1 Bet priekš Lieldienas svētkiem, zinādams, ka viņa stunda bija nākusi un ka viņam no šis pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko tas šinī pasaulē bija mīlējis, savu mīlestību līdz galam.
2 Vakariņas ēdot, kad jau velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, bija sirdī iedevis viņu nodot,
3 Zinādams, ka Tēvs visu bija licis viņa rokās un ka viņš pie Dieva aiziet, kā viņš no Dieva ir nācis,
4 Viņš ceļas no vakariņām, noliek drēbes, ņem priekšautu un apsien to;
5 Pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ko viņš bija apsējis.
6 Kad viņš nāk pie Sīmaņa Pētera, tas viņam saka: „Kungs vai tu man mazgāsi kājas?“
7 Jēzus atbildēja viņam: „Ko es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.“
8 Pēteris viņam saka: „Ne mūžam tu man nemazgāsi kājas!“ Jēzus atbildēja viņam: „Ja es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie manis.“
9 Sīmanis Pēteris saka viņam: „Kungs, nevien manas kājas, bet arī rokas un galvu!“
10 Jēzus saka viņam: „Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk, kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi.“
11 Jo viņš pazina savu nodevēju, tāpēc viņš sacīja: „Ne visi jūs esat tīri.“,
12 Kad nu viņš viņu kājas bija mazļ gājis, tas paņēma savas drēbes un atkal apsēdās. Tad viņš sacīja: „Vai jūs zināt, ko es jums esmu darījis?
13 Jūs mani saucat: Mācītājs un: Kungs, un jūs pareizi darāt, jo es tas esmu.
14 Ja nu es, jūsu kungs un mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt.
15 Jo es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā es jums esmu dāļājis.
16 Patiesi, patiesi, es jums saku: Kalps nav lielāks par savu kungu nedz sūtnis lielāks par to, kas viņu sūtījis.
17 Ja jūs to zināt, svētīgi jūs esat, ja jūs tā darāt!
18 Es nerunāju par jums visiem. Es zinu, kurus esmu izredzējis. Bet jāpie-pildās rakstiem: Kas manu maizi ēd, pret mani pacēlis savu kāju.
19 Jau tagad es jums to saku, pirms tas ir noticis, lai jūs, kad tas notiek, ticētu, ka es tas esmu.
20 Patiesi, patiesi, es jums saku: Kas uzņem, ko es sūtu, tas uzņem mani, bet kas mani uzņem, uzņem to, kas mani sūtījis.“
21 To sacījis, Jēzus, gara satriekts, liecināja un sacīja: „Patiesi, patiesi, es jums saku: Viens no jums mani nodos!“
22 Mācekļi paskatījās cits uz citu neziņā, par kuru viņš runā.
23 Viens no viņa mācekļiem sēdēja pie Jēzus krūtīm, to Jēzus mīlēja.
24 Tam Sīmanis Pēteris pamāj un saka viņam: „Vaicā, kujrš tas ir, par ko viņš runā!“
25 Tas, noliecies pie pašas Jēzus krūts, saka viņam: „Kungs, kurš tas ir?“
26 Jēzus atbild: „Tas ir tas, kam es, kumosu iemērcis, to došu.“ Un kumosu iemērcis, viņš to ņem un dod Jūdarrļ, Sīmaņa dēlam Iskariotam.
27 Un pēc šī kumosa tanī iegāja sātāns. Bet Jēzus viņam saka: „Ko tu dari, to dari drīz!“,
28 Bet no tiem, kas pie galda sēdēja, neviens nekā nesaprata, kādā nolūkā viņš tam to sacīja.
29 Jo dažiem šķita, ka Jēzus tāpēc, ka Jūdam bija maks, tam būtu sacījis! „Iepērc uz svētkiem, kā mums vajaga, vai: Dodi kaut ko nabagiem!“
30 Saņēmis kumosu, Jūda steigšus izgāja ārāļun bija nakts.
31 Kad viņš bija izgājis, Jēzus šaka: „Tagad Cilvēka Dēls ir paaugstināts, un Dievs paaugstināts viņā.
32 Bet, ja Dievs ir paaugstināts viņā, tad arī Dievs viņu paaugstinās sevī un viņu drīz vien paaugstinās.
33 Bērniņi, es vēl mazu brīdi esmu pie jums. Jūs mani meklēsit, bet, kā es jūdiem esmu sacījis, tā arī jums tagad saku: Kurp es eimu, jūs man nevarat sekot.
34 Jaunu bausli es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā es jūs esmu mīlējis, lai ari jūs tāpat cits citu mīlētu.
35 No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.“
36 Sīmanis Pēteris viņam saka: „Kungs, kurp tu eji?“ Jēzus viņam atbild: „Kur es eimu, turp tu tagad man nevari sekot, bet vēlāk sekosi.“
37 Pēteris saka: „Kungs, kāpēc es tev tagad nevaru sekot? Savu dzīvību es par tevi atdošu!“
38 Jēzus atbild: „Savu dzīvību tu par mani atdosi? Patiesi, patiesi, es tev saku: Vēl gailis nebūs dziedājis, kad tu mani jau trīskārt būsi aizliedzis.“
1 Bet priekš Lieldienas svētkiem, zinādams, ka viņa stunda bija nākusi un ka viņam no šis pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko tas šinī pasaulē bija mīlējis, savu mīlestību līdz galam.
2 Vakariņas ēdot, kad jau velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, bija sirdī iedevis viņu nodot,
3 Zinādams, ka Tēvs visu bija licis viņa rokās un ka viņš pie Dieva aiziet, kā viņš no Dieva ir nācis,
4 Viņš ceļas no vakariņām, noliek drēbes, ņem priekšautu un apsien to;
5 Pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ko viņš bija apsējis.
6 Kad viņš nāk pie Sīmaņa Pētera, tas viņam saka: „Kungs vai tu man mazgāsi kājas?“
7 Jēzus atbildēja viņam: „Ko es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.“
8 Pēteris viņam saka: „Ne mūžam tu man nemazgāsi kājas!“ Jēzus atbildēja viņam: „Ja es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie manis.“
9 Sīmanis Pēteris saka viņam: „Kungs, nevien manas kājas, bet arī rokas un galvu!“
10 Jēzus saka viņam: „Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk, kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi.“
11 Jo viņš pazina savu nodevēju, tāpēc viņš sacīja: „Ne visi jūs esat tīri.“,
12 Kad nu viņš viņu kājas bija mazļ gājis, tas paņēma savas drēbes un atkal apsēdās. Tad viņš sacīja: „Vai jūs zināt, ko es jums esmu darījis?
13 Jūs mani saucat: Mācītājs un: Kungs, un jūs pareizi darāt, jo es tas esmu.
14 Ja nu es, jūsu kungs un mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt.
15 Jo es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā es jums esmu dāļājis.
16 Patiesi, patiesi, es jums saku: Kalps nav lielāks par savu kungu nedz sūtnis lielāks par to, kas viņu sūtījis.
17 Ja jūs to zināt, svētīgi jūs esat, ja jūs tā darāt!
18 Es nerunāju par jums visiem. Es zinu, kurus esmu izredzējis. Bet jāpie-pildās rakstiem: Kas manu maizi ēd, pret mani pacēlis savu kāju.
19 Jau tagad es jums to saku, pirms tas ir noticis, lai jūs, kad tas notiek, ticētu, ka es tas esmu.
20 Patiesi, patiesi, es jums saku: Kas uzņem, ko es sūtu, tas uzņem mani, bet kas mani uzņem, uzņem to, kas mani sūtījis.“
21 To sacījis, Jēzus, gara satriekts, liecināja un sacīja: „Patiesi, patiesi, es jums saku: Viens no jums mani nodos!“
22 Mācekļi paskatījās cits uz citu neziņā, par kuru viņš runā.
23 Viens no viņa mācekļiem sēdēja pie Jēzus krūtīm, to Jēzus mīlēja.
24 Tam Sīmanis Pēteris pamāj un saka viņam: „Vaicā, kujrš tas ir, par ko viņš runā!“
25 Tas, noliecies pie pašas Jēzus krūts, saka viņam: „Kungs, kurš tas ir?“
26 Jēzus atbild: „Tas ir tas, kam es, kumosu iemērcis, to došu.“ Un kumosu iemērcis, viņš to ņem un dod Jūdarrļ, Sīmaņa dēlam Iskariotam.
27 Un pēc šī kumosa tanī iegāja sātāns. Bet Jēzus viņam saka: „Ko tu dari, to dari drīz!“,
28 Bet no tiem, kas pie galda sēdēja, neviens nekā nesaprata, kādā nolūkā viņš tam to sacīja.
29 Jo dažiem šķita, ka Jēzus tāpēc, ka Jūdam bija maks, tam būtu sacījis! „Iepērc uz svētkiem, kā mums vajaga, vai: Dodi kaut ko nabagiem!“
30 Saņēmis kumosu, Jūda steigšus izgāja ārāļun bija nakts.
31 Kad viņš bija izgājis, Jēzus šaka: „Tagad Cilvēka Dēls ir paaugstināts, un Dievs paaugstināts viņā.
32 Bet, ja Dievs ir paaugstināts viņā, tad arī Dievs viņu paaugstinās sevī un viņu drīz vien paaugstinās.
33 Bērniņi, es vēl mazu brīdi esmu pie jums. Jūs mani meklēsit, bet, kā es jūdiem esmu sacījis, tā arī jums tagad saku: Kurp es eimu, jūs man nevarat sekot.
34 Jaunu bausli es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā es jūs esmu mīlējis, lai ari jūs tāpat cits citu mīlētu.
35 No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.“
36 Sīmanis Pēteris viņam saka: „Kungs, kurp tu eji?“ Jēzus viņam atbild: „Kur es eimu, turp tu tagad man nevari sekot, bet vēlāk sekosi.“
37 Pēteris saka: „Kungs, kāpēc es tev tagad nevaru sekot? Savu dzīvību es par tevi atdošu!“
38 Jēzus atbild: „Savu dzīvību tu par mani atdosi? Patiesi, patiesi, es tev saku: Vēl gailis nebūs dziedājis, kad tu mani jau trīskārt būsi aizliedzis.“
