1 Ziņait: Kamēr mantinieks vēl nav pieaudzis, nav nekādas starpības starp viņu un kalpu, kaut arī visa manta viņam pieder.
2 Bet viņš ir padots aizbildņiem un pārvaldniekiem, līdz tēva nospriestam laikam.
3 Tā arī mēs, kad nebijām pieauguši, bijām pasaules pirmbūtņu kalpībā.
4 Bet kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības,
5 Lai izpirktu tos, pār kupiem valdīja bauslība, ka mēs iegūtum bērnu tiesības.
6 Bet ka jūs esat bērni, to ir Dievs apliecinājis, sūtīdams sava Dēla garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba—Tēvs!
7 Tā tad tu vairs neesi kalps, bet bērns, bet ja bērns, tad ari caur Dievu mantinieks.
8 Gan toreiz jūs, Dievu nepazīdami, kalpojāt tiem, kas pēc būtības nav dievi.
9 Bet tagad, kad jūs Dievu esat atzinuši, jeb labāki sakot: kad Dievs jūs ir atzinis, kā tad jūs atkal atgriežaties pie nespēcīgajām un nabadzīgajām pirmbūtnēm un tām atkal no jauna gribat kalpot?
10 Jūs cienījat dienas, mēnešus, gadus un laikus.
11 Es bīstos, ka tik nebūtu velti pie jums strādājis.
12 Topiet tādi kā es, jo es tapu tāds kā jūs, es jūs lūdzu, brāļi. Jūs man neesat darijuši nekā ļauna.
13 Bet, kā jums zināms, es pirmo reiz slims būdams sludināju jums evaņģēliju.
14 Un jūsu pārbaudījums, kas jums cēlās ar manu slimību, nenoveda pie nicināšanas nedz riebuma, bet jūs uzņēmāt mani kā Dieva eņģeli, kā Kristu Jēzu.
15 Kur tad nu paliek jūsu svētais prieks? Jo es varu jums apliecināt, ka jūs, ja būtu bijis iespējams, savas acis būtu izrāvuši un man atdevuši.
16 Tā tad es esmu tapis jūsu ienaidnieks, sacīdams jums patiesību.
17 Ne labā nolūkā tie izrāda dedzību pret jums, bet tie grib jūs atšķirt, lai jūs dedzīgi pieķertos viņiem.
18 Teicami ir iekaist par labu vienmēr un ne tikai tad, kad es esmu pie jums.
19 Mani bērni, par kuriem es no jauna ciešu radību sāpes, lidz kamēr Kristus izveidotos jūsos;
20 Bet es gribētu tagad būt pie jums un runāt ar jums citādā balsi, jo man pietrūkst padoma, ko darīt ar jums.
21 Sakiet man, jūs, kas gribat būt zem bauslības, vai jūs esat dzirdējuši, ko bauslība saka?
22 Proti, ir rakstīts: Ābrahāmam piedzima divi dēli, viens no kalpones, otrs no svabadās.
23 Bet tas, kas no kalpones, ir dabīgi dzimis, turpretim tas, kas no svabadās, pēc apsolījuma.
24 Tas ir līdzībā teikts, jo tās ir tās abas derības: viena no Sinaja kalna, kas dzemdē kalpībai, tā ir Hagare.
25 Bet Hagare ir Sinaja kalns Arabijā, un atbilst tagadējai Jeruzālemei, jo tā ar saviem bērniem ir kalpu stāvokli.
26 Bet augšējā Jeruzāleme ir svabada tā ir mūsu māte;
27 Jo ir rakstīts: „Priecājies, neauglīgā, kas nedzemdē, gavilē un sauci skaļi, kas necieti bērnu sāpes, jo daudz bērnu ir vientulei, vairāk nekā tai, kam ir vīrs.“
28 Jūs, brāļi, esat kā Izāks apsolījuma bērni.
29 Bet kā toreiz miesīgi dzimušais vajāja garīgi dzimušo, tā arī tagad.
30 Bet ko saka raksti? „Padzen kalponi un viņas dēlu! Jo kalpones dēlam nebūs mantot kopā ar svabadās dēlu.“
31 Tā tad, brāļi mēs neesam kalpones, bet svabadās bērni.
1 Ziņait: Kamēr mantinieks vēl nav pieaudzis, nav nekādas starpības starp viņu un kalpu, kaut arī visa manta viņam pieder.
2 Bet viņš ir padots aizbildņiem un pārvaldniekiem, līdz tēva nospriestam laikam.
3 Tā arī mēs, kad nebijām pieauguši, bijām pasaules pirmbūtņu kalpībā.
4 Bet kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības,
5 Lai izpirktu tos, pār kupiem valdīja bauslība, ka mēs iegūtum bērnu tiesības.
6 Bet ka jūs esat bērni, to ir Dievs apliecinājis, sūtīdams sava Dēla garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba—Tēvs!
7 Tā tad tu vairs neesi kalps, bet bērns, bet ja bērns, tad ari caur Dievu mantinieks.
8 Gan toreiz jūs, Dievu nepazīdami, kalpojāt tiem, kas pēc būtības nav dievi.
9 Bet tagad, kad jūs Dievu esat atzinuši, jeb labāki sakot: kad Dievs jūs ir atzinis, kā tad jūs atkal atgriežaties pie nespēcīgajām un nabadzīgajām pirmbūtnēm un tām atkal no jauna gribat kalpot?
10 Jūs cienījat dienas, mēnešus, gadus un laikus.
11 Es bīstos, ka tik nebūtu velti pie jums strādājis.
12 Topiet tādi kā es, jo es tapu tāds kā jūs, es jūs lūdzu, brāļi. Jūs man neesat darijuši nekā ļauna.
13 Bet, kā jums zināms, es pirmo reiz slims būdams sludināju jums evaņģēliju.
14 Un jūsu pārbaudījums, kas jums cēlās ar manu slimību, nenoveda pie nicināšanas nedz riebuma, bet jūs uzņēmāt mani kā Dieva eņģeli, kā Kristu Jēzu.
15 Kur tad nu paliek jūsu svētais prieks? Jo es varu jums apliecināt, ka jūs, ja būtu bijis iespējams, savas acis būtu izrāvuši un man atdevuši.
16 Tā tad es esmu tapis jūsu ienaidnieks, sacīdams jums patiesību.
17 Ne labā nolūkā tie izrāda dedzību pret jums, bet tie grib jūs atšķirt, lai jūs dedzīgi pieķertos viņiem.
18 Teicami ir iekaist par labu vienmēr un ne tikai tad, kad es esmu pie jums.
19 Mani bērni, par kuriem es no jauna ciešu radību sāpes, lidz kamēr Kristus izveidotos jūsos;
20 Bet es gribētu tagad būt pie jums un runāt ar jums citādā balsi, jo man pietrūkst padoma, ko darīt ar jums.
21 Sakiet man, jūs, kas gribat būt zem bauslības, vai jūs esat dzirdējuši, ko bauslība saka?
22 Proti, ir rakstīts: Ābrahāmam piedzima divi dēli, viens no kalpones, otrs no svabadās.
23 Bet tas, kas no kalpones, ir dabīgi dzimis, turpretim tas, kas no svabadās, pēc apsolījuma.
24 Tas ir līdzībā teikts, jo tās ir tās abas derības: viena no Sinaja kalna, kas dzemdē kalpībai, tā ir Hagare.
25 Bet Hagare ir Sinaja kalns Arabijā, un atbilst tagadējai Jeruzālemei, jo tā ar saviem bērniem ir kalpu stāvokli.
26 Bet augšējā Jeruzāleme ir svabada tā ir mūsu māte;
27 Jo ir rakstīts: „Priecājies, neauglīgā, kas nedzemdē, gavilē un sauci skaļi, kas necieti bērnu sāpes, jo daudz bērnu ir vientulei, vairāk nekā tai, kam ir vīrs.“
28 Jūs, brāļi, esat kā Izāks apsolījuma bērni.
29 Bet kā toreiz miesīgi dzimušais vajāja garīgi dzimušo, tā arī tagad.
30 Bet ko saka raksti? „Padzen kalponi un viņas dēlu! Jo kalpones dēlam nebūs mantot kopā ar svabadās dēlu.“
31 Tā tad, brāļi mēs neesam kalpones, bet svabadās bērni.
