1 Un te, lūk, kāds tā Kunga vārda skubināts vīrs nāca no Jūdas uz Bēteli. Bet Jerobeāms bija nostājies altārī, lai kvēpinātu.
2 Un šis virs sauca tā Kunga vārdā, vērsdamies pret šo altāri: „Altāri, altāri, tā saka tas Kungs: redzi viens dēls piedzims Dāvida namam, un viņa vārds būs Josija, un tas kā kaujamo upuri uz tevis upurēs augstieņu priesterus, tos, kas tagad uz tevis nes kvēpināmos upurus. Un cilvēku kauli tiks uz tevis sadedzināti.“
3 Un viņš tanī dienā pateica zīmes, sacīdams: „Ši ir tā zīme, kādu tas Kungs sludina: redzi, šis altāris, tiks nolauzts, un tie pelni, kas uz tā ir, tiks nokratīti.“
4 Un notika, tiklīdz kā ķēniņš dzirdēja Dieva vira vārdus, kurus tas vērsa pret altāri Bētelē, ka arī Jerobeāms izstiepa savu roku, no altāra saukdams: „Sagrābiet viņu!“ Bet roka, kuru viņš pret to bija izstiepis, sakalta, un viņš to nevarēja pie sevis atvilkt atpakaļ.
5 Bet altāris sašķēlās, un pelni, kas uz tā bija, nobira, —gluži pēc tās zīmes, kādu Dieva virs ar tā Kunga vārdu bija pateicis.
6 Un ķēniņš atbildēja un sacīja Dieva vīram: „Lūdz ari tu žēlastību no tā kunga sava Dieva. Un aizlūdz tu manis labad, lai mana roka kļūtu vesela!“ Un Dieva virs meklēja žēlastību tā Kunga priekšā, un ķēniņa roka kļuva vesela. Un tā bija kā iepriekš.
7 Un ķēniņš sacīja Dieva vīram: „Ienāc ar mani kopā manā namā, atspirdzinies. Un es tev došu dāvanu.“
8 Bet Dieva virs sacīja ķēniņam: „Ja tu man ari dotu pusi no savas mājas, tad es tanī kopā ar tevi neiegrieztos. Un es šinī vietā neēdīšu maizi un ari nedzeršu ūdeni,
9 Jo tā man ar tā Kunga vārdu, kas tā saka, ir pavēlēts: Tev nav atļauts ēst maizi, tev nav ļauts dzert ūdeni; neatgriezies pa to ceļu, pa kādu tu esi atnācis!“
10 Un tā viņš aizgāja pa citu ceļu un arī neatgriezās pa to pašu ceļu, pa kuŗu tas uz Bēteb bija atnācis.
11 Bet kāds vecs pravietis dzīvoja Bētelē, un tā dēli nāca un pastāstīja tam par darbu, kādu Dieva virs bija šinī dienā darījis Bētelē, un atkārtoja vārdus, kādus tas bija sacījis ķēniņam.
12 Tad viņu tēvs tiem jautāja: „Kurš tad ir tas ceļš, pa kādu tas aizgāja?“ Un viņa dēli tam parādīja to ceļu, pa kujm tas Dieva virs, kas no Jūdas bija nācis, bija aizgājis.
13 Un tas sacīja saviem dēliem: „Apsedlojiet man ēzeli!“ Un tie apsed-loja tam viņa ēzeli. Un viņš aizjāja uz tā.
14 Tā viņš sekoja Dieva vīram un arī to atrada: tas bija atsēdies zem ozola. Un viņš tam jautaja: „Vai tu esi tas Dieva vīrs, kas atnāca no Jūdas?“ Un tas atteica: „Es tas esmu.“
15 Un vecais pravietis sacīja: „Nāc man līdzi un baudi ko!“
16 Bet tas sacīja: „Es nevaru maizi ēst nedz ar tevi atgriezties, nedz ari iet ar tevi. Un es neēdīšu maizi kopā ar tevi, un es nedzeršu ar tevi ūdeni šinī vietā,
17 Jo man ir sacīts ar tā Kunga vārdu: Tev nav atļauts maizi ēst un tev nebūs ūdeni dzert. Un neatgriezies tādā kārtā, lai tu ietu pa to pašu ceļu atpakaļ, pa kādu tu esi atnācis.“
18 Un viņš tam sacīja: „Arī es esmu pravietis kā tu. Bet eņģelis man ir sacījis, ar tā Kunga vārdu vēstīdams: Atved viņu atpakaļ savā namā sev līdzi, lai viņš ēd maizi un lai dzer ūdeni!“ Bet viņš meloja.
19 Un Dieva virs atgriezās kopā ar viņu un paēda maizi viņa namā un padzērās ūdens.
20 Un kamēr tie vēl pie galda sēdēja, tā Kunga vārds nāca pār to pašu pravieti, kas viņu bija atvedis,
21 Un tas rājās uz Dieva viru, kas no Jūdas bija atnācis, sacīdams: „Tā saka tas Kungs: tādēļ ka tu neesi bijis paklausīgs tā Kunga pavēlei un neesi klausījis tai pavēlei, kādu tev tas Kungs, tavs Dievs, bija pavēlējis,
22 Bet esi atgriezies un esi ēdis maizi un esi dzēris ūdeni tādā vietā, zīmējoties uz kuru Viņš tev bija sacījis: tev nav atļauts maizi ēst un tev nebūs ūdeni dzert, tādēļ tavas miesas nenonāks vis tavu tēvu kapsētā!“
23 Un notika pēc tam, kad viņš bija paēdis maizi un bija padzēries, tad tas apsedloja sev pravieša ēzeli, tā pravieša, kas bija viņu atvedis.
24 Tad šis Dieva virs devās ceļā. Bet lauva nostājās tam ceļā un to saplēsa. Viņa līķis bija nomests uz ceļa, un ēzelis stāvēja tam blakus. Un ari lauva stāvēja līķim blakus.
25 Un, lūk, tur gāja garām ļaudis; tie ieraudzīja nomesto līķi un lauvu stāvam līķim blakus. Un tie aizgāja un izstāstīja to pilsētā, kujrā vecais pravietis dzīvoja.
26 Kad nu tas pravietis, kas viņu no ceļa bija novirzījis, to dzirdēja, tad tas sacīja: „Tas ir tas pats Dieva vīrs, kas tā Kunga pavēlei nepaklausīja. Un tas Kungs to atdeva lauvam, kas to saplēsa un nogalināja, piepildot tā Kunga vārdu, kādu Viņš tam bija paziņojis.“
27 Un viņš teica saviem dēliem, sacīdams: „Apsedlojiet man ēzeli!“ Un viņi to arī apsedloja.
28 Un tas devās ceļā un atrada līķi nomestu uz ceļa un ēzeli, kā arī lauvu stāvam līķim blakus. Un lauva neaprija līķi un arī nesaplosīja ēzeli.
29 Un pravietis lika Dieva vīra līķi, to pacēlis, uz ēzeļa, un viņš to atveda atpakaļ; un viņš noveda to tā vecā pravieša pilsētā, lai par to sērotu un lai to apraktu.
30 Un viņš līķi noguldīja atdusai pats savā kapā, un ļaudis to apraudāja, sacīdami: „Ak vai, manu brāli!“
31 Un pēc tam, kad viņš to bija apglabājis, viņš teica saviem dēliem, sacīdams: „Kad es nomiršu, tad aprociet mani Dieva vīra kapā, guldiet manus kaulus blakus viņa kauliem!“
32 Un tā patiesi piepildījās vārds, kādu viņš, būdams tā Kunga vārda skubināts, bija teicis ir par to altāri, kas ir Bētelē, ir par visām augstieņu svētnīcām, kādas vien atrodas Samarijas pilsētās.
33 Pēc šī notikuma Jerobeāms tomēr neatgriezās no sava ļaunā dzīves veida, bet viņš no slaistiem iecēla kalnu altāpi priesterus. Kam tikai tas patikās, tam viņš uzticēja amatu, un tie tad kļuva par augstieņu priesteriem.
34 Un tā šī lieta kļuva pašam Jerobeāmam par bojāejas iemeslu, ka tas tika noslaucīts no zemes virsus.
Dieva vīrs no Jūdas
1 Redzi, kāds Dieva vīrs nāca no Jūdas Kunga vārdā uz Bēteli. Jārobāms stāvēja pie altāra un kvēpināja. 2 Un tas vīrs sauca pret altāri Kunga vārdu un sacīja: “Altāri, ak, altāri, tā saka Kungs: redzi, Dāvida namā dzims dēls, vārdā Jošijāhu, un viņš upurēs uz tevis augstieņu priesterus, kas uz tevis kvēpina, un uz tevis dedzinās cilvēku kaulus!” 3 Un todien viņš deva zīmi: “Šī ir zīme, ko Kungs sacījis: redzi, altāris pāršķelsies un nobirs pelni, kas uz tā!” 4 Kad ķēniņš Jārobāms dzirdēja Dieva vīra vārdus, kurus tas sauca pret altāri Bētelē, viņš izstiepa roku no altāra un sacīja: “Sagrābiet viņu!” Bet roka, kuru viņš bija izstiepis, nokalta, un viņš nevarēja to saliekt. 5 Altāris pāršķēlās, un pelni nobira no altāra – tā bija zīme, ko Dieva vīrs bija devis Kunga vārdā. 6 Tad ķēniņš sacīja Dieva vīram: “Lūdz jel Kungu, savu Dievu, aizlūdz par mani, lai mana roka kļūst vesela!” Un Dieva vīrs lūdza Kungu, un ķēniņa roka atkal kļuva vesela kā iepriekš. 7 Ķēniņš teica Dieva vīram: “Nāc jel ar mani manā namā un atspirdzinies, un es tev došu dāvanu.” 8 Bet Dieva vīrs sacīja ķēniņam: “Pat ja tu dosi man pusi sava nama, es neiešu ar tevi – neēdīšu maizi un nedzeršu ūdeni šajā vietā, 9 jo Kunga vārdā man ir pavēlēts: neēd maizi un nedzer ūdeni, neatgriezies pa to pašu ceļu, pa kuru atnāci.” 10 Un viņš aizgāja pa citu ceļu un neatgriezās pa to ceļu, pa kuru bija nācis uz Bēteli.
11 Bētelē dzīvoja kāds vecs pravietis. Viņa dēli nāca un atstāstīja visu, ko Dieva vīrs todien bija darījis Bētelē, un viņi atstāstīja savam tēvam arī to, ko viņš bija teicis ķēniņam. 12 Tēvs tiem jautāja: “Pa kuru ceļu viņš aizgāja?” Dēli bija redzējuši, pa kuru ceļu aizgāja Dieva vīrs, kas bija nācis no Jūdas. 13 Tad viņš sacīja saviem dēliem: “Apseglojiet man ēzeli.” Tie viņam apsegloja ēzeli, un viņš aizjāja. 14 Viņš sekoja Dieva vīram un atrada to sēžam zem ozola. Viņš tam sacīja: “Vai tu esi Dieva vīrs, kurš nācis no Jūdas?” Un tas teica: “Jā.” 15 Un viņš tam sacīja: “Nāc pie manis namā un ēd maizi.” 16 Un tas sacīja: “Es nevaru atgriezties un iet tev līdzi, es neēdīšu maizi un nedzeršu ūdeni ar tevi šajā vietā, 17 jo man Kunga vārdā ir teikts: neēd tur maizi un nedzer ūdeni, neatgriezies pa to pašu ceļu, pa kuru atnāci.” 18 Bet viņš tam sacīja: “Arī es esmu pravietis tāpat kā tu, un eņģelis man ir teicis Kunga vārdā: atved viņu savā namā, lai tas ēd maizi un dzer ūdeni,” – bet viņš tam meloja. 19 Tas atgriezās kopā ar viņu un ēda maizi un dzēra ūdeni viņa namā.
20 Kamēr tie sēdēja pie galda, Dieva vārds nāca pār pravieti, kas bija viņu atvedis atpakaļ. 21 Viņš sauca uz Dieva vīru, kas bija atnācis no Jūdas: “Tā saka Kungs: tādēļ ka tu neklausīji Kunga vārdam un neievēroji pavēli, ko Kungs, tavs Dievs, tev deva, 22 bet atgriezies un ēdi maizi un dzēri ūdeni šajā vietā, kur tev bija pavēlēts neēst maizi un nedzert ūdeni, tādēļ tavs līķis nenonāks tavu tēvu kapā!” 23 Kad pravietis, ko viņš bija atvedis atpakaļ, bija ēdis maizi un padzēries, viņš tam apsegloja ēzeli, 24 un tas aizjāja. Ceļā viņu sastapa lauva un to nogalināja – viņa līķis gulēja uz ceļa, un ēzelis stāvēja tam blakus, un arī lauva stāvēja blakus līķim. 25 Un, redzi, vīri gāja garām un redzēja līķi guļam uz ceļa un lauvu stāvam blakus līķim. Un tie iegāja pilsētā, kur dzīvoja vecais pravietis, un to izstāstīja.
26 To dzirdēja pravietis, kas viņu bija novērsis no ceļa, un viņš sacīja: “Tas ir Dieva vīrs, kas nepaklausīja Kunga vārdam, un Kungs viņu atdeva lauvam, un tas viņu saplēsa un nonāvēja, kā Kunga vārds par viņu bija sacīts.” 27 Viņš sacīja saviem dēliem: “Apseglojiet man ēzeli!” – un tie apsegloja. 28 Viņš devās turp un atrada līķi guļam uz ceļa un lauvu stāvam līķim blakus – lauva nebija ne ēdis līķi, ne plēsis ēzeli. 29 Un pravietis pacēla Dieva vīra līķi, lika to uz ēzeļa un atveda atpakaļ pilsētā. Vecais pravietis to apraudāja un apbedīja. 30 Viņš ielika tā līķi savās kapenēs, un viņi to apraudāja: “Vai, mans brāli!” 31 Kad viņš bija to apbedījis, viņš sacīja saviem dēliem: “Kad es nomiršu, apglabājiet mani kapā, kur ir apbedīts Dieva vīrs, lieciet manus kaulus blakus viņa kauliem, 32 tad piepildīsies tas, ko viņš Kunga vārdā sauca pret Bēteles altāri un tempļiem Samarijas pilsētu augstienēs.”
33 Arī pēc tam Jārobāms neatgriezās no sava ļaunā ceļa, bet gāja un iecēla augstieņu priesterus no visas tautas – katram, kas gribēja, viņš deva amatu, un tas kļuva par augstieņu priesteri. 34 Tas bija Jārobāma nama grēks, kura dēļ tie tapa izskausti un iznīcināti no zemes virsas.
