1 Un Mozus visu izstāstīja Israēla bērniem, ko tas Kungs viņam bija pavēlējis.
2 Un Mozus sacīja Israēla cilšu virsaišiem, teikdams: „Šis ir tas vārds, ko tas Kungs ir devis kā pavēli:
3 Ja kāds vīrs dod īpašu solījumu tam Kungam vai zvērē zvērestu, lai atvieglotu savu dvēseli, tai ko aizliegdams, tad lai tas savu vārdu nelauž; visu, kas ir ticis ar viņa muti izteikts, tas lai ari tiek izpildīts.
4 Un ja kāda sieviete, kādu īpašu solījumu dodama, tam Kungam apsolās un paliek, pati sev ko aizliegdama, sava tēva namā, savā jaunavībā,
5 Un kad viņas tēvs dzird par šo solījumu un tiem aizliegumiem, kādus tā savai dvēselei uzlikusi, un ja tad viņas tēvs par visu to tās priekšā cieš klusu, tad visiem viņas solījumiem jāpaliek spēkā, un visiem aizliegumiem, ar kādiem tā sev ko aizliegusi, jāklust izpildītiem.
6 Bet ja viņas tēvs to aizliedz tanī pašā dienā, kad viņš to dzird, tad nevienam no viņas solījumiem vai aizliegumiem, ko tā savai dvēselei uzlikusi, nav jāstājas spēkā, bet tas Kungs viņai piedos, jo viņas tēvs to viņai bija aizliedzis.
7 Bet ja viņa jau dzīvo pie sava vīra un tad devusi kādu solījumu vai ar savām lūpām ko nepārdomātu izteikusi, ar ko viņa pati ir aizliegumu sev uzlikusi,
8 Tad, ja viņas vīrs to dzird un tanī pašā dienā, kad tas to dzird, cieš par to klusu, tad viņai savs solījums ir jāpilda, un tiem aizliegumiem, ko viņa uzlikusi savai dvēselei, jākļūst izpildītiem,
9 Bet ja viņas vīrs tai dienā, kad to dzird, viņai to aizliedz, tad viņš iznīcina tās solījumu, kas bijis pār viņas dvēseli, un arī neapdomāto vārdu, kas nācis no viņas lūpām, ar ko tā savai dvēselei bija kaut ko aizliegumi, un tas Kungs viņai piedos.
10 Bet atraitnes vai atstātas sievas solījums, viss, ar ko tās savām dvēselēm ko aizliegušas, ir jātur.
11 Bet ja sieva jau sava vīra namā ir solījumu devusi jeb uzlikusi savai dvēselei kādu solījumu ar zvērestu,
12 Un viņas vīrs to ir dzirdējis un tās priekšā ir cietis klusu, tai neaizliegdams, tad visiem tās solījumiem ir jāpaliek spēkā, un ari visiem aizliegumiem, ko viņa uzlikusi savai dvēselei, ir jātiek izpildītiem.
13 Bet ja viņas vīrs ir tos tanī pašā dienā tūliņ atcēlis, kad viņš visu to ir dzirdējis, kas nācis no viņas lūpām tai laikā, tad viņas solījumiem un viņas aizliegumiem savai dvēselei nav jātiek izpildītiem; viņas vīrs tos ir atcēlis, bet tas Kungs viņai piedos.
14 Ikvienu īpašu solījumu un ikkatru solījumu, ko vien viņa zvērēdama sev aizliegusi pašapvaldīšanās nolūkā, viņas vīrs var pieļaut vai ari atcelt.
15 Bet ja viņas vīrs par visu diendienā cieš klusu, tad ar to viņš ir apstiprinājis visus viņas solījumus vai visus viņas aizliegumus, ko tā uzņēmusies uz savu dvēseli; viņš tos ir apstiprinājis ar to, ka viņš par to ir klusu cietis tanī dienā, kad viņš par to dzirdējis.
16 Bet ja viņš tos atceļ pēc tam, kad viņš par tiem bija dzirdējis, tad tam pašam ir jānes viņas vaina.“
17 Šie ir nolikumi, ko tas Kungs kā pavēles ir devis Mozum, kas noteic attieksmes starp vīru un sievu, kā arī starp tēvu un jauno meitu, kamēr tā ir vēl bez vīra sava tēva namā.
1 Un Mozus visu izstāstīja Israēla bērniem, ko tas Kungs viņam bija pavēlējis.
2 Un Mozus sacīja Israēla cilšu virsaišiem, teikdams: „Šis ir tas vārds, ko tas Kungs ir devis kā pavēli:
3 Ja kāds vīrs dod īpašu solījumu tam Kungam vai zvērē zvērestu, lai atvieglotu savu dvēseli, tai ko aizliegdams, tad lai tas savu vārdu nelauž; visu, kas ir ticis ar viņa muti izteikts, tas lai ari tiek izpildīts.
4 Un ja kāda sieviete, kādu īpašu solījumu dodama, tam Kungam apsolās un paliek, pati sev ko aizliegdama, sava tēva namā, savā jaunavībā,
5 Un kad viņas tēvs dzird par šo solījumu un tiem aizliegumiem, kādus tā savai dvēselei uzlikusi, un ja tad viņas tēvs par visu to tās priekšā cieš klusu, tad visiem viņas solījumiem jāpaliek spēkā, un visiem aizliegumiem, ar kādiem tā sev ko aizliegusi, jāklust izpildītiem.
6 Bet ja viņas tēvs to aizliedz tanī pašā dienā, kad viņš to dzird, tad nevienam no viņas solījumiem vai aizliegumiem, ko tā savai dvēselei uzlikusi, nav jāstājas spēkā, bet tas Kungs viņai piedos, jo viņas tēvs to viņai bija aizliedzis.
7 Bet ja viņa jau dzīvo pie sava vīra un tad devusi kādu solījumu vai ar savām lūpām ko nepārdomātu izteikusi, ar ko viņa pati ir aizliegumu sev uzlikusi,
8 Tad, ja viņas vīrs to dzird un tanī pašā dienā, kad tas to dzird, cieš par to klusu, tad viņai savs solījums ir jāpilda, un tiem aizliegumiem, ko viņa uzlikusi savai dvēselei, jākļūst izpildītiem,
9 Bet ja viņas vīrs tai dienā, kad to dzird, viņai to aizliedz, tad viņš iznīcina tās solījumu, kas bijis pār viņas dvēseli, un arī neapdomāto vārdu, kas nācis no viņas lūpām, ar ko tā savai dvēselei bija kaut ko aizliegumi, un tas Kungs viņai piedos.
10 Bet atraitnes vai atstātas sievas solījums, viss, ar ko tās savām dvēselēm ko aizliegušas, ir jātur.
11 Bet ja sieva jau sava vīra namā ir solījumu devusi jeb uzlikusi savai dvēselei kādu solījumu ar zvērestu,
12 Un viņas vīrs to ir dzirdējis un tās priekšā ir cietis klusu, tai neaizliegdams, tad visiem tās solījumiem ir jāpaliek spēkā, un ari visiem aizliegumiem, ko viņa uzlikusi savai dvēselei, ir jātiek izpildītiem.
13 Bet ja viņas vīrs ir tos tanī pašā dienā tūliņ atcēlis, kad viņš visu to ir dzirdējis, kas nācis no viņas lūpām tai laikā, tad viņas solījumiem un viņas aizliegumiem savai dvēselei nav jātiek izpildītiem; viņas vīrs tos ir atcēlis, bet tas Kungs viņai piedos.
14 Ikvienu īpašu solījumu un ikkatru solījumu, ko vien viņa zvērēdama sev aizliegusi pašapvaldīšanās nolūkā, viņas vīrs var pieļaut vai ari atcelt.
15 Bet ja viņas vīrs par visu diendienā cieš klusu, tad ar to viņš ir apstiprinājis visus viņas solījumus vai visus viņas aizliegumus, ko tā uzņēmusies uz savu dvēseli; viņš tos ir apstiprinājis ar to, ka viņš par to ir klusu cietis tanī dienā, kad viņš par to dzirdējis.
16 Bet ja viņš tos atceļ pēc tam, kad viņš par tiem bija dzirdējis, tad tam pašam ir jānes viņas vaina.“
17 Šie ir nolikumi, ko tas Kungs kā pavēles ir devis Mozum, kas noteic attieksmes starp vīru un sievu, kā arī starp tēvu un jauno meitu, kamēr tā ir vēl bez vīra sava tēva namā.
