1 Ķēniņš Belsacars sarīkoja saviem tūkstoš dižciltīgajiem lieliskas dzīres un dzēra ar tiem kopā vīnu, sēdēdams visu viņu priekšgalā.
2 Vīna skurbumā Belsacars pavēlēja atnest tos zelta un sudraba traukus, ko viņa tēvs Nebukadnēcars bija atvedis no Jeruzālemes Dieva nama, lai dzertu vīnu no tiem viņš pats, viņa dižciltīgie, viņa sievas un blakus sievas.
3 Tāpēc kalpi atnesa zelta traukus, kas bija nolaupīti Jeruzālemes Dieva namā. Ķēniņš, viņa dižciltīgie, viņa sievas un blakus sievas dzēra vīnu no tiem.
4 Viesi dzēra vīnu un daudzināja slavas dziesmās savus zelta un sudraba, vara un dzelzs, koka un akmens dievekļus.
5 Tai bridi parādījās cilvēka rokas atveida pirksti, tie rakstīja uz pils baltās sienas iepretī kroņa lukturim, un ķēniņš redzēja virspusi tai rokai, kas rakstīja.
6 Tad ķēniņa ģīmis kļuva bāls, baiļu pilnas domas pārņēma viņu, viņam galīgi zuda spēki, un viņa celi ļodzījās.
7 Ķēniņš kliedza stiprā balsī, lai atsauc vārdotājus, kaldējus un zīlniekus, un viņš teica Bābeles gudrajiem: „Kas šo rakstu var lasīt un man izskaidrot, to būs ietērpt purpurā un tam dot zelta kaipli (ķēdi) ap kaklu, un tas būs trešais valsts valdībā.“
8 Tad pienāca visi ķēniņa gudrie, bet tie nevarēja rakstu ne lasīt, ne izskaidrot.
9 Kad ķēniņš Belsacars sajuta sevi visaugstākā mērā baiļu pārņemtu, viņš zaudēja galīgi sejas krāsu, un viņa dižciltīgie bija galīgi apjukuši,
10 Tad vecā ķēniņiene, ķēniņa māte, izdzirdusi ķēniņa uzaicinājumus un solījumus, kā ari dižciltīgo uztrauktos saucienus, iegāja tai telpā, kur notika dzīres, un griezās pie ķēniņa ar šādu uzrunu: „Ķēmņš lai dzīvo mūžīgi! Tavas domas lai tevi nebaida, un tavs vaigs lai nenobāl!
11 Tavā valstī ir vīrs, kuj-ā mājo svēto dievu gars; jau tava tēva valdīšanas laikā viņā parādījās tīri dievišķa apgaismība, saprašana un gudrība, tā ka tavs tēvs, ķēniņš Nebukadnēcars, viņu iecēla par gudro, vārdotāju, kaldēju un zīlnieku priekšnieku, —tavs tēvs, ak ķēniņ!
12 Un tāpēc, ka viņā tiešām mājoja augsts gars, prāts un saprašana, kas parādījās viņa spējās sapņu un noslēpumu izskaidrošanā un mīklu uzminēšanā. Tas ir Daniēls, kuram ķēniņš piešķīra vārdu Beltsacars. Aicini Daniēlu, tas j tev dos izskaidrojumu!“
13 Kad nu Daniēlu atveda ķēniņa j priekšā, ķēniņš tam jautāja: „Vai tu esi Daniēls, viens no tiem jūdiem, kurus ķēniņš, mans tēvs, atveda šurp trimdā?
14 Es dzirdēju par tevi, ka tevī mājojot dievišķs gars, ka tevī mītot arī apgaismība, saprašana un liela gudrība.
15 Pie manis nupat atveda gudros un vārdotājus, lai tie izlasītu, —lūk, šo rakstu un to man izskaidrotu; bet tie nevarēja man dot izskaidrojumu.
16 Bet par tevi es dzirdēju, ka tu to varot, —tu varot izskaidrot noslēpumus. Nu tad, ja tu vari lasīt šo rakstu un man to izskaidrot, tad tevi ietērps purpurā un zelta kaipli (ķēdi) liks tev ap kaklu, un tu būsi trešais manas valsts valdībā!“
17 Tad Daniēls atbildēja ķēniņam un sacīja: „Paturi savas dāvanas un dodi savu atalgojumu citam; bet šo rakstu es izlasīšu, un to es ķēmņam izskaidrošu.
18 Ak ķēniņ! Visuvarenais Dievs deva tavam tēvam Nebukadnēcaram valstību un varu, slavu un godu;
19 Tās varas priekšā, ko Dievs bija devis, trīcēja un drebēja visas tautas un ciltis un valodu vienības. Viņš nokāva, ko vien viņš gribēja, un atstāja arī dzīvu, ko gribēja; viņš paaugstināja, ko gribēja, un pazemoja tāpat, ko vien viņš gribēja.
20 Bet kad viņa sirds palika pārāk lepna, un viņa gars apcietinājās līdz pārgalvībai, tad viņu nogāza no troņa un atņēma tam viņa godību.
21 Viņu izstūma no cilvēku sabiedrības, viņš noslīdēja lopu kārtā, dzīvnieciska noskaņa viņu pārņēma pilnīgi savā varā, viņš dzīvoja pie meža ēzeļiem, viņam deva ēst zāli kā lopiem. Debess rasa slacināja viņa miesu, tiekāms viņš atzina, ka cilvēku valstis pieder Visuaugstākajam Dievam, un Viņš iecel tajās par valdnieku, kuru gribēdams.
22 Un tu, viņa dēls, Belsacar, neiedvesi sev pazemību savā sirdī, kaut gan tu visu to zināji.
23 Tu drīzāk esi sacēlies pret debesu Kungu, jo dzīrēs kalpi bija spiesti atnest tev un nolikt tev tavā priekšā Dieva nama traukus, un tu un tavi dižciltīgie, tavas sievas un blakus sievas, jūs visi dzērāt vīnu no tiem un daudzinājāt īpašās slavas dziesmās savus sudraba un zelta, vajra un dzelzs, koka un akmens dievus, kas ne redz, ne dzird un kam nav prāta. Bet tam Dievam, kura rokā stāv tava dzīvības dvesma un visi tavi celi un likteņi, tu nedevi godu.
24 Tāpēc Viņš sūtīja šo izcilniski veidoto roku līdz ar tās darināto uzrakstu.
25 Šādi skan tas raksts, kas tur stāv: Mene, mene, tekel, upharsin.
26 Tam ir šāda nozīme: Mene—Dievs tavas valstības dienas ir skaitījis un tās izbeidzis;
27 Tekel—tu esi svērts svaru kausā un atrasts par vieglu;
28 Upharsin—tava valsts ir dalīta un atdota mēdiešiem un persiešiem.“
29 Tad Belsacars pavēlēja Daniēlu tērpt purpurā un tam dot zelta kaipli (ķēdi) ap kaklu un darīt ar saucieniem tautai zināmu par viņu, ka viņš valdīs valstī kā trešais. —
30 Bet tanī pašā naktī kaldēju ķēniņš Belsacars tika nogalināts, un mēdietis Dārijs pārņēma varu un valdību sešdesmit divu gadu vecumā.
1 Ķēniņš Belsacars sarīkoja saviem tūkstoš dižciltīgajiem lieliskas dzīres un dzēra ar tiem kopā vīnu, sēdēdams visu viņu priekšgalā.
2 Vīna skurbumā Belsacars pavēlēja atnest tos zelta un sudraba traukus, ko viņa tēvs Nebukadnēcars bija atvedis no Jeruzālemes Dieva nama, lai dzertu vīnu no tiem viņš pats, viņa dižciltīgie, viņa sievas un blakus sievas.
3 Tāpēc kalpi atnesa zelta traukus, kas bija nolaupīti Jeruzālemes Dieva namā. Ķēniņš, viņa dižciltīgie, viņa sievas un blakus sievas dzēra vīnu no tiem.
4 Viesi dzēra vīnu un daudzināja slavas dziesmās savus zelta un sudraba, vara un dzelzs, koka un akmens dievekļus.
5 Tai bridi parādījās cilvēka rokas atveida pirksti, tie rakstīja uz pils baltās sienas iepretī kroņa lukturim, un ķēniņš redzēja virspusi tai rokai, kas rakstīja.
6 Tad ķēniņa ģīmis kļuva bāls, baiļu pilnas domas pārņēma viņu, viņam galīgi zuda spēki, un viņa celi ļodzījās.
7 Ķēniņš kliedza stiprā balsī, lai atsauc vārdotājus, kaldējus un zīlniekus, un viņš teica Bābeles gudrajiem: „Kas šo rakstu var lasīt un man izskaidrot, to būs ietērpt purpurā un tam dot zelta kaipli (ķēdi) ap kaklu, un tas būs trešais valsts valdībā.“
8 Tad pienāca visi ķēniņa gudrie, bet tie nevarēja rakstu ne lasīt, ne izskaidrot.
9 Kad ķēniņš Belsacars sajuta sevi visaugstākā mērā baiļu pārņemtu, viņš zaudēja galīgi sejas krāsu, un viņa dižciltīgie bija galīgi apjukuši,
10 Tad vecā ķēniņiene, ķēniņa māte, izdzirdusi ķēniņa uzaicinājumus un solījumus, kā ari dižciltīgo uztrauktos saucienus, iegāja tai telpā, kur notika dzīres, un griezās pie ķēniņa ar šādu uzrunu: „Ķēmņš lai dzīvo mūžīgi! Tavas domas lai tevi nebaida, un tavs vaigs lai nenobāl!
11 Tavā valstī ir vīrs, kuj-ā mājo svēto dievu gars; jau tava tēva valdīšanas laikā viņā parādījās tīri dievišķa apgaismība, saprašana un gudrība, tā ka tavs tēvs, ķēniņš Nebukadnēcars, viņu iecēla par gudro, vārdotāju, kaldēju un zīlnieku priekšnieku, —tavs tēvs, ak ķēniņ!
12 Un tāpēc, ka viņā tiešām mājoja augsts gars, prāts un saprašana, kas parādījās viņa spējās sapņu un noslēpumu izskaidrošanā un mīklu uzminēšanā. Tas ir Daniēls, kuram ķēniņš piešķīra vārdu Beltsacars. Aicini Daniēlu, tas j tev dos izskaidrojumu!“
13 Kad nu Daniēlu atveda ķēniņa j priekšā, ķēniņš tam jautāja: „Vai tu esi Daniēls, viens no tiem jūdiem, kurus ķēniņš, mans tēvs, atveda šurp trimdā?
14 Es dzirdēju par tevi, ka tevī mājojot dievišķs gars, ka tevī mītot arī apgaismība, saprašana un liela gudrība.
15 Pie manis nupat atveda gudros un vārdotājus, lai tie izlasītu, —lūk, šo rakstu un to man izskaidrotu; bet tie nevarēja man dot izskaidrojumu.
16 Bet par tevi es dzirdēju, ka tu to varot, —tu varot izskaidrot noslēpumus. Nu tad, ja tu vari lasīt šo rakstu un man to izskaidrot, tad tevi ietērps purpurā un zelta kaipli (ķēdi) liks tev ap kaklu, un tu būsi trešais manas valsts valdībā!“
17 Tad Daniēls atbildēja ķēniņam un sacīja: „Paturi savas dāvanas un dodi savu atalgojumu citam; bet šo rakstu es izlasīšu, un to es ķēmņam izskaidrošu.
18 Ak ķēniņ! Visuvarenais Dievs deva tavam tēvam Nebukadnēcaram valstību un varu, slavu un godu;
19 Tās varas priekšā, ko Dievs bija devis, trīcēja un drebēja visas tautas un ciltis un valodu vienības. Viņš nokāva, ko vien viņš gribēja, un atstāja arī dzīvu, ko gribēja; viņš paaugstināja, ko gribēja, un pazemoja tāpat, ko vien viņš gribēja.
20 Bet kad viņa sirds palika pārāk lepna, un viņa gars apcietinājās līdz pārgalvībai, tad viņu nogāza no troņa un atņēma tam viņa godību.
21 Viņu izstūma no cilvēku sabiedrības, viņš noslīdēja lopu kārtā, dzīvnieciska noskaņa viņu pārņēma pilnīgi savā varā, viņš dzīvoja pie meža ēzeļiem, viņam deva ēst zāli kā lopiem. Debess rasa slacināja viņa miesu, tiekāms viņš atzina, ka cilvēku valstis pieder Visuaugstākajam Dievam, un Viņš iecel tajās par valdnieku, kuru gribēdams.
22 Un tu, viņa dēls, Belsacar, neiedvesi sev pazemību savā sirdī, kaut gan tu visu to zināji.
23 Tu drīzāk esi sacēlies pret debesu Kungu, jo dzīrēs kalpi bija spiesti atnest tev un nolikt tev tavā priekšā Dieva nama traukus, un tu un tavi dižciltīgie, tavas sievas un blakus sievas, jūs visi dzērāt vīnu no tiem un daudzinājāt īpašās slavas dziesmās savus sudraba un zelta, vajra un dzelzs, koka un akmens dievus, kas ne redz, ne dzird un kam nav prāta. Bet tam Dievam, kura rokā stāv tava dzīvības dvesma un visi tavi celi un likteņi, tu nedevi godu.
24 Tāpēc Viņš sūtīja šo izcilniski veidoto roku līdz ar tās darināto uzrakstu.
25 Šādi skan tas raksts, kas tur stāv: Mene, mene, tekel, upharsin.
26 Tam ir šāda nozīme: Mene—Dievs tavas valstības dienas ir skaitījis un tās izbeidzis;
27 Tekel—tu esi svērts svaru kausā un atrasts par vieglu;
28 Upharsin—tava valsts ir dalīta un atdota mēdiešiem un persiešiem.“
29 Tad Belsacars pavēlēja Daniēlu tērpt purpurā un tam dot zelta kaipli (ķēdi) ap kaklu un darīt ar saucieniem tautai zināmu par viņu, ka viņš valdīs valstī kā trešais. —
30 Bet tanī pašā naktī kaldēju ķēniņš Belsacars tika nogalināts, un mēdietis Dārijs pārņēma varu un valdību sešdesmit divu gadu vecumā.
