1 Gadījās, ka viņš kādā vietā lūdza Dievu; kad viņš bija beidzis lūgt, tad kāds no viņa mācekļiem sacīja uz viņu: „Kungs, māci mums Dievu lūgt, itin kā arī Jānis ir mācījis savus mācekļus.“
2 Tad viņš tiem sacīja: „Kad lūdzat Dievu, tad sakait: Tēvs! svētīts lai top tavs vārds, lai nāk tava valstība.
3 Mūsu dienišķo maizi dodi mums katru dienu
4 Un piedodi mums mūsu grēkus, jo arī mēs piedodam katram, kas mums ir parādā, un neieved mūs kārdināšanā.“
5 Un viņš sarija: „Kufam jūsu starpā ir draugs, ja viņš pie tā noietu nakts vidū un tam teiktu: Mīļais, aizdod man trīs maizes,
6 Jo mans draugs no ceļa pie manis ir iegriezies, bet man nekā nav ko viņam celt priekšā; —
7 Un tas no iekšpuses atbildētu un sacītu: Neapgrūtini mani; durvis ir jau aizslēgtas, un mani bērni ir jau pie manis gultā: es nevaru celties un tev dot.
8 Es jums saku, ja ari viņš neceltos un nedotu tāpēc, ka tas ir viņa draugs, tad viņa neatlaidības dēļ tas celsies un dos viņam, cik tam vajaga.
9 Tā ari es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.
10 Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un kas klauvē, tam atvērs.
11 Kur būtu kāds tēvs jūsu starpā, kas dotu savam dēlam čūsku, kad tas lūdz tam zivi?
12 Jeb skarpiju, kad tas lūdz olu?
13 Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem berniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas viņu lūdz?“
14 Pēc tam viņš izdzina ļaunu garu, kas bija mēms. Kad nu ļaunais gars bija izgājis, tad mēmais sāka runāt, un ļaudis brīnījās.
15 Bet daži no viņiem sacīja: „Viņš izdzen ļaunos garus caur Belcebulu, ļauno garu valdnieku.“
16 Bet citi, viņu kārdinādami, prasīja no viņa zīmi no debesīm.
17 Bet viņš, nopratis viņu domas, sacīja: „Ikviena valsts, kas savā iekšienē ir sašķelta, aiziet postā, un tur nams uz namu grūst.
18 Ja nu sātāns ar sevi ir naidā, kā tad viņa valsts pastāvēs? Jo jūs sakāt, ka es ļaunos garus izdzenu caur Belcebulu.
19 Bet ja es laimos garus izdzenu caur Belcebulu, caur ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc viņi būs jūsu tiesātāji.
20 Bet ja es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi.
21 Kad stiprais apbruņojies sargā savu pili, viņa īpašums paliek mierā,
22 Bet kad kāds par viņu stiprāks nāk un to uzvar, tad tas paņem viņa bruņas, uz kurām tas paļavās, un izdala viņam atņemto laupījumu.
23 Kas nav ar mani, tas ir pret mani; un kas ar mani nesakrāj, tas izkaisa.
24 Kad nešķīsts gars atstāj cilvēku, tad viņš apstaigā sausas vietas un meklē atpūtas vietu, bet to neatradis, saka: Es atgriezīšos savā mājoklī, kupu atstāju.
25 Un viņš noiet un atrod to izslaucītu un izgreznotu.
26 Tad viņš noiet un ņem līdz sep-tiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāki, nekā bija iepriekš.“
27 Un gadījās, kad viņš tā runāja, tad kāda sieviete paceltā balsī uz viņu sacīja: „Svētīgas tās miesas, kas tevi nesušas un tās krūtis, ko tu esi zīdis.“
28 Bet viņš sacīja: „Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā.“
29 Un kad ļaudis sapulcējās, tad viņš iesāka runāt: „Šī cilts ir samaitāta cilts. Viņa meklē zīmi, bet cita zīme kā Jonas zīme tai netaps dota;
30 Jo, kā Jona bij par zīmi niniviešiem, tā arī Cilvēka Dēls būs par zīmi šai ciltij.
31 Dienvidzemes ķēniņiene stāsies tiesas dienā pret šīs cilts ļaudīm un tos pazudinās; jo viņa nāca no pasaules gala klausīties Salamana gudrību, un redzi, te ir vairāk nekā Salamans.
32 Ninivieši celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo viņi, dzirdējuši Jonas sludināšanu, atgriezās no grēkiem, un redzi, še ir vairāk nekā Jona.
33 Bet sveci iededzinājis, neviens to neliek kaktā vai zem pūra, bet to liek lukturī, lai tie, kas nāk iekšā, redzētu viņas gaismu.
34 Miesas spīdeklis ir acs. Ja tava acs ir laba, tad ari visa tava miesa ir gaiša, bet ja acs ir samaitāta, tad visa tava miesa ir tumša.
35 Tad nu pielūko, ka gaisma, kas tevi ir, nekļūst par tumsu.
36 Ja nu visa tava miesa ir gaiša bez kāda tumša kaktiņa, tad viņa būs tik gaiša, it kā svece ar savu gaismu tevi apspīdētu.“
37 Bet kamēr viņš vēl tā runāja, kāds farizējs viņu lūdza pie sevis uz azaidu. Un viņš iegājis apsēdās.
38 Farizējs, to redzēdams, brīnījās, ka viņš nemazgājās priekš ēšanas.
39 Bet tas Kungs tam sacīja: „Tagad jūs, farizēji, šķīstījat kausa un bļodas ārpusi, bet jūsu iekšpuse ir piepildīta ar laupījumu un blēdību.
40 Jūs bezprātīgie! Vai tas, kas ra-dījis ārpusi, nav radījis arī iekšpusi?
41 Bet dodiet, kas iekšā, par mīlestības dāvanu, un redzi, viss jums būs šķīsts.
42 Bet vai jums, jūs farizēji! Jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un visādiem dārza augiem, bet atstājat novārtā taisnību un Dieva mīlestību. Vienu vajadzēja darīt un otru neatstāt novārtā.
43 Vai jums, jūs farizēji, jums patīk sinagogās sēdēt augstos krēslos un pilsētas laukumos tapt sveicinātiem.
44 Vai jums! Jūs esat līdzīgi slepe-niem kapiem; ļaudis, kas pāri staigā, to nezina.“
45 Tad viens no bauslības mācītājiem viņu pārtrauca sacīdams: „Mācītāj, tā runādams, tu apvaino arī mūs.“
46 Un viņš atbildēja: „Arī jums vai! jūs bauslības vīri! jo jūs uzkraujat cilvēkiem nepanesamas nastas, bet paši tām nepieskaraties ne ar vienu pirkstu.
47 Vai jums! jo jūs praviešiem ceļat pieminekļus, bet jūsu tēvi tos ir nokāvuši.
48 Tā jūs apliecināt, ka jums patīk jūsu tēvu darbi; viņi tos nokāva, un jūs ceļat pieminekļus.
49 Tāpēc arī Dieva gudrība saka: Es sūtīšu pie viņiem praviešus un apustuļus, un viņi citus nokaus un citus vajās,
50 Lai no šīs cilts prasītu visu praviešu asinis, kas izlietas no pasaules sākuma,
51 No Ābela asinīm līdz Cacharijas asinīm, kas nonāvēts starp altāri un dievnamu. Patiesi es jums saku: no šīs cilts viņas tiks prasītas.
52 Vai jums! jūs bauslības vīri! Jūs esat noslēpuši atzīšanas atslēgu; paši jūs neejat iekšā un tos, kas gribēja ieiet, jūs esat aizkavējuši!“
53 Kad viņš no turienes bija aizgājis, tad rakstu mācītāji un farizēji sāka viņam pastāvīgi uzmākties ar visādiem jautājumiem,
54 Slepeni glūnēdami, vai neizdosies viņu noķert kādos vārdos.
1 Gadījās, ka viņš kādā vietā lūdza Dievu; kad viņš bija beidzis lūgt, tad kāds no viņa mācekļiem sacīja uz viņu: „Kungs, māci mums Dievu lūgt, itin kā arī Jānis ir mācījis savus mācekļus.“
2 Tad viņš tiem sacīja: „Kad lūdzat Dievu, tad sakait: Tēvs! svētīts lai top tavs vārds, lai nāk tava valstība.
3 Mūsu dienišķo maizi dodi mums katru dienu
4 Un piedodi mums mūsu grēkus, jo arī mēs piedodam katram, kas mums ir parādā, un neieved mūs kārdināšanā.“
5 Un viņš sarija: „Kufam jūsu starpā ir draugs, ja viņš pie tā noietu nakts vidū un tam teiktu: Mīļais, aizdod man trīs maizes,
6 Jo mans draugs no ceļa pie manis ir iegriezies, bet man nekā nav ko viņam celt priekšā; —
7 Un tas no iekšpuses atbildētu un sacītu: Neapgrūtini mani; durvis ir jau aizslēgtas, un mani bērni ir jau pie manis gultā: es nevaru celties un tev dot.
8 Es jums saku, ja ari viņš neceltos un nedotu tāpēc, ka tas ir viņa draugs, tad viņa neatlaidības dēļ tas celsies un dos viņam, cik tam vajaga.
9 Tā ari es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.
10 Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un kas klauvē, tam atvērs.
11 Kur būtu kāds tēvs jūsu starpā, kas dotu savam dēlam čūsku, kad tas lūdz tam zivi?
12 Jeb skarpiju, kad tas lūdz olu?
13 Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem berniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas viņu lūdz?“
14 Pēc tam viņš izdzina ļaunu garu, kas bija mēms. Kad nu ļaunais gars bija izgājis, tad mēmais sāka runāt, un ļaudis brīnījās.
15 Bet daži no viņiem sacīja: „Viņš izdzen ļaunos garus caur Belcebulu, ļauno garu valdnieku.“
16 Bet citi, viņu kārdinādami, prasīja no viņa zīmi no debesīm.
17 Bet viņš, nopratis viņu domas, sacīja: „Ikviena valsts, kas savā iekšienē ir sašķelta, aiziet postā, un tur nams uz namu grūst.
18 Ja nu sātāns ar sevi ir naidā, kā tad viņa valsts pastāvēs? Jo jūs sakāt, ka es ļaunos garus izdzenu caur Belcebulu.
19 Bet ja es laimos garus izdzenu caur Belcebulu, caur ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc viņi būs jūsu tiesātāji.
20 Bet ja es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi.
21 Kad stiprais apbruņojies sargā savu pili, viņa īpašums paliek mierā,
22 Bet kad kāds par viņu stiprāks nāk un to uzvar, tad tas paņem viņa bruņas, uz kurām tas paļavās, un izdala viņam atņemto laupījumu.
23 Kas nav ar mani, tas ir pret mani; un kas ar mani nesakrāj, tas izkaisa.
24 Kad nešķīsts gars atstāj cilvēku, tad viņš apstaigā sausas vietas un meklē atpūtas vietu, bet to neatradis, saka: Es atgriezīšos savā mājoklī, kupu atstāju.
25 Un viņš noiet un atrod to izslaucītu un izgreznotu.
26 Tad viņš noiet un ņem līdz sep-tiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāki, nekā bija iepriekš.“
27 Un gadījās, kad viņš tā runāja, tad kāda sieviete paceltā balsī uz viņu sacīja: „Svētīgas tās miesas, kas tevi nesušas un tās krūtis, ko tu esi zīdis.“
28 Bet viņš sacīja: „Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā.“
29 Un kad ļaudis sapulcējās, tad viņš iesāka runāt: „Šī cilts ir samaitāta cilts. Viņa meklē zīmi, bet cita zīme kā Jonas zīme tai netaps dota;
30 Jo, kā Jona bij par zīmi niniviešiem, tā arī Cilvēka Dēls būs par zīmi šai ciltij.
31 Dienvidzemes ķēniņiene stāsies tiesas dienā pret šīs cilts ļaudīm un tos pazudinās; jo viņa nāca no pasaules gala klausīties Salamana gudrību, un redzi, te ir vairāk nekā Salamans.
32 Ninivieši celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo viņi, dzirdējuši Jonas sludināšanu, atgriezās no grēkiem, un redzi, še ir vairāk nekā Jona.
33 Bet sveci iededzinājis, neviens to neliek kaktā vai zem pūra, bet to liek lukturī, lai tie, kas nāk iekšā, redzētu viņas gaismu.
34 Miesas spīdeklis ir acs. Ja tava acs ir laba, tad ari visa tava miesa ir gaiša, bet ja acs ir samaitāta, tad visa tava miesa ir tumša.
35 Tad nu pielūko, ka gaisma, kas tevi ir, nekļūst par tumsu.
36 Ja nu visa tava miesa ir gaiša bez kāda tumša kaktiņa, tad viņa būs tik gaiša, it kā svece ar savu gaismu tevi apspīdētu.“
37 Bet kamēr viņš vēl tā runāja, kāds farizējs viņu lūdza pie sevis uz azaidu. Un viņš iegājis apsēdās.
38 Farizējs, to redzēdams, brīnījās, ka viņš nemazgājās priekš ēšanas.
39 Bet tas Kungs tam sacīja: „Tagad jūs, farizēji, šķīstījat kausa un bļodas ārpusi, bet jūsu iekšpuse ir piepildīta ar laupījumu un blēdību.
40 Jūs bezprātīgie! Vai tas, kas ra-dījis ārpusi, nav radījis arī iekšpusi?
41 Bet dodiet, kas iekšā, par mīlestības dāvanu, un redzi, viss jums būs šķīsts.
42 Bet vai jums, jūs farizēji! Jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un visādiem dārza augiem, bet atstājat novārtā taisnību un Dieva mīlestību. Vienu vajadzēja darīt un otru neatstāt novārtā.
43 Vai jums, jūs farizēji, jums patīk sinagogās sēdēt augstos krēslos un pilsētas laukumos tapt sveicinātiem.
44 Vai jums! Jūs esat līdzīgi slepe-niem kapiem; ļaudis, kas pāri staigā, to nezina.“
45 Tad viens no bauslības mācītājiem viņu pārtrauca sacīdams: „Mācītāj, tā runādams, tu apvaino arī mūs.“
46 Un viņš atbildēja: „Arī jums vai! jūs bauslības vīri! jo jūs uzkraujat cilvēkiem nepanesamas nastas, bet paši tām nepieskaraties ne ar vienu pirkstu.
47 Vai jums! jo jūs praviešiem ceļat pieminekļus, bet jūsu tēvi tos ir nokāvuši.
48 Tā jūs apliecināt, ka jums patīk jūsu tēvu darbi; viņi tos nokāva, un jūs ceļat pieminekļus.
49 Tāpēc arī Dieva gudrība saka: Es sūtīšu pie viņiem praviešus un apustuļus, un viņi citus nokaus un citus vajās,
50 Lai no šīs cilts prasītu visu praviešu asinis, kas izlietas no pasaules sākuma,
51 No Ābela asinīm līdz Cacharijas asinīm, kas nonāvēts starp altāri un dievnamu. Patiesi es jums saku: no šīs cilts viņas tiks prasītas.
52 Vai jums! jūs bauslības vīri! Jūs esat noslēpuši atzīšanas atslēgu; paši jūs neejat iekšā un tos, kas gribēja ieiet, jūs esat aizkavējuši!“
53 Kad viņš no turienes bija aizgājis, tad rakstu mācītāji un farizēji sāka viņam pastāvīgi uzmākties ar visādiem jautājumiem,
54 Slepeni glūnēdami, vai neizdosies viņu noķert kādos vārdos.
