1 Un ķēniņš Dāvids sacīja visai sasauktai sanāksmei: „Mans dēls Salamans, ko tikai vienu Dievs ir izredzējis, ir vēl jauneklis un nenobriedis, bet darbs ir liels, jo šī mūra celtne nav domāta kādam cilvēkam, bet gan Dievam, tam Kungam.
2 Tāpēc es esmu ar visu savu spēku sagādājis sava Dieva nama vajadzībām zeltu zelta lietām, sudrabu sudraba lietām, varu vara priekšmetiem, dzelzi dzelzs priekšmetiem un kokus koka priekšmetiem, lielā vairumā arī dārgakmeņus: intarzijas akmeņus, malachītu un raibus akmeņus un visādus retus, grūti iegūstamus dārgus akmeņus, tāpat lielā vairumā arī marmoru.
3 Un vēl jo vairāk tāpēc, ka man ir dārgs mana Dieva nams, man vēl ir paša īpašumā zelts un sudrabs—un to es novēlu savam Dieva namam piedevām vēl klāt pie visa tā, ko es esmu sagādājis svētajai celtnei,
4 Un proti: trīs tūkstošus zelta talentu no Ofiras atvestā zelta, un septiņus tūkstošus talentu kausēta sudraba, lai ar zelta un sudraba plāksnēm pārklātu celtņu akmens mūrus un sienas;
5 Lai liktu zeltu, kur nākas būt zeltam, sudrabu, kur jābūt sudrabam, un lai lietotu vienu vai otru dažādiem ar amata pratēju roku darinātiem mākslīgiem izveidojumiem. Un kūpam nu vēl arī šodien ir labs prāts nest ar pilnu roku tam Kungam brīvprātīgus ziedojumus?“
6 Tad brīvprātīgi pieteicās senču dlšu vadoņi, Israēla cilšu virsaiši, virsnieki pār tūkstošiem un virsnieki pār simtiem, kā arī ķēnišķīgās pārvaldes augstākie ierēdņi,
7 Un viņi nodeva Dieva nama celšanas darbiem piecus tūkstošus talentu zelta, desmit tūkstošus dariku zeltā, desmit tūkstošus sudraba talentu, astoņpadsmit tūkstošus vapa talentu un simt tūkstoš dzelzs talentus.
8 Un kam piederēja dārgakmeņi, tie tos nodeva tā Kunga nama mantnīcā geršonieša Jehiēla rokā.
9 Tad tauta priecājās, tāpēc ka tie deva ziedojumus labprātīgi, jo tie deva no visas sirds tam Kungam ar labu prātu; arī ķēniņš Dāvids priecājās ar lielu prieku.
10 Un Dāvids teica un slavēja to Kungu visas sasauktās sanāksmes priekšā, un Dāvids sacīja: „Slavēts esi Tu, Kungs, mūsu tēva Israēla Dievs, mūžu mūžos!
11 Jo Tev, ak Kungs, pieder augstība un vara, godība, slava un varenība; it viss, kas ir debesīs un virs zemes, tas pieder Tev! Tava ir, ak Kungs, valstība, un Tu pacelies pāri kā galva pār visiem!
12 Un bagātība un gods nāk no Tevis, un Tu esi valdītājs pār visu, un Tavā rokā ir spēks un vara, un Tava roka paaugstina un dara stipru.
13 Un nu tagad mēs esam tie, kas Tev pateicamies, un tie, kas slavējam Tavas godības vārdu;
14 Jo kas es esmu, un kas ir mana tauta, ka mēs paši spētu šādā kārtā nest labprātīgus ziedojumus? Bet no Tevis ir viss, un no Tevis paša rokas mēs dodam Tev!
15 Jo mēs esam svešinieki un piedzīvotāji tavā priekšā kā visi mūsu tēvi; mūsu dienas ir virs zemes kā ēna, un tur nav cerības!
16 Kungs, mūsu Dievs, visa šī bagātība, ko esam sakrājuši, lai Tev uzceltu namu tavam svētajam vārdam, tā ir nākusi no tavas rokas, un Tev tas atkal tiek nodots!
17 Bet es zinu, mans Dievs, ka Tu pārbaudi sirdi un ka Tev labi patīk tie, kas ir atklāti; un pēc sava atklātā sirdsprāta es tiešām visu šo esmu labprātīgi devis, bet nu tagad es esmu novērojis tavu tautu, kas ir šeit, un redzu, ka ari tā Tev ziedo ar prieku un no laba prāta.
18 Ak Kungs, mūsu tēvu Ābrahāma, īzāka un Israēla Dievs, pasargi uz mūžīgiem laikiem tādu prātu un sirdi savai tautai un vadi viņu sirdis pie Sevis!
19 Un dodi manam dēlam Salamanam nedalītu sirdi, ka viņš ievērotu tavas pavēles, tavas liecības un tavus nolikumus, tos visus izpildītu un uzceltu to vareno mūra celtni, kurai es esmu paveicis priekšdarbus!“
20 Un Dāvids sacīja visai sasauktajai sanāksmei: „Teiciet to Kungu, savu Dievu!“ Un visa sanāksme teica svētu esam to Kungu, savu tēvu Dievu, un viņi noliecās un metās ar savām sejām pie zemes tā Kunga un ķēniņa priekšā.
21 Un nākamajā dienā viņi upurēja tam Kungam kaujamos upurus un nesa tam Kungam dedzināmos upurus, —tūkstoš vēršus, tūkstoš aunus un tūkstoš jērus kopā ar viņu atnesto dzērienu devu un kaujamo lopu upuriem jo lielā vairumā no visa Israēla.
22 Un tie ēda, un tie dzēra šinī dienā tā Kunga priekšā, pilni liela prieka. Un tie cēla Salamanu, Dāvida dēlu, pa otram lāgam ķēniņa kārtā un viņu svaidīja tā Kunga priekšā par vadoni un Cadoku par priesteri.
23 Tā Salamans sēdās tā Kunga tronī kā ķēniņš sava tēva Dāvida vietā, un viņam bija laime, ka viss Israēls viņam klausīja.
24 Un visi pašvaldoņi, kā arī visi varonīgie karavīri, un it visi ķēniņa Dāvida dēli pakļāva savu varu ķēniņa Salamana varai.
25 Un tas Kungs pārlieku pacēla Salamanu pāri citiem, visam Israēlam to redzot, un Viņš tam piešķīra tādu ķēniņa varas godību, kāda vēl nekad nebija tikusi piešķirta nevienam ķēniņam pār Israēlu pirms viņa.
26 Tā Dāvids, īsaja dēls, bija valdījis kā ķēniņš pār visu Israēlu.
27 Un tas laiks, cik ilgi viņš valdīja kā ķēniņš pār Israēlu, bija četrdesmit gadi; Hebronā viņš ķēniņa kārtā valdīja septiņus gadus, bet Jeruzālemē viņš bija ķēniņš trīsdesmit trīs gadus.
28 Un viņš nomira lielā vecumā, diezgan piedzīvojis mūža dienu, bagātības un goda gandarīts, un viņa dēls Salamans kļuva ķēniņš viņa vietā.
29 Bet ķēniņa Dāvida darbi, sākot no pirmajiem un tā līdz pat beidzamajiem, —redzi, tie ir atzīmēti tiklab pareģa Samuēla darbu aprakstā, kā pravieša Nātāna stāstos, un tāpat arī gaišreģa Gada vēsturiskajā tēlojumā
30 Līdz ar visu to, kā viņš valdīja kā ķēniņš un kāda viņam bija vara kā karavīram, —arī to, kādi laiki nāca un gāja pār viņu un pār Israēlu un pār visām ķēniņa valstīm virs zemes.
Ziedojumi tempļa celšanai
1 Ķēniņš Dāvids sacīja visai sapulcei: “Dievs ir izvēlējies tikai viņu, manu dēlu Sālamanu, jaunu un maigu puisi, bet darbs ir liels, jo ne cilvēkam domāts šis templis, bet Kungam Dievam! 2 Es esmu sagādājis Dieva namam, ko vien spēju: zeltu zeltlietām, sudrabu sudrablietām, varu – tam, kas no vara, dzelzi – tam, kas no dzelzs, un koku – tam, kas no koka, oniksa akmeņus, ieliekamos akmeņus, briljantus, raibus akmeņus, visādus dārgakmeņus un daudz marmora. 3 Turklāt es tik ļoti esmu vēlējies Dieva namu, ka esmu tam veltījis savu mantu, savu zeltu un sudrabu – to es pievienoju tam, ko biju sagatavojis svētajam namam: 4 trīs tūkstošus talantu zelta, Ofīras zelta, septiņus tūkstošus talantu sudraba, nama sienu pārklājumam, 5 zeltu zeltlietām, sudrabu sudrablietām un visam, ko darina amatnieki. Kurš vēl šodien labprātīgi ziedos Kungam?!”
6 Tad arī tēvu namu galvenie, Israēla cilšu vadoņi, virsnieki pār tūkstošiem un simtiem un ķēniņa galminieki ziedoja labprātīgi. 7 Viņi ziedoja darbiem Dieva namā piecus tūkstošus talantu un desmit tūkstošus dariku zelta, desmit tūkstošus talantu sudraba, astoņpadsmit talantu vara un simts tūkstošus talantu dzelzs. 8 Kam vien bija dārgakmeņi, tas deva tos Kunga nama dārgumu krātuvē geršonieša Jehiēla pārziņā. 9 Tauta priecājās par labprātīgajiem ziedojumiem, jo visi Kungam ziedoja no sirds pilnības! Un arī ķēniņš Dāvids varen priecājās!
Dāvida lūgšana
10 Visai sapulcei klātesot, Dāvids slavēja Kungu, sacīdams:
“Slavēts tu, Kungs, Israēla Dievs!
Mūsu tēvs no mūžības līdz mūžībai!
11 Kungs, tu varens un liels,
dižens, mūžīgs un cēls!
Viss, kas debesīs un virs zemes,
tava valstība, Kungs!
Tu – visam pāri!
12 Bagātība un gods – no tevis!
Tu valdi pār visu,
tavā rokā spēks un vara!
Stipru un varenu tu visu dari!
13 Mūsu Dievs, tagad tev pateicamies!
Slavējam tavu diženo vārdu!
14 Bet kas esmu es, kas ir mana tauta,
ka spējām tā ziedot kā šoreiz!?
Viss nāk no tevis –
kas nāk no tevis,
to atdevām tev!
15 Kā svešinieki mēs tavā priekšā,
visi mūsu tēvi kā ceļinieki,
mūsu dienas kā ēna pār zemi –
un cerību nav!
16 Kungs, mūsu Dievs,
visa šī bagātība,
ko savācām, lai celtu namu
tavam svētajam vārdam, –
tevis dota, jo tev pieder viss!
17 Es zinu, mans Dievs, –
tu pārbaudi sirdis,
tev tīkami taisnīgie!
Taisnu sirdi un labprāt es visu devu!
Tagad arī tava tauta, kas šeit,
es redzu – tev ziedo ar prieku!
18 Kungs, mūsu tēvu Ābrahāma, Īzaka un Israēla Dievs!
Uzturi mūžam šādu nodomu savas tautas sirdī!
Pievērs sev viņu sirdis!
19 Ļauj manam dēlam Sālamanam
no visas sirds pildīt tavus baušļus,
liecības un likumus! –
lai viņš paveic visu,
lai uzbūvē celtni, ko sāku es!”
20 Dāvids sacīja visai sapulcei: “Slavējiet Kungu, savu Dievu!” Un visa sapulce slavēja Kungu, savu tēvu Dievu, viņi pielūdza un zemojās Kungam un ķēniņam. 21 Nākamajā dienā viņi lielā skaitā pienesa Kungam sadedzināmos upurus par visu Israēlu: tūkstoš vēršus, tūkstoš aunus, tūkstoš jērus, kā arī dzeramo upuri.
Sālamans – ķēniņš pār Israēlu
(1Ķēn 1:38–401Ķēn 2:12)22 Todien viņi ēda un dzēra Kunga priekšā ar lielu prieku un apstiprināja par ķēniņu Dāvida dēlu Sālamanu. Kunga priekšā viņi to svaidīja par valdnieku, bet Cādoku par priesteri. 23 Sālamans sēdās Kunga tronī un kļuva par ķēniņu sava tēva Dāvida vietā. Viņam viss veicās, un viss Israēls viņu klausīja. 24 Ķēniņam Sālamanam bija pakļauti visi augstmaņi, spēkavīri un arī visi ķēniņa Dāvida dēli. 25 Viss Israēls redzēja, ka Kungs Sālamanu dara varenu – viņš tam deva ķēnišķu godību, kādas nav bijis nevienam Israēla ķēniņam pirms tam.
Dāvida valdīšana
26 Dāvids, Jišaja dēls, valdīja pār visu Israēlu. 27 Laiks, kad viņš valdīja pār Israēlu, bija četrdesmit gadu. Septiņus gadus viņš valdīja Hebronā, un trīsdesmit trīs gadus viņš valdīja Jeruzālemē. 28 Viņš nomira lielā vecumā, sāts mūža dienu, bagāts un godāts. Viņa dēls Sālamans sāka valdīt pēc viņa. 29 Par ķēniņa Dāvida darbiem no pirmā līdz pēdējam ir rakstīts redzētāja Samuēla, pravieša Nātāna un redzētāja Gāda darbos, 30 tur ir rakstīts arī par viņa valdīšanu, varonību un tiem laikiem, ko pieredzēja viņš, Israēls un visu zemju valstis.
