1 Šie ir Israēla bērnu vārdi, kas ar Jēkabu bija nonākuši Ēģiptē; ikviens ar savu saimi tie bija nākuši.
2 Rūbens, Simeons, Levijs un Jūda,
3 Isašars, Zebulons, Benjamīns,
4 Dans, Naftalis, Gads un Ašers.
5 Un visu dzīvo dvēseļu skaits, kas bija cēlušas no Jēkaba, bija kopā septiņdesmit.
6 Un Jāzeps nomira un visi viņa brāļi un visa šī paaudze.
7 Bet Israēla bērni vairojās ļoti lieliem pulkiem un pieņēmās varā ļoti lielā mērā, tā ka zeme bija ar tiem pilna piepildīta.
8 Bet Ēģiptē cēlās jauns valdnieks, kas par Jāzepu neko nezināja.
9 Un viņš sacīja saviem tautiešiem: „Šī tauta, Israēla bērni, kļūst lielāka un varenāka par mums.
10 Tāpēc rīkosimies ar tiem gudri, ka tie par daudz nesavairojas un, ja mums gadītos kapš, neapvienotos ar mūsu ienaidniekiem un nekarotu pret mums un neatstātu šo zemi.“
11 Un viņi iecēla tiem darba uzraugus, lai tos verdzinātu ar klaušu darbiem, un tie uzcēla faraonam noliktavu pilsētas—Pitomu un Ramzesu.
12 Bet jo vairāk tos apspieda, jo vairāk tie vairojās un izplatījās tā, ka viņiem palika bail no Israēla bērniem.
13 Tā ēģiptieši kalpināja Israēla bērnus, tos nežēlīgi spaidīdami.
14 Tie darīja viņu dzīvi sūru ar grūtiem darbiem pie māliem un ķieģeļiem un visādiem darbiem tīrumos, kā ari ar visādiem citiem darbiem viņus nežēlīgi spaidīdami.
15 Tad Ēģiptes ķēniņš sacīja ebrēju vecmātēm, vienai bija vārds Šifra, tai otrai Pua,
16 Viņš sacīja: „Kad jūs sniedzat palīdzību ebrēju sievām dzemdībās un, tām uz akmens sēžot, vērojat, ka tas ir zēns, tad to nokaujiet, bet ja tā ir meitene, tad lai tā paliek dzlva.“
17 Bet vecmātes bija dievbijīgas un nedarīja tā, kā Ēģiptes ķēniņš viņām bija piekodinājis, ūn bērni palika dzīvi.
18 Tad Ēģiptes ķēniņš atsauca vecmātes un sacīja tām: „Kādēļ jūs esat tā darījušas, un esat zēnus atstājušas dzīvus?“
19 Vecmātes atbildēja faraonam, ka ar ebrējietēm neesot tā kā ar ēģiptietēm, jo pirms pie viņām noejot vecmāte, tās esot jau dzemdējušas, jo viņas ir stipras.
20 Un Dievs vecmātēm darīja labu, un tauta vairojās un ļoti pieņēmās spēkā.
21 Tad faraons pavēlēja visai savai tautai: „Visus zēnus, kas piedzimst, iemetiet upē, bet meitenes lai paliek dzīvas.“
1 Šie ir Israēla bērnu vārdi, kas ar Jēkabu bija nonākuši Ēģiptē; ikviens ar savu saimi tie bija nākuši.
2 Rūbens, Simeons, Levijs un Jūda,
3 Isašars, Zebulons, Benjamīns,
4 Dans, Naftalis, Gads un Ašers.
5 Un visu dzīvo dvēseļu skaits, kas bija cēlušas no Jēkaba, bija kopā septiņdesmit.
6 Un Jāzeps nomira un visi viņa brāļi un visa šī paaudze.
7 Bet Israēla bērni vairojās ļoti lieliem pulkiem un pieņēmās varā ļoti lielā mērā, tā ka zeme bija ar tiem pilna piepildīta.
8 Bet Ēģiptē cēlās jauns valdnieks, kas par Jāzepu neko nezināja.
9 Un viņš sacīja saviem tautiešiem: „Šī tauta, Israēla bērni, kļūst lielāka un varenāka par mums.
10 Tāpēc rīkosimies ar tiem gudri, ka tie par daudz nesavairojas un, ja mums gadītos kapš, neapvienotos ar mūsu ienaidniekiem un nekarotu pret mums un neatstātu šo zemi.“
11 Un viņi iecēla tiem darba uzraugus, lai tos verdzinātu ar klaušu darbiem, un tie uzcēla faraonam noliktavu pilsētas—Pitomu un Ramzesu.
12 Bet jo vairāk tos apspieda, jo vairāk tie vairojās un izplatījās tā, ka viņiem palika bail no Israēla bērniem.
13 Tā ēģiptieši kalpināja Israēla bērnus, tos nežēlīgi spaidīdami.
14 Tie darīja viņu dzīvi sūru ar grūtiem darbiem pie māliem un ķieģeļiem un visādiem darbiem tīrumos, kā ari ar visādiem citiem darbiem viņus nežēlīgi spaidīdami.
15 Tad Ēģiptes ķēniņš sacīja ebrēju vecmātēm, vienai bija vārds Šifra, tai otrai Pua,
16 Viņš sacīja: „Kad jūs sniedzat palīdzību ebrēju sievām dzemdībās un, tām uz akmens sēžot, vērojat, ka tas ir zēns, tad to nokaujiet, bet ja tā ir meitene, tad lai tā paliek dzlva.“
17 Bet vecmātes bija dievbijīgas un nedarīja tā, kā Ēģiptes ķēniņš viņām bija piekodinājis, ūn bērni palika dzīvi.
18 Tad Ēģiptes ķēniņš atsauca vecmātes un sacīja tām: „Kādēļ jūs esat tā darījušas, un esat zēnus atstājušas dzīvus?“
19 Vecmātes atbildēja faraonam, ka ar ebrējietēm neesot tā kā ar ēģiptietēm, jo pirms pie viņām noejot vecmāte, tās esot jau dzemdējušas, jo viņas ir stipras.
20 Un Dievs vecmātēm darīja labu, un tauta vairojās un ļoti pieņēmās spēkā.
21 Tad faraons pavēlēja visai savai tautai: „Visus zēnus, kas piedzimst, iemetiet upē, bet meitenes lai paliek dzīvas.“
