1 Viņš kāpa laivā, pārcēlās un nāca savā pilsētā.
2 Un redzi, pie viņa atnesa triekas ķertu cilvēku, tas gulēja gultā. Kad Jēzus viņu ticību redzēja, viņš sacīja uz triekas ķerto: „Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.“
3 Un redzi, daži no rakstu mācītājiem sacīja pie sevis: „Šis zaimo Dievu.“
4 Un Jēzus, viņu domas redzēdams, sacīja: „Kāpčc jūs domājat ļaunu savās sirdis?
5 Kas ir vieglāk? vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, vai sacīt: celies un staigā?
6 Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot“ —viņš saka uz triekas ķerto. „Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!“
7 Un tas cēlās un gāja uz mājām.
8 Bet kad ļaudis to redzēja, tie brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem.
9 Un kad Jēzus no turienes aizgāja, viņš redzēja vienu cilvēku, vārdā Mateju, pie muitas būdas sēžam, un saka uz to: „Nāc man pakaļ.“ Un tas cēlās un sekoja viņam.
10 Un notika, tam viņa namā pie galda sēžot, redzi, daudz muitinieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un viņa mācekļiem pie galda.
11 Kad farizēji to redzēja, tie sacīja viņa mācekļiem: „Kāpēc jūsu mācītājs ēd kopā ar muitiniekiem un grēciniekiem?“
12 Bet viņš, to dzirdēdams, sacīja: „Ne veseliem vajaga ārsta, bet slimiem.
13 Bet jūs eita un mācaities, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris. Jo es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.“
14 Pēc tam Jāņa mācekļi atnāca pie viņa un sacīja: „Kāpēc mēs un farizēji gavējam, bet tavi mācekļi negavē?“
15 Un Jēzus tiem sacīja: „Vai kāzu ļaudis var bēdāties, kamēr līgavainis pie viņiem? Bet nāks dienas, kur viņiem atņems līgavaini, tad tie gavēs.
16 Neviens nelāpa vecas drēbes ar jaunas vadmalas ielāpu: jo ielāps noplīst no drēbēm, un plīsums paliek lielāks.
17 Ari jaunu vīnu nelej vecos ādas traukos, citādi trauki saplīst, un vīns izlejas, un trauki iet bojā. Bet jaunu vīnu lej jaunos traukos, tad abi paliek veseli.“
18 Un viņam ar tiem tā runājot, redzi, viens vecākais atnāca, metās viņa priekšā zemē un sacīja: „Mana meita nupat nomira, bet nāc, uzliec tu viņai savu roku, tad tā taps dzīva.“
19 Un Jēzus cēlās un sekoja viņam ar saviem mācekļiem.
20 Un redzi, viena sieva, kas divpadsmit gadus bija slimojusi ar asiņošanu, pienāca no muguras un aizkāra viņa drēbju vīli,
21 Jo tā sacīja pati pie sevis: „Kaut tik vien viņa drēbes varētu aizkart, tad es taptu vesela.“
22 Tad Jēzus, atgriezies un to ieraudzījis, sacīja: „Ņemies drošu sirdi, mana meita! Tava ticība tev palīdzējusi.“ Un sieva tapa vesela tanī pašā stundā.
23 Kad Jēzus ienāca vecākā namā un redzēja stabulniekus un ļaužu troksni,
24 Viņš tiem uzsauca: „Atkāpieties! Jo meitene nav mirusi, bet gul.“ Un tie viņu izsmēja.
25 Bet kad ļaužu pulku izdzina ārā, viņš iegāja iekšā un satvēra to pie rokas, tad meitene piecēlās.
26 Un šī slava izpaudās pa visu zemi.
27 Un kad Jēzus no turienes aizgāja, divi akli sekoja viņam, brēkdami un sacīdami: „Tu, Dāvida dēls, apžēlojies par mums!“
28 Un viņam namā ieejot, aklie tam piegāja klāt, un Jēzus tiem saka: „Vai jūs ticat, ka es to spēju darīt?“ Tie viņam atbild: „Ticam, Kungs!“
29 Tad tas aizkāra viņu acis un sacīja: „Lai jums notiek pēc jūsu ticības.“
30 Un viņu acis atvērās, un Jēzus tiem piekodināja, sacīdams: „Pielūkojiet, ka neviens to nedabū zināt.“
31 Bet tie aizgāja un izdaudzināja viņu pa visu to zemi.
32 Kad tie bija aizgājuši, redzi, pie viņa amesa mēmu, ļauna gara apsēstu cilvēku.
33 Un kad ļaunais gars bija izdzīts, mēmais sāka runāt. Tad ļaudis brīnījās un sacīja: „Tādas lietas Israēlā vēl nekad nav notikušas.“
34 Bet farizēji sacīja: „Viņš izdzen ļaunos garus ar ļauno garu virsnieka palīdzību.“
35 Un Jēzus apstaigāja visas pilsētas un sādžas, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams valstības evaņģēliju un dziedinādams visas sērgas un slimības.
36 Un kad viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana.
37 Tad viņš saka uz saviem māce-kļiem: „Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz.
38 Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš izsūta strādniekus savā pļaujamā.
1 Viņš kāpa laivā, pārcēlās un nāca savā pilsētā.
2 Un redzi, pie viņa atnesa triekas ķertu cilvēku, tas gulēja gultā. Kad Jēzus viņu ticību redzēja, viņš sacīja uz triekas ķerto: „Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.“
3 Un redzi, daži no rakstu mācītājiem sacīja pie sevis: „Šis zaimo Dievu.“
4 Un Jēzus, viņu domas redzēdams, sacīja: „Kāpčc jūs domājat ļaunu savās sirdis?
5 Kas ir vieglāk? vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, vai sacīt: celies un staigā?
6 Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot“ —viņš saka uz triekas ķerto. „Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!“
7 Un tas cēlās un gāja uz mājām.
8 Bet kad ļaudis to redzēja, tie brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem.
9 Un kad Jēzus no turienes aizgāja, viņš redzēja vienu cilvēku, vārdā Mateju, pie muitas būdas sēžam, un saka uz to: „Nāc man pakaļ.“ Un tas cēlās un sekoja viņam.
10 Un notika, tam viņa namā pie galda sēžot, redzi, daudz muitinieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un viņa mācekļiem pie galda.
11 Kad farizēji to redzēja, tie sacīja viņa mācekļiem: „Kāpēc jūsu mācītājs ēd kopā ar muitiniekiem un grēciniekiem?“
12 Bet viņš, to dzirdēdams, sacīja: „Ne veseliem vajaga ārsta, bet slimiem.
13 Bet jūs eita un mācaities, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris. Jo es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.“
14 Pēc tam Jāņa mācekļi atnāca pie viņa un sacīja: „Kāpēc mēs un farizēji gavējam, bet tavi mācekļi negavē?“
15 Un Jēzus tiem sacīja: „Vai kāzu ļaudis var bēdāties, kamēr līgavainis pie viņiem? Bet nāks dienas, kur viņiem atņems līgavaini, tad tie gavēs.
16 Neviens nelāpa vecas drēbes ar jaunas vadmalas ielāpu: jo ielāps noplīst no drēbēm, un plīsums paliek lielāks.
17 Ari jaunu vīnu nelej vecos ādas traukos, citādi trauki saplīst, un vīns izlejas, un trauki iet bojā. Bet jaunu vīnu lej jaunos traukos, tad abi paliek veseli.“
18 Un viņam ar tiem tā runājot, redzi, viens vecākais atnāca, metās viņa priekšā zemē un sacīja: „Mana meita nupat nomira, bet nāc, uzliec tu viņai savu roku, tad tā taps dzīva.“
19 Un Jēzus cēlās un sekoja viņam ar saviem mācekļiem.
20 Un redzi, viena sieva, kas divpadsmit gadus bija slimojusi ar asiņošanu, pienāca no muguras un aizkāra viņa drēbju vīli,
21 Jo tā sacīja pati pie sevis: „Kaut tik vien viņa drēbes varētu aizkart, tad es taptu vesela.“
22 Tad Jēzus, atgriezies un to ieraudzījis, sacīja: „Ņemies drošu sirdi, mana meita! Tava ticība tev palīdzējusi.“ Un sieva tapa vesela tanī pašā stundā.
23 Kad Jēzus ienāca vecākā namā un redzēja stabulniekus un ļaužu troksni,
24 Viņš tiem uzsauca: „Atkāpieties! Jo meitene nav mirusi, bet gul.“ Un tie viņu izsmēja.
25 Bet kad ļaužu pulku izdzina ārā, viņš iegāja iekšā un satvēra to pie rokas, tad meitene piecēlās.
26 Un šī slava izpaudās pa visu zemi.
27 Un kad Jēzus no turienes aizgāja, divi akli sekoja viņam, brēkdami un sacīdami: „Tu, Dāvida dēls, apžēlojies par mums!“
28 Un viņam namā ieejot, aklie tam piegāja klāt, un Jēzus tiem saka: „Vai jūs ticat, ka es to spēju darīt?“ Tie viņam atbild: „Ticam, Kungs!“
29 Tad tas aizkāra viņu acis un sacīja: „Lai jums notiek pēc jūsu ticības.“
30 Un viņu acis atvērās, un Jēzus tiem piekodināja, sacīdams: „Pielūkojiet, ka neviens to nedabū zināt.“
31 Bet tie aizgāja un izdaudzināja viņu pa visu to zemi.
32 Kad tie bija aizgājuši, redzi, pie viņa amesa mēmu, ļauna gara apsēstu cilvēku.
33 Un kad ļaunais gars bija izdzīts, mēmais sāka runāt. Tad ļaudis brīnījās un sacīja: „Tādas lietas Israēlā vēl nekad nav notikušas.“
34 Bet farizēji sacīja: „Viņš izdzen ļaunos garus ar ļauno garu virsnieka palīdzību.“
35 Un Jēzus apstaigāja visas pilsētas un sādžas, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams valstības evaņģēliju un dziedinādams visas sērgas un slimības.
36 Un kad viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana.
37 Tad viņš saka uz saviem māce-kļiem: „Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz.
38 Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš izsūta strādniekus savā pļaujamā.
