1 Un Ahabs izstāstīja Izebelei itin visu, ko Elija bija darījis, kā arī visu to, kā viņš Baāla praviešus bija ar zobenu nogalinājis.
2 Un Izebele deva Elijam ziņu, sacīdama: „Lai man dara Dievs kā līdz šim, vai lai Viņš pieliek man vēl kaut ko, —bet rītdien ap šo pašu laiku es atdarīšu tev tāpat, kā tu ikvienai no viņu dvēselēm esi darījis!“
3 Un kad viņš to redzēja, tad viņš cēlās, lai glābtu pats savu dzīvību, un nonāca Bēršebā, kas atrodas Jūdā. Un viņš tur atstāja savu puisi.
4 Bet pats viņš devās uz tuksnesi vienas dienas gājumu, un apsēdās zem paegļa krūma, un viņš savā dvēselē vēlējās mirt. Un viņš sacīja: „Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks nekā mani tēvi.“
5 Un viņš apgūlās un aizmiga zem šī viena tuksneša krūma, bet te, lūk, eņģelis stāvēja viņa priekšā, un tas viņam sacīja: „Celies un ēd!“
6 Un viņš raudzījās, un redzi, pie viņa galvgaļa bija rausis, kas cepts uz karstām oglēm, un apaļa krūze ar ūdeni; un viņš ēda un dzēra un apgūlās.
7 Un tā Kunga eņģelis atnāca pie viņa otru reizi, pieskārās viņam un sacīja: „Celies un ēd, jo tev ir gajrš ceļš priekšā!“
8 Un viņš cēlās, ēda un dzēra un gāja, stiprinājies ar šo ēdienu, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam.
9 Un viņš tur iegāja alā un palika pa nakti turpat. Un te, lūk, tā Kunga vārds nāca pār viņu, sacīdams: „No kurienes tu nākdams, Elij?“
10 Un viņš sacīja: „Degtin es esmu dedzis savā centībā tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo tavu derību Israēla bērni ir atmetuši, tavus altājus viņi ir sadragājuši un tavus praviešus ar zobenu nokāvuši. Un es vienīgais esmu atlicies. Un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.“
11 Un Viņš sacīja: „Izej ārā un nostājies tā Kunga priekšā kalnā.“ Un redzi: tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija tas Kungs. Pēc vētras nāca zemes trīce, bet tas Kungs nebija zemes trīcē.
12 Un pēc zemes trīces bija uguns. Bet tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns—lēna balss.
13 Un tiklīdz Elija to sadzirdēja, tad viņš aizsedza savu seju ar savu mēteli un nostājās alas ieejas priekšā, un tad balss griezās pie viņa un sacīja: „Ko tu šeitan dari, Elij?“
14 Bet viņš sacīja: „Es degtin esmu dedzis tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Israēla bērni ir atmetuši tavu derību, tavus altārus tie ir sagrāvuši un tavus praviešus nogalinājuši ar zobenu, es vienīgais esmu atlicies, un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.“
15 Un tas Kungs viņam sacīja: „Atgriezies pa savu ceļu tuksnesī uz Damasku un svaidi Hazaēlu par ķēniņu pār Aramu.
16 Bet Nimšija dēlu Jehu svaidi par ķēniņu pār Israēlu, bet Safata dēlu Elīsu no Abelas-Meholas iesvēti par pravieti savā vietā.
17 Un lai notiek tā: kas izglābjas no Hazaēla zobena, to lai nogalina Jehus, bet kas izglābjas no Jehus, to lai nonāvē Elisa.
18 Bet Es paglābšu sveikus Israēlā septiņus tūkstošus: visus, kas ceļus nav locījuši Baāla priekšā un visus tos, kufu mute nav skūpstījusi Baāla attēlu.“
19 Un viņš devās ceļā no turienes un sastapa Elīsu, Safata dēlu; tas ara ar divpadsmit pāriem vēršu, kas visi gāja viņam pa priekšu, bet viņš pats bija pie divpadsmitā jūga. Tad Elija gāja tam garām un uzmeta viņam savu mēteli.
20 Un viņš atstāja savus liellopus, aizgāja Elijam līdzi un sacīja: „Lūdzu, es gribu noskūpstīt savu tēvu un savu māti un tad sekot tev.“ Un tas tam sacīja: „Ej, griezies atpakaļ un piemini, ko es tev esmu darījis!“
21 Un viņš griezās atkal atpakaļ un paņēma vienu jūgu vēršu un tos nokāva par kaujamo upuri, bet ar darba rīku kokiem viņš izvārīja šo liellopu gaļu un iedeva to tautai. Un tā ēda. Bet pats viņš cēlās un devās Elijam līdzi un kalpoja viņam godam.
Elija bēg no Īzebeles
1 Un Ahābs izstāstīja Īzebelei visu, ko Elija bija darījis, ka viņš nokāvis ar zobenu visus praviešus. 2 Tad Īzebele sūtīja vēstnesi pie Elijas: “Lai dievi man dara tāpat vai vēl vairāk! – rīt šajā laikā es atdarīšu tev to, ko tu nodarīji viņu dvēselēm!” 3 To redzēdams, viņš cēlās un bēga, glābdams savu dzīvību, un nonāca Jūdas Bēršebā. Tur viņš atstāja savu puisi, 4 bet pats devās tuksnesī vienas dienas gājumu – gāja un, apsēdies zem irbuleņu krūma, lūdzās, vēlēdamies mirt: “Kungs, nu ir gana! Ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks par saviem tēviem!” 5 Viņš apgūlās un aizmiga zem irbuleņu krūma, un, redzi, eņģelis pieskārās viņam un sacīja: “Celies un ēd!” 6 Viņš paskatījās, un redzi – galvgalī uz karstiem akmeņiem cepta maize un ūdens krūka. Viņš ēda un dzēra, un atkal apgūlās. 7 Un Kunga eņģelis nāca vēlreiz, pieskārās viņam un sacīja: “Celies un ēd, jo tev ejams garš ceļš.” 8 Viņš cēlās, ēda, dzēra un gāja, stiprinājies viņš devās ceļā. Viņš gāja četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam.
Elija sastopas ar Dievu Horeba kalnā
9 Tur viņš pārnakšņoja kādā alā. Un, redzi, Kunga vārds nāca pār viņu: “Kāpēc tu esi šeit, Elija?” 10 Viņš sacīja: “Degtin es esmu iededzies par Kungu, Pulku Dievu, jo Israēla dēli ir atmetuši tavu derību, sagrāvuši tavus altārus un ar zobenu nokāvuši tavus praviešus, es vienīgais esmu palicis, un tie tīko pēc manas dzīvības.” 11 Un tas viņam teica: “Izej un stājies uz kalna Kunga priekšā.” Un, redzi, Kungs gāja garām – liels un stiprs vējš, kas kalnus aizpūš un klintis drupina, nāca Kungam pa priekšu, bet Kunga vējā nebija. Un pēc vēja nāca zemestrīce, bet Kunga zemestrīcē nebija. 12 Un pēc zemestrīces nāca uguns, bet Kunga ugunī nebija. Un pēc uguns – klusa čukstoša balss. 13 Kad Elija to dzirdēja, viņš aizsedza seju ar apmetni, izgāja un nostājās alas priekšā, un, redzi, balss viņam sacīja: “Kāpēc tu esi šeit?” 14 Viņš sacīja: “Degtin es esmu iededzies par Kungu, Pulku Dievu, jo Israēla dēli ir atmetuši tavu derību, sagrāvuši tavus altārus un ar zobenu nokāvuši tavus praviešus, es vienīgais esmu palicis, un tie tīko pēc manas dvēseles.”
15 Kungs viņam sacīja: “Dodies atpakaļ pa to pašu ceļu cauri tuksnesim, ej uz Damasku un svaidi Hazaēlu par Arāmas ķēniņu, 16 Bet Jehu, Nimšī dēlu, svaidi par Israēla ķēniņu, un Elīšu, Šāfāta dēlu, no Ābel-Mholas, svaidi par pravieti savā vietā. 17 Ja kāds izbēgs no Hazaēla zobena, to nonāvēs Jehus, kas izbēgs no Jehus zobena, to nonāvēs Elīša. 18 Bet es atlicināšu Israēlā septiņus tūkstošus – visus, kuru ceļi nav locījušies Baalam, un visus, kuru mute nav viņu skūpstījusi!”
Elīša tiek aicināts
19 Tad viņš no turienes aizgāja un sastapa Elīšu, Šāfāta dēlu, viņš ara. Divpadsmit jūgi vēršu bija tā priekšā, un viņš gāja aiz divpadsmitā. Elija pagāja tam garām un uzsvieda viņam apmetni. 20 Tas atstāja vēršus, skrēja pie Elijas un sacīja: “Ļauj man noskūpstīt tēvu un māti, tad es tev sekošu!” Un viņš sacīja: “Ej vien, vai tad es tev esmu ko prasījis?” 21 Tas gāja atpakaļ, ņēma viena jūga vēršus, nokāva tos, vārīja gaļu uz jūga kokiem un deva ļaudīm, un tie ēda. Tad viņš cēlās un gāja līdzi Elijam un kalpoja viņam.
