri. 4 Tajā dienā, kad Elkāna upurēja, viņš deva daļas savai sievai Peninnai un visiem tās dēliem un meitām, 5 bet Hannai viņš deva divreiz lielāku daļu, jo mīlēja Hannu, kaut arī Kungs bija noslēdzis viņas klēpi. 6 Un viņas sāncense viņu ļoti kaitināja, lai sarūgtinātu, jo Kungs bija noslēdzis viņas klēpi. 7 Tā tas bija no gada uz gadu: kad vien viņa devās uz Kunga namu, tā viņu kaitināja, un viņa raudāja un neēda. 8 Un viņas vīrs Elkāna tai jautāja: “Hanna, kāpēc tu raudi? Kāpēc tu neēd, un kāpēc tava sirds bēdājas? Vai es tev neesmu labāks kā desmit dēli?” 9 Kad Šīlo bija ēsts un dzerts, Hanna cēlās kājās. Un priesteris Ēlī sēdēja uz krēsla pie Kunga tempļa durvīm. 10 Viņa bija ļoti sarūgtināta, un viņa lūdzās Kungu un gauži raudāja. 11 Viņa deva zvērestu, sacīdama: “Pulku Kungs, ja tu lūkot uzlūkosi savu nabaga kalponi, atcerēsies un neaizmirsīsi mani, savu kalponi, un dosi savai kalponei dēlu, es viņu atdošu Kungam uz visu mūžu, un skujamais nazis neskars viņa galvu!” 12 Kamēr viņa jo ilgi lūdzās Kunga priekšā, Ēlī vēroja viņas muti, 13 jo Hanna runāja savā sirdī – kustējās tikai viņas lūpas, bet balss nebija dzirdama. Un Ēlī domāja, ka viņa ir reibumā. 14 Ēlī viņai sacīja: “Cik ilgi tu būsi reibumā? Atskurbsti no vīna!” 15 Bet Hanna atbildēja: “Nē, mans kungs, ne vīnu, ne skurbu dzērienu neesmu dzērusi, es esmu nelaimīga sieva – izkratīju sirdi Kunga priekšā. 16 Neturi savu kalponi par tādu nelieti, jo aiz sirds pārpilnības un bēdām esmu te runājusi!” 17 Un Ēlī atbildēja: “Ej ar mieru, un Israēla Dievs piepildīs lūgumu, ko tu esi viņam izteikusi.” 18 Viņa teica: “Kaut tava kalpone gūtu tavu vēlību!” Un sieva devās savu ceļu, un viņa ēda un vairs nelikās noskumusi. 19 No rīta viņi cēlās agri, zemojās Kunga priekšā un devās atpakaļ uz savām mājām Rāmā. Tad Elkāna gulēja ar savu sievu Hannu, un Kungs viņu atcerējās. 20 Kad laiks apritēja, Hanna kļuva grūta un dzemdēja dēlu. Viņa to nosauca par Samuēlu , sacīdama: “No Kunga esmu viņu izlūgusies.”
21 Elkāna un viss viņa nams devās pienest Kungam ikgadējo upuri un solījuma upuri. 22 Bet Hanna negāja līdzi un teica savam vīram: “Kad zēns būs atšķirts, es to vedīšu Kunga priekšā un atstāšu tur uz mūžu.” 23 Un viņas vīrs Elkāna atbildēja: “Dari, kā tev šķiet labi, paliec, līdz tu viņu atšķirsi. Patiesi, Kungs turēs, ko solījis.” Un sieva palika un zīdīja savu dēlu, līdz viņu atšķīra. 24 Kad viņa to bija atšķīrusi, viņa veda to līdzi un ar trim vēršiem, ēfu miltu un vīna trauku atnāca uz Kunga namu Šīlo. Zēns bija pavisam mazs. 25 Tad nokāva vērsi un atveda zēnu pie Ēlī. 26 Un viņa teica: “Ak, mans kungs, lai tava dvēsele dzīvo, mans kungs, – es esmu tā sieva, kas te pie tevis stāvēja un lūdza Kungu! 27 Par šo zēnu es lūdzos, un Kungs ir piepildījis manu lūgumu, ko viņam izteicu. 28 Tad nu es viņu atdodu Kungam – uz visu mūžu viņš ir dots Kungam!” Un viņi tur zemojās Kungam.
