1 Un divi eņģeļi nonāca vakarā Sodomā, bet Lats dzīvoja Sodomas pievārtē. Un Lats, tos ieraudzījis, cēlās viņu priekšā un klanījās ar savu vaigu līdz zemei.
2 Un viņš sacija: „Dariet man patikšanu, mani kungi, un ņemiet sava kalpa namā naktsmājas, mazgājiet savas kājas un atpūtieties; pēc tam, rītā cēlušies, ejiet savu ceļu.“ Bet tie teica: „Nē, mēs pārnakšņosim laukā uz ielas.“
3 Bet viņš tos lūgdams lūdza, un tie iegriezās pie viņa un iegāja viņa namā, un viņš tiem sarīkoja mielastu un cēla tiem priekšā neraudzētas maizes, un tie ēda.
4 Vēl tie nebija apgūlušies, kad Sodomas pilsētas vīri aplenca namu, sākot ar zēniem un beidzot ar sirmgalvjiem, visādi ļaudis no visām malām.
5 Un tie aicināja Latu ārā un sacīja: „Kur ir tie vīri, kas pie tevis iegriezās šo nakti? Liec tiem iznākt ārā pie mums; mēs gribam tos.“
6 Un Lats izgāja pie viņiem ārā, vārtus un durvis aizslēgdams aiz sevis, un sacīja:
7 „Brāļi, nedariet taču tādu grēku!
8 Redziet, man ir divas meitas, kuras neviens nav atzinis, es likšu viņām iznākt pie jums, un jūs varat tām darīt, kā jums labpatīk, tikai tiem vīriem nedariet nekā, tāpēc ka tie nākuši mana jumta pavēnī.“
9 Bet viņi teica: „Ej nost“; un tie pretojās: „Šis viens ir atnācis, lai dzīvotu kā svešinieks, un tagad viņš grib uzmesties par soģi. Tagad mēs tev vēl vairāk ļauna darīsim kā tiem.“
10 Un tie uzmācās ar varu šim vīram—Latam, un grasījās atlauzt durvis. Bet tie vīri izstiepa savas rokas un ievilka Latu pie sevis namā, bet durvis tie aizslēdza.
11 Bet tie, kas atradās nama vārtos, tika sisti ar aklumu, sākot no mazākā līdz pat lielākajam, tā, ka tie nevarēja vārtus pat atrast.
12 Un vīri sacīja Latam: „Vai tev te vēl ir kāds znots, savi dēli un savas meitas? Tos, kā arī visus citus savējos, kas tev ir šinī pilsētā, izved ārā.
13 Mēs gribam izpostīt šo vietu, jo liela žēlošanās nākusi tā Kunga priekšā, un tas Kungs mūs ir sūtījis, lai to izpostītu.“
14 Un Lats izgāja un runāja ar saviem znotiem, kas gribēja viņa meitas ņemt, un sacīja: „Celsimies, iesim no šīs vietas prom, jo tas Kungs šo pilsētu liks izpostīt.“ Bet viņs likās savu znotu acīs smieklīgs.
15 Un tiklīdz rīts ausa, eņģeļi skubināja Latu, teikdami: „Celies, ņem savu sievu un abas savas meitas, kas atrodas še, ka tu neej bojā šīs pilsētas nozieguma dēļ.“
16 Bet viņš vēl kavējās. Tad tie vīri to satvēra pie rokas, tāpat viņa sievu un abas viņa meitas, tāpēc ka tas Kungs gribēja viņus pataupīt, un tie to izveda un atstāja ārpus pilsētas.
17 Un notikās, kad tie viņu bija izveduši ārā, ka tie teica: „Izglāb savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nepaliec visā šinī apgabalā stāvam, glābies kalnos, lai tu netiktu iznīcināts.“
18 Un Lats sacīja viņiem: „Nē jel, mans Kungs.
19 Redzi, tavs kalps ir atradis žēlastību tavās acīs, un Tu man esi daudz žēlastības parādījis, ka es saglābju savu dzīvību, bet es nevaru glābties kalnos; es miršu, iekāms ļaunums mani sasniegs.
20 Lūk, te tuvumā ir kāda pilsēta, kur es varētu glābties, es tanī gribu paglābties, tā ir tik nenozīmīga. Tur es būtu glābts.“
21 Un Viņš sacīja tam: „Lūk, Es paklausīšu tevi arī šinī lietā; Es neizpostīšu šo pilsētu, par kuru tu esi runājis.
22 Steidzies, glābies tur, jo Es nevaru nekā darīt, iekāms tu neesi nonācis tur“. Tāpēc tās pilsētas vārds ir Coāra.
23 Saule uzlēca pār zemi, kad Lats nonāca Coārā.
24 Bet tas Kungs lika līt sēram un ugunij pār Sodomu un Gomoru no tā Kunga, no debesīm.
25 Un Viņš izpostīja šīs pilsētas visu apgabalu un visus pilsētas iedzīvotājus, arī zemes augus.
26 Bet viņa, Lata, sieva atskatījās atpakaļ un kļuva par sāls stabu.
27 Un Ābrahāms jozās no rīta, lai dotos uz to vietu, kur tā Kunga priekšā bija stāvējis.
28 Un kad viņš raudzījās uz Sodomu un Gomoru un visu tā apgabala apkārtni, tad, lūk, tur no zemes pacēlās dūmi it kā no kādas kausētavas krāsns.
29 Pēc šī apgabala pilsētu izpostīšanas Dievs pieminēja Ābrahāmu, un Viņš sūtīja Latu prom no šīs posta vietas, kad Viņš tās pilsētas bija izpostījis, kurās Lats bija dzīvojis.
30 Un Lats atstāja Coāru un dzīvoja kalnā, un abas viņa meitas kopā ar viņu, jo viņam bija bailes dzīvot Coārā. Un viņš ar abām savām meitām apmetās alā.
31 Un tad vecākā sacīja jaunākai: „Mūsu tēvs ir vecs, un neviena vīrieša nav virs zemes, kas varētu nākt pie mums, kā tas ir virs zemes parasts.
32 Lai ejam un dodam savam tēvam vīnu dzert un lai tad guļamies pie sava tēva, lai no sava tēva mums būtu pēcnācēji.“
33 Un viņas naktī savu tēvu piedzirdīja ar vīnu. Un vecākā gāja un apgūlās pie sava tēva, bet viņš nepamanīja nedz viņas apgulšanos, nedz viņas piecelšanos.
34 Un nākamajā dienā vecākā sacīja jaunākai: „Lūk, es vakar esmu gulējusi ar savu tēvu. Dosim viņam vīnu dzert arī šodien: ej tad tu, un guli pie viņa, lai mums būtu pēcnācēji no sava tēva.“
35 Un viņas piedzirdīja arī šinī naktī savu tēvu ar vīnu, un jaunākā cēlās un apgūlās pie viņa. Bet viņš nepamanīja nedz viņas apgulšanos, nedz viņas piecelšanos.
36 Tā abas Lata meitas kļuva grūtas no sava tēva.
37 Un pirmdzimtai piedzima dēls, un tā to nosauca vārdā Moābs, tas ir moābiešu ciltstēvs līdz šai dienai.
38 Un arī jaunākā dzemdēja dēlu, un viņa to nosauca vārdā—Ben-Ammi. Viņš ir amoniešu ciltstēvs līdz šai dienai.
1 Un divi eņģeļi nonāca vakarā Sodomā, bet Lats dzīvoja Sodomas pievārtē. Un Lats, tos ieraudzījis, cēlās viņu priekšā un klanījās ar savu vaigu līdz zemei.
2 Un viņš sacija: „Dariet man patikšanu, mani kungi, un ņemiet sava kalpa namā naktsmājas, mazgājiet savas kājas un atpūtieties; pēc tam, rītā cēlušies, ejiet savu ceļu.“ Bet tie teica: „Nē, mēs pārnakšņosim laukā uz ielas.“
3 Bet viņš tos lūgdams lūdza, un tie iegriezās pie viņa un iegāja viņa namā, un viņš tiem sarīkoja mielastu un cēla tiem priekšā neraudzētas maizes, un tie ēda.
4 Vēl tie nebija apgūlušies, kad Sodomas pilsētas vīri aplenca namu, sākot ar zēniem un beidzot ar sirmgalvjiem, visādi ļaudis no visām malām.
5 Un tie aicināja Latu ārā un sacīja: „Kur ir tie vīri, kas pie tevis iegriezās šo nakti? Liec tiem iznākt ārā pie mums; mēs gribam tos.“
6 Un Lats izgāja pie viņiem ārā, vārtus un durvis aizslēgdams aiz sevis, un sacīja:
7 „Brāļi, nedariet taču tādu grēku!
8 Redziet, man ir divas meitas, kuras neviens nav atzinis, es likšu viņām iznākt pie jums, un jūs varat tām darīt, kā jums labpatīk, tikai tiem vīriem nedariet nekā, tāpēc ka tie nākuši mana jumta pavēnī.“
9 Bet viņi teica: „Ej nost“; un tie pretojās: „Šis viens ir atnācis, lai dzīvotu kā svešinieks, un tagad viņš grib uzmesties par soģi. Tagad mēs tev vēl vairāk ļauna darīsim kā tiem.“
10 Un tie uzmācās ar varu šim vīram—Latam, un grasījās atlauzt durvis. Bet tie vīri izstiepa savas rokas un ievilka Latu pie sevis namā, bet durvis tie aizslēdza.
11 Bet tie, kas atradās nama vārtos, tika sisti ar aklumu, sākot no mazākā līdz pat lielākajam, tā, ka tie nevarēja vārtus pat atrast.
12 Un vīri sacīja Latam: „Vai tev te vēl ir kāds znots, savi dēli un savas meitas? Tos, kā arī visus citus savējos, kas tev ir šinī pilsētā, izved ārā.
13 Mēs gribam izpostīt šo vietu, jo liela žēlošanās nākusi tā Kunga priekšā, un tas Kungs mūs ir sūtījis, lai to izpostītu.“
14 Un Lats izgāja un runāja ar saviem znotiem, kas gribēja viņa meitas ņemt, un sacīja: „Celsimies, iesim no šīs vietas prom, jo tas Kungs šo pilsētu liks izpostīt.“ Bet viņs likās savu znotu acīs smieklīgs.
15 Un tiklīdz rīts ausa, eņģeļi skubināja Latu, teikdami: „Celies, ņem savu sievu un abas savas meitas, kas atrodas še, ka tu neej bojā šīs pilsētas nozieguma dēļ.“
16 Bet viņš vēl kavējās. Tad tie vīri to satvēra pie rokas, tāpat viņa sievu un abas viņa meitas, tāpēc ka tas Kungs gribēja viņus pataupīt, un tie to izveda un atstāja ārpus pilsētas.
17 Un notikās, kad tie viņu bija izveduši ārā, ka tie teica: „Izglāb savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nepaliec visā šinī apgabalā stāvam, glābies kalnos, lai tu netiktu iznīcināts.“
18 Un Lats sacīja viņiem: „Nē jel, mans Kungs.
19 Redzi, tavs kalps ir atradis žēlastību tavās acīs, un Tu man esi daudz žēlastības parādījis, ka es saglābju savu dzīvību, bet es nevaru glābties kalnos; es miršu, iekāms ļaunums mani sasniegs.
20 Lūk, te tuvumā ir kāda pilsēta, kur es varētu glābties, es tanī gribu paglābties, tā ir tik nenozīmīga. Tur es būtu glābts.“
21 Un Viņš sacīja tam: „Lūk, Es paklausīšu tevi arī šinī lietā; Es neizpostīšu šo pilsētu, par kuru tu esi runājis.
22 Steidzies, glābies tur, jo Es nevaru nekā darīt, iekāms tu neesi nonācis tur“. Tāpēc tās pilsētas vārds ir Coāra.
23 Saule uzlēca pār zemi, kad Lats nonāca Coārā.
24 Bet tas Kungs lika līt sēram un ugunij pār Sodomu un Gomoru no tā Kunga, no debesīm.
25 Un Viņš izpostīja šīs pilsētas visu apgabalu un visus pilsētas iedzīvotājus, arī zemes augus.
26 Bet viņa, Lata, sieva atskatījās atpakaļ un kļuva par sāls stabu.
27 Un Ābrahāms jozās no rīta, lai dotos uz to vietu, kur tā Kunga priekšā bija stāvējis.
28 Un kad viņš raudzījās uz Sodomu un Gomoru un visu tā apgabala apkārtni, tad, lūk, tur no zemes pacēlās dūmi it kā no kādas kausētavas krāsns.
29 Pēc šī apgabala pilsētu izpostīšanas Dievs pieminēja Ābrahāmu, un Viņš sūtīja Latu prom no šīs posta vietas, kad Viņš tās pilsētas bija izpostījis, kurās Lats bija dzīvojis.
30 Un Lats atstāja Coāru un dzīvoja kalnā, un abas viņa meitas kopā ar viņu, jo viņam bija bailes dzīvot Coārā. Un viņš ar abām savām meitām apmetās alā.
31 Un tad vecākā sacīja jaunākai: „Mūsu tēvs ir vecs, un neviena vīrieša nav virs zemes, kas varētu nākt pie mums, kā tas ir virs zemes parasts.
32 Lai ejam un dodam savam tēvam vīnu dzert un lai tad guļamies pie sava tēva, lai no sava tēva mums būtu pēcnācēji.“
33 Un viņas naktī savu tēvu piedzirdīja ar vīnu. Un vecākā gāja un apgūlās pie sava tēva, bet viņš nepamanīja nedz viņas apgulšanos, nedz viņas piecelšanos.
34 Un nākamajā dienā vecākā sacīja jaunākai: „Lūk, es vakar esmu gulējusi ar savu tēvu. Dosim viņam vīnu dzert arī šodien: ej tad tu, un guli pie viņa, lai mums būtu pēcnācēji no sava tēva.“
35 Un viņas piedzirdīja arī šinī naktī savu tēvu ar vīnu, un jaunākā cēlās un apgūlās pie viņa. Bet viņš nepamanīja nedz viņas apgulšanos, nedz viņas piecelšanos.
36 Tā abas Lata meitas kļuva grūtas no sava tēva.
37 Un pirmdzimtai piedzima dēls, un tā to nosauca vārdā Moābs, tas ir moābiešu ciltstēvs līdz šai dienai.
38 Un arī jaunākā dzemdēja dēlu, un viņa to nosauca vārdā—Ben-Ammi. Viņš ir amoniešu ciltstēvs līdz šai dienai.
