1 Bet Elija no Gileāda Tisbes, šis tisbietis, sacīja Ahabam: „Tik tiešām, ka tas Kungs, Israēla Dievs, dzīvo, kā priekšā es stāvu: šinīs nākamajos gados nebūs ne rasas, ne lietus, kā vienīgi pēc mana vārda pavēles!“
2 Un tā Kunga vārds nāca pār viņu šādi:
3 „Ej prom no šejienes un pagriezies pret austrumiem un paslēpies Kritās līcī, kas ir Jardānas austrumos.
4 Un notiks tā: no upes tu dzersi, un Es esmu pavēlējis kraukļiem tevi tur apgādāt ar maizi.“
5 Un viņš aizgāja un rīkojās pēc tā Kunga vārda un apmetās Kritās pie-krastē; Krita ieplūst no austrumiem Jardānā.
6 Bet kraukļi bija tie, kas viņam pienesa maizi un gaļu no rīta un maizi un gaļu pievakarē, un no upes viņš dzēra.
7 Bet pēc dažām dienām izsīka upe, jo nebija bijis lietus tanī zemē.
8 Un tā Kunga vārds nāca pār viņu, sacīdams:
9 „Celies un dodies uz Sareptu, kas pieder pie Sidonas, un apmeties tur: Es, lūk, pavēlēšu kādai atraitnei tur tevi apgādāt ar pārtiku.“
10 Un viņš cēlās un nogāja uz Sareptu. Kad viņš nonāca pie pilsētas vārtiem, redzi, tur atradās sieva, kas bija atraitne. Un tā lasīja žagarus, bet viņš to uzrunāja un sacīja: „Atnes man mazliet ūdens kādā traukā ko padzerties!“
11 Un tā aizgāja, lai to atnestu. Un viņš tai sauca, sacīdams: „Atnes, lūdzu, ar savu roku man arī kumosu maizes!“
12 Bet viņa sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs, tavs Dievs, ir dzīvs, bet man ir tikai plācenis un tīnē viena vienīga pilna sauja smalko kviešu miltu un mazliet eļļas apaļā krūzē, un raugi, es esmu salasījusi kādus žagariņus un taisos visu sev un savam dēlam sagatavot, un pēc tam, kad mēs to paši būsim baudījuši, tad arī mums būs jāmirst.“
13 Un Elija tai sacīja: „Ej un nebīsties un sagatavo tu to tā, kā esi to nospriedusi, bet, lūdzu, iztaisi arī man mazu rausi pašā sākumā un liec to iznest man ārā. Bet savām un sava dēla vajadzībām sagatavo vēlāk,
14 Jo tā ir sacījis tas Kungs, Israēla Dievs: Milti tīnē neizsīks un eļļas apaļā krūzē nepietrūks līdz tai dienai, kūjā tas Kungs atkal dos lietu virs zemes.“
15 Un viņa aizgāja un arī izpildīja, kā Elija to bija sacījis. Un viņa ēda, tāpat arī viņš un tāpat viņas nams labu laiku.
16 Bet milti tīnē neizsīka, un eļļas apaļā krūzē nepietrūka, kā to tā Kunga vārds, kādu Viņš ar Elijas starpniecību bija runājis, bija noteicis.
17 Un pēc tam saslima šīs sievas, nama saimnieces, dēls. Un slimība bija ļoti grūta, tā ka tam lāgā pat elpot vairs nebija iespējams.
18 Un viņa sacīja Elijam: „Kas man ar tevi kopējs? Tu, Dieva vīrs, vai tu esi nācis pie manis, lai man atgādinātu manus pārkāpumus un lai nonāvētu manu dēlu?“
19 Bet Elija viņai sacīja: „Padod man savu dēlu!“ Un viņš to paņēma no viņas klēpja, uznesa to augšējā telpā, kuļā viņš dzīvoja, un noguldīja to uz savas gultas.
20 Tad viņš piesauca to Kungu un sacīja: „Kungs, mans Dievs, vai tad Tu tiešām gribi šai atraitnei, pie kūjas es dzīvoju kā viņas iemītnieks, sūtīt tādu nelaimi un likt mirt viņas dēlam?“
21 Un viņš izstiepās visā garumā pār bērnu trīs reizes, un viņš izsaucās: „Kungs, mans Dievs, liec, lūdzu, šī bērna dvēselei atkal atgriezties viņā!“
22 Un tas Kungs paklausīja Elijas balsij, un Viņš lika bērna dvēselei atkal atgriezties tanī atpakaļ, un tas atdzīvo-tās.
23 Un Elija paņēma bērnu, nonesa to no nama augšējās istabas un atdeva to tā mātei atpakaļ. Un viņš tai sacīja: „Redzi, tavs dēls ir dzīvs!“
24 Un tad sieva sacīja Elijam: „Līdz ar šo es atzīstu tagad, ka tu esi Dieva vīrs un tā Kunga vārds tavā mutē ir patiesība!“
Elija paredz sausumu
1 Un tišbietis Elija, no Tišbes Gileādā, sacīja Ahābam: “Tiešām, dzīvs ir Kungs, Israēla Dievs, kura priekšā es stāvu, – ja šajos gados būs rasa un lietus, tad tikai tad, kad es teikšu!”
2 Un Kunga vārds nāca pār viņu: 3 “Aizej no šejienes, griezies uz austrumiem un paslēpies Kerītas ielejā, kas pret Jardānu, – 4 dzer no upes, bet kraukļiem es pavēlēju tevi tur uzturēt.” 5 Un viņš gāja un darīja, kā Kungs bija licis, – apmetās Kerītas ielejā, kas pret Jardānu. 6 Kraukļi viņam nesa maizi un gaļu rītos un vakaros, un viņš dzēra no upes. 7 Pēc kāda laika upe izžuva, jo visā zemē nebija lietus.
Atraitne Cārfatā
8 Tad Kunga vārds nāca pār viņu: 9 “Celies un ej uz Cārfatu Sidonā un dzīvo tur, redzi, es pavēlēju, lai kāda atraitne tevi tur uztur.” 10 Viņš cēlās un gāja uz Cārfatu. Kad viņš pienāca pie pilsētas vārtiem, redzi, kāda atraitne lasīja zarus, un viņš tai uzsauca: “Lūdzu, atnes man traukā mazliet ūdens, lai varu padzerties!” 11 Viņa gāja pēc tā, un viņš tai sacīja: “Lūdzu, atnes gabalu maizes!” 12 Tā atbildēja: “Tiešām, dzīvs ir Kungs, tavs Dievs, ja man būtu kas cepts! Traukā ir tikai sauja miltu un krūkā nedaudz eļļas. Redzi, esmu salasījusi pāris zaru un iešu gatavot ēst sev un savam dēlam, paēdīsim un mirsim.” 13 Elija tai sacīja: “Nebīsties, ej un dari, kā sacīji, bet vispirms izcep un atnes man mazu plāceni, pēc tam cep sev un savam dēlam, 14 jo tā saka Kungs, Israēla Dievs: milti traukā nebeigsies un krūkā eļļas nepietrūks līdz dienai, kad Kungs dos zemei lietu.” 15 Un viņa gāja un darīja, kā Elija bija sacījis, – gan viņš, gan viņa un tās nams varēja iztikt daudzas dienas – 16 milti traukā nebeidzās un krūkā eļļas nepietrūka, kā Elija bija sacījis Kunga vārdā.
Elija atdzīvina atraitnes dēlu
17 Pēc kāda laika saslima šīs sievas, nama saimnieces, dēls un sirga smagi, līdz mitējās elpot. 18 Viņa sacīja Elijam: “Kas man ar tevi, Dieva vīrs? Tu atnāci pie manis, lai atgādinātu manu vainu un lai mirtu mans dēls?!” 19 Viņš tai atbildēja: “Dod man savu dēlu!” – un ņēma to no viņas krūtīm, uznesa jumtistabā, kur dzīvoja, noguldīja savā guļvietā 20 un sauca uz Kungu: “Kungs, mans Dievs! Vai pat šai atraitnei, pie kuras es mājoju, tu darīsi ļaunu un nonāvēsi tās dēlu?!” 21 Tad viņš pārliecās bērnam trīs reizes un sauca uz Kungu: “Kungs, mans Dievs, liec šī bērna dvēselei atgriezties viņā!” 22 Kungs uzklausīja Eliju, un bērna dvēsele atgriezās viņā, un tas atdzīvojās. 23 Elija ņēma bērnu, nonesa to no jumtistabas un atdeva mātei. Un Elija sacīja: “Redzi, tavs dēls ir dzīvs!” 24 Tad sieva sacīja Elijam: “Tagad es zinu, ka tu esi Dieva vīrs un Kunga vārds, ko tu saki, ir patiess!”
