1 „Devītā gada desmitā mēneša desmitajā dienā man atklājās šādā veidā tā Kunga vārds un man sacīja:
2 Cilvēka bērns, pieraksti sev dienas vārdu, šīs dienas vārdu, jo taisni šodien Bābeles ķēniņš ir pienācis tuvu klāt Jeruzālemei un uzsācis tās aplenkšanu.
3 Stāsti šai nepaklausīgajai ciltij šādu līdzību: Tā saka Dievs tas Kungs: Liec podu uz uguns, uzliec to labi un ielej arī ūdeni.
4 Ieliec tajā arī visus gaļas gabalus, tikai labus, cisku un plecu, un pildi to ar izlasītiem kauliem.
5 Ņem vienu no labajām avīm, iekurini zem kauliem podā uguni ar malku, lai krietni vārās, lai kauli labi izvārās.“
6 Tādēļ arī saka Dievs tas Kungs: „Bēdas šai asins aptraipītai pilsētai, šim sarūsējušam podam, ko rūsa neatstāj! Izņem pa vienam gabalu pa gabalam ārā no tā bez izvēles,
7 Jo pilsētas izlietās asinis ir vēl tās vidū, viņa tās izlējusi uz kailas klints un ne uz zemes, kur tās varētu pārklāties ar zemi.
8 Lai parādītu savas dusmas un vēlāk atriebtos, Es arī liku visām tās izlietajām asinīm tecēt uz klints un nevis uz zemes, lai tās paliek neapraustas.“
9 Tādēļ arī saka Dievs tas Kungs: „Bēdas šai ar asinīm aptraipītai pilsētai! Arī Es sakraušu ugunskuram lielu malkas grēdu!
10 Atnes daudz malkas, iekurini uguni, izvāri gaļu, savāri labi arī viru un pieliec smaržīgu sāli un garšas vielas, ari kauli labi lai savārās līdz pat piedegšanai.
11 Pēc tam liec tukšo podu tieši uz gailošām, kvēlojošām oglēm, lai tā vaŗš sakarst, netīrumi nodeg un iztvaiko un tā rūsa nozūd.
12 Bet veltīgas pūles: rūsa nepazūd, tā paliek uz tā sienām arī ugunī.
13 Tavas kauna pilnās nešķīstības dēļ, tāpēc ka Es tevi gribēju šķīstīt, bet tu nekļuvi šķīsta, tad arī turpmāk tu nebūsi vairs šķīsta, kamēr Es nebūšu apmierinājis savas dusmas, tās izgāzdams pār tevi.
14 Es, tas Kungs, to sacīju, un tā tas arī notiks; Es to piepildīšu bez žēlastības un līdzcietības, bez kādas saudzības, un Es no tā neatkāpšos. Tevi tiesās pēc tavām gaitām un visiem taviem darbiem,“ tā saka Dievs tas Kungs.
15 Atkal manā garā izrosījās tā Kunga vārds, un tas man sacīja:
16 „Cilvēka bērns, redzi, Es atņemšu tev tavu acu prieku un jaukumu ar nejaušu gadījumu. Bet tev nebūs skumt un raudāt nedz asaras izliet.
17 Klusībā tu vari nopūsties, bet nerīko sēru atceri. Uzliec savu galvas segu un apvelc savas kurpes kājās. Neaizklāj ar aizsegu savu bārdu un neēd to sēru maizi, ko tev piesūta.“
18 No rīta Es vēl runāju uz tautu, bet vakarā jau nomira mana sieva. Un es darīju nākošā rītā, kā man bija pavēlēts.
19 Kad tauta man jautāja: Vai tu mums nepaskaidrosi, kāda tam nozīme mums, ka tu tā rīkojies?“
20 Tad es tiem atbildēju: „Tā Kunga vārds atklājās man un sacīja:
21 Saki Israēla namam: Tā saka Dievs tas Kungs: Redzi, Es ļaušu likt negodā savu svētnīcu, jūsu lepnumu, jūsu acu jaukumu, jūsu sirds prieku. Jūsu dēli un meitas, kufus jūs tur atstājāt, kritīs zobenam par upuri.
22 Tad jūs darīsit tā, kā es daru: jūs seju neapsegsit un sēru maizi, ko jums piesūta, neēdīsit.
23 Jūsu galvas sega būs jums galvā, un jūsu kurpes kājās, un jūs neskumsit un neraudāsit, bet sabruksit savu noziegumu apziņā un nopūtīsities cits par citu.
24 Tā jums būs Ecēchiēls par priekšzīmi, lai jūs darītu, kā viņš darījis, un kad tas notiks, iūs arī atzīsit, ka Es esmu Dievs tas Kungs.
25 Un tu, cilvēka bērns, ievērolabi: tanī dienā, kad Es tiem atņemšu viņu stipro nocietinājumu, viņu lepnumu un prieku, viņu acu jaukumu un prieku, viņu sirds ilgas un cerības un viņu dēlus un meitas,
26 Tanī dienā ieradīsies pie tevis kāds bēglis, kas būs izglābies, lai tev pašam to pastāstītu.
27 Tanī pašā dienā tava mute atdarīsies reizē ar bēgļa ierašanos, un tu atkal runāsi un nebūsi vairs mēms. Tā tu būsi tiem par paraugzīmi, lai tie atzīst, ka Es esmu tas Kungs.“
1 „Devītā gada desmitā mēneša desmitajā dienā man atklājās šādā veidā tā Kunga vārds un man sacīja:
2 Cilvēka bērns, pieraksti sev dienas vārdu, šīs dienas vārdu, jo taisni šodien Bābeles ķēniņš ir pienācis tuvu klāt Jeruzālemei un uzsācis tās aplenkšanu.
3 Stāsti šai nepaklausīgajai ciltij šādu līdzību: Tā saka Dievs tas Kungs: Liec podu uz uguns, uzliec to labi un ielej arī ūdeni.
4 Ieliec tajā arī visus gaļas gabalus, tikai labus, cisku un plecu, un pildi to ar izlasītiem kauliem.
5 Ņem vienu no labajām avīm, iekurini zem kauliem podā uguni ar malku, lai krietni vārās, lai kauli labi izvārās.“
6 Tādēļ arī saka Dievs tas Kungs: „Bēdas šai asins aptraipītai pilsētai, šim sarūsējušam podam, ko rūsa neatstāj! Izņem pa vienam gabalu pa gabalam ārā no tā bez izvēles,
7 Jo pilsētas izlietās asinis ir vēl tās vidū, viņa tās izlējusi uz kailas klints un ne uz zemes, kur tās varētu pārklāties ar zemi.
8 Lai parādītu savas dusmas un vēlāk atriebtos, Es arī liku visām tās izlietajām asinīm tecēt uz klints un nevis uz zemes, lai tās paliek neapraustas.“
9 Tādēļ arī saka Dievs tas Kungs: „Bēdas šai ar asinīm aptraipītai pilsētai! Arī Es sakraušu ugunskuram lielu malkas grēdu!
10 Atnes daudz malkas, iekurini uguni, izvāri gaļu, savāri labi arī viru un pieliec smaržīgu sāli un garšas vielas, ari kauli labi lai savārās līdz pat piedegšanai.
11 Pēc tam liec tukšo podu tieši uz gailošām, kvēlojošām oglēm, lai tā vaŗš sakarst, netīrumi nodeg un iztvaiko un tā rūsa nozūd.
12 Bet veltīgas pūles: rūsa nepazūd, tā paliek uz tā sienām arī ugunī.
13 Tavas kauna pilnās nešķīstības dēļ, tāpēc ka Es tevi gribēju šķīstīt, bet tu nekļuvi šķīsta, tad arī turpmāk tu nebūsi vairs šķīsta, kamēr Es nebūšu apmierinājis savas dusmas, tās izgāzdams pār tevi.
14 Es, tas Kungs, to sacīju, un tā tas arī notiks; Es to piepildīšu bez žēlastības un līdzcietības, bez kādas saudzības, un Es no tā neatkāpšos. Tevi tiesās pēc tavām gaitām un visiem taviem darbiem,“ tā saka Dievs tas Kungs.
15 Atkal manā garā izrosījās tā Kunga vārds, un tas man sacīja:
16 „Cilvēka bērns, redzi, Es atņemšu tev tavu acu prieku un jaukumu ar nejaušu gadījumu. Bet tev nebūs skumt un raudāt nedz asaras izliet.
17 Klusībā tu vari nopūsties, bet nerīko sēru atceri. Uzliec savu galvas segu un apvelc savas kurpes kājās. Neaizklāj ar aizsegu savu bārdu un neēd to sēru maizi, ko tev piesūta.“
18 No rīta Es vēl runāju uz tautu, bet vakarā jau nomira mana sieva. Un es darīju nākošā rītā, kā man bija pavēlēts.
19 Kad tauta man jautāja: Vai tu mums nepaskaidrosi, kāda tam nozīme mums, ka tu tā rīkojies?“
20 Tad es tiem atbildēju: „Tā Kunga vārds atklājās man un sacīja:
21 Saki Israēla namam: Tā saka Dievs tas Kungs: Redzi, Es ļaušu likt negodā savu svētnīcu, jūsu lepnumu, jūsu acu jaukumu, jūsu sirds prieku. Jūsu dēli un meitas, kufus jūs tur atstājāt, kritīs zobenam par upuri.
22 Tad jūs darīsit tā, kā es daru: jūs seju neapsegsit un sēru maizi, ko jums piesūta, neēdīsit.
23 Jūsu galvas sega būs jums galvā, un jūsu kurpes kājās, un jūs neskumsit un neraudāsit, bet sabruksit savu noziegumu apziņā un nopūtīsities cits par citu.
24 Tā jums būs Ecēchiēls par priekšzīmi, lai jūs darītu, kā viņš darījis, un kad tas notiks, iūs arī atzīsit, ka Es esmu Dievs tas Kungs.
25 Un tu, cilvēka bērns, ievērolabi: tanī dienā, kad Es tiem atņemšu viņu stipro nocietinājumu, viņu lepnumu un prieku, viņu acu jaukumu un prieku, viņu sirds ilgas un cerības un viņu dēlus un meitas,
26 Tanī dienā ieradīsies pie tevis kāds bēglis, kas būs izglābies, lai tev pašam to pastāstītu.
27 Tanī pašā dienā tava mute atdarīsies reizē ar bēgļa ierašanos, un tu atkal runāsi un nebūsi vairs mēms. Tā tu būsi tiem par paraugzīmi, lai tie atzīst, ka Es esmu tas Kungs.“
