1 Gileādietis Jefta bija stiprs karavīrs, kaut arī netikles dēls; viņa tēvs bija kāds gileādietis.
2 Kad nu šā gileādieša paša sieva bija viņam dzemdējusi dēlus un kad šīs sievas dēli pieauga, tad tie izdzina Jeftu un tam sacīja: „Tu gan nemantosi nenieka sava tēva namā, jo tu esi citas sievas dēls!“
3 Tad Jefta bēga no saviem brāļiem un apmetās dzīvot Tobas zemē; ap Jeftu sapulcējās dažādi nelieši un gāja kopā ar viņu sņot.
4 Pēc kāda laika amonieši sāka karot ar Israēlu.
5 Kad nu amonieši sāka uzbrukumu pret Israēlu, tad Gileāda vecaji devās ceļā, lai atvestu Jeftu no Tobas zemes,
6 Un tie sacīja Jeftam: „Nāc un topi tu mums par vadoni, jo mēs kājosim pret amoniešiem!“
7 Bet Jefta sacīja Gileāda vecajiem: „Vai jūs mani neienīdāt un neizdzināt mani no mana tēva nama? Kāpēc jūs tagad nākat pie manis, kad jums ir bēdu laiki?“
8 Tad Gileāda vecaji sacīja Jeftam: „Tāpēc jau mēs atkal pie tevis atgriežamies, nāc mums līdzi, mēs kājosim ar Amona dēliem, un tev būs būt mums par vadoni visiem Gileāda iedzīvotājiem!“
9 Tad Jefta sacīja Gileāda vecajiem: „Jūs esat atkal pie manis atnākuši, lai vestu kaju pret Amona dēliem. Bet kad tas Kungs tos nodos manās rokās, vai tad es arī būšu jums par galvu?“
10 Tad Gileāda vecaji sacīja Jeftam: „Lai tas Kungs mūsu vidū dzird, ka mēs lietu izkārtosim tieši tā, kā tu to esi nupat prasījis.“
11 Tad Jefta gāja kopā ar Gileāda vecajiem, un tauta viņu iecēla sev par priekšnieku un par kajavadoni, un Jefta cēla visu savu lietu tā Kunga priekšā Micpā.
12 Un Jefta nosūtīja vēstnešus pie amoniešu ķēniņa, teikdams: „Ko tev no manis vajaga, ka tu esi nācis un lauzies manā zemē, lai sāktu kaju?“
13 Tad amoniešu ķēniņš atbildēja Jeftas sūtņiem: „Tāpēc, ka Israēls ir atņēmis manu zemi, kad viņš atnāca no Ēģiptes, sākot no Arnonas un līdz Jabokai un Jardānai; tagad nu atdod man to ar labu!“
14 Bet Jefta sūtīja atkal vēstnešus pie amoniešu ķēniņa
15 Un lika tam teikt: „Tā saka Jefta: Israēls nav ņēmis ne Moāba zemi, ne amoniešu zemi,
16 Jo, iznākot ārā no Ēģiptes, Israēls gāja pa tuksnesi līdz Niedju jūjai un nonāca Kadešā.
17 Un Israēls tanī laikā nosūtīja vēstnešus pie Ēdoma ķēniņa, teikdams: „Atļauj mums iziet caur tavu zemi!“ Bet Ēdoma ķēniņš neuzklausīja lūgumu. Un arī pie Moāba ķēniņa viņš sūtīja, bet arī tas to negribēja. Un tā Israēlam vajadzēja palikt Kadešā.
18 Un pēc tam viņš pārstaigāja tuksnesi un apgāja Ēdoma zemei un Moāba zemei apkārt un nonāca apgabalā pret austrumiem no Moāba zemes; un tur tas uzcēla savas teltis viņpus Arnonas, bet tie nemaz arī neienāca Moāba robežās, jo Arnona ir moābiešu robeža.
19 Tad Israēls sūtīja vēstnešus pie amoriešu ķēniņa Sichona, ķujš kā ķēniņš valdīja Hešbonā, un Israēls tam teica: „Mēs, uz savu ceļa mērķi iedami, gribam iziet caur tavu zemi.“
20 Tomēr Sichons neuzticējās Israēlam, lai atļautu viņam šķērsot savus novadus, bet sapulcināja visu savu kajotāju saimi, apmetās nometnē pie Jachcas un uzbruka Israēlam.
21 Bet tas Kungs, Israēla Dievs, nodeva Sichonu un visu viņa karotāju saimi Israēla rokā, ka tie tos sakāva; tā Israēls iemantoja it visu amoriešu zemi un to ari apdzīvo.
22 Un tie ieguva īpašumā visu amoriešu robežu apgabalu no Arnonas līdz Jabokai un no tuksneša līdz Jardānai.
23 Un tā nu tas Kungs, Israēla Dievs, ir izdzinis amoriešus savas Israēla tautas labā, —un tagad tu to gribi ieņemt?
24 Patiešām to, ko tavs dievs Kā-rnošs izdzīs, to tu varēsi iegūt, bet visu to apgabalu, no kūja mūsu labā izdzinis citus tas Kungs, mūsu Dievs, to mēs paši iegūsim kā mantojumu!
25 Un nu tagad, —vai tu tiešām savā taisnībā esi stiprāks nekā Moāba ķēniņš Balaks, Cipora dēls? Vai viņam jel kad ar Israēlu bijušas nesaskaņas, un vai viņš ar to ir kājojis,
26 Kamēr Israēls mita Hešbonā un tās mazpilsētās un Aroērā un tās priekšpilsētās un visās tanīs pilsētās, kas atrodas abpus Arnonas, visus šos trīs simts gadus? Kāpēc tad jūs tanī laikā necentāties tos atkal pievienot sev?
27 Es tev neesmu nodarījis nekādu pārestību, bet tu gan man nodari ļaunu, jo tu man taisies uzbrukt ar kāju. Tad lai tas Kungs pats, tas dzīvais tiesnesis, šodien tiesā starp Israēla bērniem un Amona bērniem!“
28 Bet amoniešu ķēniņš neklausījās Jeftas vārdos, ko tas bija licis viņam pavēstīt.
29 Un tā Kunga gars nāca pār Jeftu, un viņš apstaigāja Gileādu un Manasi, viņš apmeklēja arī Micpu Gileāda, un no Micpas Gileāda viņš devās pāri pret amoniešiem.
30 Un Jefta deva īpašu solījumu tam Kungam, un viņš sacīja: „Ja Tu tiešām nodosi Amona bērnus manā rokā,
31 Tad lai notiek, ka tas, kas kā pirmais iznāks no mana nama durvīm man pretim, kad es vesels atgriezīšos no cīņas ar Amona bērniem, lai tad pieder tam Kungam, un es to upurēšu kā dedzināmo upuri!“
32 Tad Jefta devās pret amoniešiem, lai vestu pret tiem kaju, un tas Kungs tos nodeva viņa rokā.
33 Un viņš tos sakāva, no Aroēra sākot līdz ceļam uz Minnitu, divdesmit pilsētas, un līdz Abel-Keramimai varen lielā kaujā; tā Amona bērni tika Israēla priekšā pazemoti.
34 Kad nu Jefta atgriezās uz Micpu savā namā, redzi, tad viņa meita iznāca viņam pretī ar rokas bungām un dejas solī; un viņa bija tā vienīgais bērns, un bez tās viņam nebija ne dēla, ne meitas.
35 Un notika, ka, tiklīdz viņš to ieraudzīja, viņš saplēsa savas drēbes un sauca: „Ak, mana meita! Tu mani lauztin salauz, kāpēc tieši tev tai jābūt, kas mani apbēdini! Bet es esmu atvēris savu muti pret to Kungu, un es tagad vairs nespēju atkāpties!“
36 Un viņa tam atbildēja: „Mīļais tēvs, ja tu savu muti esi tā Kunga priekšā atdarījis, tad dari man, kā tas no tavas mutes nācis, pēc tam kad tas Kungs tev ir ļāvis atriebties taviem ienaidniekiem, Amona bērniem!“
37 Un viņa sacīja savam tēvam: „Lai tad ar mani tā notiek, bet dod tikai man divi mēnešus laika, jo es gribu noiet kalnos un apraudāt savu jaunavību, —es pati un manas draudzenes!“
38 Un viņš sacīja: „Ej!“ Un viņš to atlaida uz diviem mēnešiem; un viņa aizgāja ar savām tikpat vecām draudze-nēm, un tās apraudāja kalnos viņas jaunavību.
39 Un pēc divu mēnešu laika notecēšanas viņa atgriezās pie sava tēva, un viņš pie tās izpildīja savu īpašo solījumu, ko viņš bija solījis; bet viņa pati vēl nepazina vīra. Un kopš tā laika tas kļuva par tikumu Israēlā,
40 Ka gadu no gada Israēla meitas dodas, lai apraudātu dziesmās gileādieša Jeftas meitu četras dienas gadā.
1 Gileādietis Jefta bija stiprs karavīrs, kaut arī netikles dēls; viņa tēvs bija kāds gileādietis.
2 Kad nu šā gileādieša paša sieva bija viņam dzemdējusi dēlus un kad šīs sievas dēli pieauga, tad tie izdzina Jeftu un tam sacīja: „Tu gan nemantosi nenieka sava tēva namā, jo tu esi citas sievas dēls!“
3 Tad Jefta bēga no saviem brāļiem un apmetās dzīvot Tobas zemē; ap Jeftu sapulcējās dažādi nelieši un gāja kopā ar viņu sņot.
4 Pēc kāda laika amonieši sāka karot ar Israēlu.
5 Kad nu amonieši sāka uzbrukumu pret Israēlu, tad Gileāda vecaji devās ceļā, lai atvestu Jeftu no Tobas zemes,
6 Un tie sacīja Jeftam: „Nāc un topi tu mums par vadoni, jo mēs kājosim pret amoniešiem!“
7 Bet Jefta sacīja Gileāda vecajiem: „Vai jūs mani neienīdāt un neizdzināt mani no mana tēva nama? Kāpēc jūs tagad nākat pie manis, kad jums ir bēdu laiki?“
8 Tad Gileāda vecaji sacīja Jeftam: „Tāpēc jau mēs atkal pie tevis atgriežamies, nāc mums līdzi, mēs kājosim ar Amona dēliem, un tev būs būt mums par vadoni visiem Gileāda iedzīvotājiem!“
9 Tad Jefta sacīja Gileāda vecajiem: „Jūs esat atkal pie manis atnākuši, lai vestu kaju pret Amona dēliem. Bet kad tas Kungs tos nodos manās rokās, vai tad es arī būšu jums par galvu?“
10 Tad Gileāda vecaji sacīja Jeftam: „Lai tas Kungs mūsu vidū dzird, ka mēs lietu izkārtosim tieši tā, kā tu to esi nupat prasījis.“
11 Tad Jefta gāja kopā ar Gileāda vecajiem, un tauta viņu iecēla sev par priekšnieku un par kajavadoni, un Jefta cēla visu savu lietu tā Kunga priekšā Micpā.
12 Un Jefta nosūtīja vēstnešus pie amoniešu ķēniņa, teikdams: „Ko tev no manis vajaga, ka tu esi nācis un lauzies manā zemē, lai sāktu kaju?“
13 Tad amoniešu ķēniņš atbildēja Jeftas sūtņiem: „Tāpēc, ka Israēls ir atņēmis manu zemi, kad viņš atnāca no Ēģiptes, sākot no Arnonas un līdz Jabokai un Jardānai; tagad nu atdod man to ar labu!“
14 Bet Jefta sūtīja atkal vēstnešus pie amoniešu ķēniņa
15 Un lika tam teikt: „Tā saka Jefta: Israēls nav ņēmis ne Moāba zemi, ne amoniešu zemi,
16 Jo, iznākot ārā no Ēģiptes, Israēls gāja pa tuksnesi līdz Niedju jūjai un nonāca Kadešā.
17 Un Israēls tanī laikā nosūtīja vēstnešus pie Ēdoma ķēniņa, teikdams: „Atļauj mums iziet caur tavu zemi!“ Bet Ēdoma ķēniņš neuzklausīja lūgumu. Un arī pie Moāba ķēniņa viņš sūtīja, bet arī tas to negribēja. Un tā Israēlam vajadzēja palikt Kadešā.
18 Un pēc tam viņš pārstaigāja tuksnesi un apgāja Ēdoma zemei un Moāba zemei apkārt un nonāca apgabalā pret austrumiem no Moāba zemes; un tur tas uzcēla savas teltis viņpus Arnonas, bet tie nemaz arī neienāca Moāba robežās, jo Arnona ir moābiešu robeža.
19 Tad Israēls sūtīja vēstnešus pie amoriešu ķēniņa Sichona, ķujš kā ķēniņš valdīja Hešbonā, un Israēls tam teica: „Mēs, uz savu ceļa mērķi iedami, gribam iziet caur tavu zemi.“
20 Tomēr Sichons neuzticējās Israēlam, lai atļautu viņam šķērsot savus novadus, bet sapulcināja visu savu kajotāju saimi, apmetās nometnē pie Jachcas un uzbruka Israēlam.
21 Bet tas Kungs, Israēla Dievs, nodeva Sichonu un visu viņa karotāju saimi Israēla rokā, ka tie tos sakāva; tā Israēls iemantoja it visu amoriešu zemi un to ari apdzīvo.
22 Un tie ieguva īpašumā visu amoriešu robežu apgabalu no Arnonas līdz Jabokai un no tuksneša līdz Jardānai.
23 Un tā nu tas Kungs, Israēla Dievs, ir izdzinis amoriešus savas Israēla tautas labā, —un tagad tu to gribi ieņemt?
24 Patiešām to, ko tavs dievs Kā-rnošs izdzīs, to tu varēsi iegūt, bet visu to apgabalu, no kūja mūsu labā izdzinis citus tas Kungs, mūsu Dievs, to mēs paši iegūsim kā mantojumu!
25 Un nu tagad, —vai tu tiešām savā taisnībā esi stiprāks nekā Moāba ķēniņš Balaks, Cipora dēls? Vai viņam jel kad ar Israēlu bijušas nesaskaņas, un vai viņš ar to ir kājojis,
26 Kamēr Israēls mita Hešbonā un tās mazpilsētās un Aroērā un tās priekšpilsētās un visās tanīs pilsētās, kas atrodas abpus Arnonas, visus šos trīs simts gadus? Kāpēc tad jūs tanī laikā necentāties tos atkal pievienot sev?
27 Es tev neesmu nodarījis nekādu pārestību, bet tu gan man nodari ļaunu, jo tu man taisies uzbrukt ar kāju. Tad lai tas Kungs pats, tas dzīvais tiesnesis, šodien tiesā starp Israēla bērniem un Amona bērniem!“
28 Bet amoniešu ķēniņš neklausījās Jeftas vārdos, ko tas bija licis viņam pavēstīt.
29 Un tā Kunga gars nāca pār Jeftu, un viņš apstaigāja Gileādu un Manasi, viņš apmeklēja arī Micpu Gileāda, un no Micpas Gileāda viņš devās pāri pret amoniešiem.
30 Un Jefta deva īpašu solījumu tam Kungam, un viņš sacīja: „Ja Tu tiešām nodosi Amona bērnus manā rokā,
31 Tad lai notiek, ka tas, kas kā pirmais iznāks no mana nama durvīm man pretim, kad es vesels atgriezīšos no cīņas ar Amona bērniem, lai tad pieder tam Kungam, un es to upurēšu kā dedzināmo upuri!“
32 Tad Jefta devās pret amoniešiem, lai vestu pret tiem kaju, un tas Kungs tos nodeva viņa rokā.
33 Un viņš tos sakāva, no Aroēra sākot līdz ceļam uz Minnitu, divdesmit pilsētas, un līdz Abel-Keramimai varen lielā kaujā; tā Amona bērni tika Israēla priekšā pazemoti.
34 Kad nu Jefta atgriezās uz Micpu savā namā, redzi, tad viņa meita iznāca viņam pretī ar rokas bungām un dejas solī; un viņa bija tā vienīgais bērns, un bez tās viņam nebija ne dēla, ne meitas.
35 Un notika, ka, tiklīdz viņš to ieraudzīja, viņš saplēsa savas drēbes un sauca: „Ak, mana meita! Tu mani lauztin salauz, kāpēc tieši tev tai jābūt, kas mani apbēdini! Bet es esmu atvēris savu muti pret to Kungu, un es tagad vairs nespēju atkāpties!“
36 Un viņa tam atbildēja: „Mīļais tēvs, ja tu savu muti esi tā Kunga priekšā atdarījis, tad dari man, kā tas no tavas mutes nācis, pēc tam kad tas Kungs tev ir ļāvis atriebties taviem ienaidniekiem, Amona bērniem!“
37 Un viņa sacīja savam tēvam: „Lai tad ar mani tā notiek, bet dod tikai man divi mēnešus laika, jo es gribu noiet kalnos un apraudāt savu jaunavību, —es pati un manas draudzenes!“
38 Un viņš sacīja: „Ej!“ Un viņš to atlaida uz diviem mēnešiem; un viņa aizgāja ar savām tikpat vecām draudze-nēm, un tās apraudāja kalnos viņas jaunavību.
39 Un pēc divu mēnešu laika notecēšanas viņa atgriezās pie sava tēva, un viņš pie tās izpildīja savu īpašo solījumu, ko viņš bija solījis; bet viņa pati vēl nepazina vīra. Un kopš tā laika tas kļuva par tikumu Israēlā,
40 Ka gadu no gada Israēla meitas dodas, lai apraudātu dziesmās gileādieša Jeftas meitu četras dienas gadā.
