1 Kādu reiz ļaudis pie viņa spiedās un klausījās Dieva vārdus, bet viņš stāvēja pie Genecaretes ezera.
2 Tad viņš ieraudzīja divas laivas ezera malā stāvam, bet zvejnieki bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus.
3 Bet viņš kāpa vienā laiva, kas piederēja Sīmanim, un lūdza nocelt mazliet no malas, un viņš nosēdās un un mācīja ļaudis no laivas.
4 Un beidzis runāt, viņš sacīja uz Sīmani: „Dodies uz augšu un izmet savus tīklus.“
5 Un Sīmanis atbildēja un viņam sacīja: „Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz tavu vārdu es gribu tīklu izmest.“
6 Un to darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa.
7 Un tie meta ar roku saviem biedriem otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās tikko negrima.
8 Sīmanis Pēteris, to redzēdams, krita Jēzum pie kājām un sacīja: „Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.“
9 Jo tam izbailes bij uzgājušas un visiem, kas pie viņa bij, par lomu, ko tie bij vilkuši,
10 Tā arī Jēkabam un Jānim, Cebedeja dēliem, Sīmaņa biedriem. Un Jēzus sacīja uz Sīmani: „Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot.“
11 Un savas laivas uz krasta vilkuši, tie atstāja visu un gāja viņam līdz.
12 Un notika, kad viņš tur bija vienā pilsētā, redzi, tad kāds caur caurim spitālīgs cilvēks, Jēzu ieraudzījis, nometās uz savu vaigu un viņu lūdza un sacīja: „Kungs, ja tu gribi, tu mani vari šķīstīt.“
13 Un roku izstiepis, viņš to aizkāra, sacīdams: „Es gribu, topi šķīstīts.“ Un tūdaļ spitālība no tā nozuda.
14 Un viņš tam pavēlēja nevienam to nesacīt, bet noiet un rādīties priesterim un upurēt par savu šķīstīšanu, kā to Mozus pavēlējis, tiem par liecību.
15 Un viņa slava izpaudās vairāk un vairāk, un daudz ļaužu sapulcējās viņu dzirdēt un likties dziedināties no savām slimībām.
16 Bet viņš nogāja tuksnesī un pielūdza Dievu.
17 Un notika kādā dienā viņam mācot, tur sēdēja farizēji un bauslības mācītāji, kas bij nākuši no visiem Galilejas un Jūdejas miestiem, kā arī no Jeruzalemes. Un tā Kunga spēks viņam bija, ka viņš varēja dziedināt.
18 Un redzi, kādi vīri nesa uz gultas cilvēku, kas bija triekas ķerts; un tie lūkoja to ienest un nolikt viņa priekšā.
19 Un neatrazdami iespēju to ienest ļaužu dēļ, tie uzkāpa jumtā un to nolaida caur griestiem ar gultu pašā vidū Jēzum priekšā.
20 Un redzēdams viņu ticību, viņš uz to sacīja: „Cilvēks, tavi grēki tev piedoti.“
21 Un rakstu mācītāji un farizēji sāka spriest pie sevis un sacīt: „Kas šis tāds ir, ka tas runā Dieva zaimojumus? Kas var grēkus piedot, kā vien Dievs?“
22 Bet Jēzus, nomanījis viņu domas, ātbildēja un tiem sacīja: „Ko jūs domājat savās sirdīs?
23 Kas ir vieglāki, vai sacīt: Tavi grēki tev piedoti, vai sacīt: Celies un staigā?
24 Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot,“ tad viņš sacīja uz triekas ķerto „Es tev saku: Celies, ņem savu gultu un ej uz savām mājām!“
25 Un tas tūdaļ, viņiem redzot, piecēlās, paņēma to, uz kā tas gulējis, un aizgāja uz savām mājām, Dievu slavē-dams.
26 Un izbrīna pārņēma visus, un tie slavēja Dievu un bijāšanas pilni sacīja: „Mēs šodien brīnuma lietas esam redzējuši.“
27 Un pēc tam viņš izgāja un ieraudzīja muitnieku, vārdā Leviju, pie muitas sēžam un uz to sacīja: Nāc man līdz.“
28 Un, visu atstājis, tas cēlās un sekoja viņam.
29 Un Levijs taisīja viņam lielu mielastu savā namā, un tur bija liels pulks muitnieku un citu, kas kopā ar viņiem sēdēja pie galda.
30 Unrakstumācītājiunfarizējikumēja pret viņa mācekļiem un sacīja: „Kāpēc jūs ēdat un dzerat ar muitniekiem un grēciniekiem?“
31 Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: „Veseliem ārsta nevajaga, bet slimiem.
32 Nevis taisnus esmu nāds aicināt uz atgriešanos no grēkiem, bet grēciniekus.“
33 Bet tie uz viņu sacīja: „Jāņa mācekļi bieži gavē un Dievu lūdz, tāpat arī farizeju mācekļi, bet tavējie ēd un dzer.“
34 Bet Jēzus tiem sacīja: „Kāzu ļaudis jūs nevarat piespiest gavēt, kamēr līgavainis ir pie viņiem.
35 Bet nāks dienas, kad līgavainis tiem būs atņemts, tanīs dienās tie gavēs.“
36 Un viņš stāstīja tiem arī līdzību: „Neviens nenoplēš ielāpu no jauna apģērba, lai to uzšūtu uz vecu apģērbu, citādi viņš tikai sagraizīs jauno, un ielāps no jaunā nepiestāvēs vecajam.
37 Un neviens nelej jaunu vīnu vecos ādas traukos; citādi jaunais vīns pārplēsīs traukus un pats izlīs, un trauki ies bojā;
38 Bet jaunais vīns lejams jaunos traukos.
39 Un neviens, kas dzēris veco, tūliņ negribēs jaunā, jo viņš sacīs: Vecais ir labāks.“
1 Kādu reiz ļaudis pie viņa spiedās un klausījās Dieva vārdus, bet viņš stāvēja pie Genecaretes ezera.
2 Tad viņš ieraudzīja divas laivas ezera malā stāvam, bet zvejnieki bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus.
3 Bet viņš kāpa vienā laiva, kas piederēja Sīmanim, un lūdza nocelt mazliet no malas, un viņš nosēdās un un mācīja ļaudis no laivas.
4 Un beidzis runāt, viņš sacīja uz Sīmani: „Dodies uz augšu un izmet savus tīklus.“
5 Un Sīmanis atbildēja un viņam sacīja: „Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz tavu vārdu es gribu tīklu izmest.“
6 Un to darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa.
7 Un tie meta ar roku saviem biedriem otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās tikko negrima.
8 Sīmanis Pēteris, to redzēdams, krita Jēzum pie kājām un sacīja: „Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.“
9 Jo tam izbailes bij uzgājušas un visiem, kas pie viņa bij, par lomu, ko tie bij vilkuši,
10 Tā arī Jēkabam un Jānim, Cebedeja dēliem, Sīmaņa biedriem. Un Jēzus sacīja uz Sīmani: „Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot.“
11 Un savas laivas uz krasta vilkuši, tie atstāja visu un gāja viņam līdz.
12 Un notika, kad viņš tur bija vienā pilsētā, redzi, tad kāds caur caurim spitālīgs cilvēks, Jēzu ieraudzījis, nometās uz savu vaigu un viņu lūdza un sacīja: „Kungs, ja tu gribi, tu mani vari šķīstīt.“
13 Un roku izstiepis, viņš to aizkāra, sacīdams: „Es gribu, topi šķīstīts.“ Un tūdaļ spitālība no tā nozuda.
14 Un viņš tam pavēlēja nevienam to nesacīt, bet noiet un rādīties priesterim un upurēt par savu šķīstīšanu, kā to Mozus pavēlējis, tiem par liecību.
15 Un viņa slava izpaudās vairāk un vairāk, un daudz ļaužu sapulcējās viņu dzirdēt un likties dziedināties no savām slimībām.
16 Bet viņš nogāja tuksnesī un pielūdza Dievu.
17 Un notika kādā dienā viņam mācot, tur sēdēja farizēji un bauslības mācītāji, kas bij nākuši no visiem Galilejas un Jūdejas miestiem, kā arī no Jeruzalemes. Un tā Kunga spēks viņam bija, ka viņš varēja dziedināt.
18 Un redzi, kādi vīri nesa uz gultas cilvēku, kas bija triekas ķerts; un tie lūkoja to ienest un nolikt viņa priekšā.
19 Un neatrazdami iespēju to ienest ļaužu dēļ, tie uzkāpa jumtā un to nolaida caur griestiem ar gultu pašā vidū Jēzum priekšā.
20 Un redzēdams viņu ticību, viņš uz to sacīja: „Cilvēks, tavi grēki tev piedoti.“
21 Un rakstu mācītāji un farizēji sāka spriest pie sevis un sacīt: „Kas šis tāds ir, ka tas runā Dieva zaimojumus? Kas var grēkus piedot, kā vien Dievs?“
22 Bet Jēzus, nomanījis viņu domas, ātbildēja un tiem sacīja: „Ko jūs domājat savās sirdīs?
23 Kas ir vieglāki, vai sacīt: Tavi grēki tev piedoti, vai sacīt: Celies un staigā?
24 Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot,“ tad viņš sacīja uz triekas ķerto „Es tev saku: Celies, ņem savu gultu un ej uz savām mājām!“
25 Un tas tūdaļ, viņiem redzot, piecēlās, paņēma to, uz kā tas gulējis, un aizgāja uz savām mājām, Dievu slavē-dams.
26 Un izbrīna pārņēma visus, un tie slavēja Dievu un bijāšanas pilni sacīja: „Mēs šodien brīnuma lietas esam redzējuši.“
27 Un pēc tam viņš izgāja un ieraudzīja muitnieku, vārdā Leviju, pie muitas sēžam un uz to sacīja: Nāc man līdz.“
28 Un, visu atstājis, tas cēlās un sekoja viņam.
29 Un Levijs taisīja viņam lielu mielastu savā namā, un tur bija liels pulks muitnieku un citu, kas kopā ar viņiem sēdēja pie galda.
30 Unrakstumācītājiunfarizējikumēja pret viņa mācekļiem un sacīja: „Kāpēc jūs ēdat un dzerat ar muitniekiem un grēciniekiem?“
31 Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: „Veseliem ārsta nevajaga, bet slimiem.
32 Nevis taisnus esmu nāds aicināt uz atgriešanos no grēkiem, bet grēciniekus.“
33 Bet tie uz viņu sacīja: „Jāņa mācekļi bieži gavē un Dievu lūdz, tāpat arī farizeju mācekļi, bet tavējie ēd un dzer.“
34 Bet Jēzus tiem sacīja: „Kāzu ļaudis jūs nevarat piespiest gavēt, kamēr līgavainis ir pie viņiem.
35 Bet nāks dienas, kad līgavainis tiem būs atņemts, tanīs dienās tie gavēs.“
36 Un viņš stāstīja tiem arī līdzību: „Neviens nenoplēš ielāpu no jauna apģērba, lai to uzšūtu uz vecu apģērbu, citādi viņš tikai sagraizīs jauno, un ielāps no jaunā nepiestāvēs vecajam.
37 Un neviens nelej jaunu vīnu vecos ādas traukos; citādi jaunais vīns pārplēsīs traukus un pats izlīs, un trauki ies bojā;
38 Bet jaunais vīns lejams jaunos traukos.
39 Un neviens, kas dzēris veco, tūliņ negribēs jaunā, jo viņš sacīs: Vecais ir labāks.“
