1 Bet Saulam viņa nāve bija ļoti pa prātām. Tanī dienā izcēlās lielas vajāšanas, kas vērsās pret draudzi Jeruzālemē; un visi izklīda pa Jūdejas un Samarijas novadiem, izņemot apustuļus.
2 Dievbijīgi tūri Stefanu apglabāja un viņu gauži apraudāja.
3 Bet Sauls postīja draudzi, gāja pa namiem, tverdams vīriešus un sievietes, un nodeva tos cietumā.
4 Bet izklīdinātie staigāja apkārt, sludinādami evaņģēliju.
5 Filips, aizgājis kādā Samarijas pilsētā, sludināja tiem Kristu.
6 Ļaudis pulkiem uzmanīgi un vienprātīgi uzklausīja Filipa vārdus un skatīja zīmes, ko viņš darīja.
7 Jo no daudziem, kam bija nešķīsti gari, tie izgāja, stiprā balsī brēkdami; un daudz paralitiķu un tizlu tika dziedināti;
8 Un liela līksmība valdīja tanī pilsētā.
9 Kāds vīrs, vārdā Sīmanis, šinī pilsētā līdz tam bija nodarbojies ar buršanu un uztraucis Samarijas ļaudis sacīdams, ka esot liels vīrs.
10 Viņam pieķērās visi, mazi un lieli, sacīdami: „Šis ir tā sauktais lielais Dieva spēks.“
11 Bet tie tāpēc viņam pieķērās, ka viņš jau ilgu laiku tos ar burvībām bija apstulbinājis.
12 Kad tie ticēja Filipam, kas tiem sludināja evaņģēliju par Dieva valstību un Jēzus Kristus vārdu, tie likās kristāties, vīrieši un sievietes.
13 Sīmanis pats ari kļuva ticīgs un, kristīts, pastāvīgi turējās pie Filipa, un, redzēdams zīmes un lielus brīnumus notiekam, viņš izbijās.
14 Bet apustuļi Jeruzālemē dzirdējuši, ka Samarija pieņēmusi Dieva vārdu, sūtīja pie tiem Pēteri un Jāni,
15 Kas, tur nonākuši, lūdza par viņiem Dievu, lai tie saņemtu Svēto Garu,
16 Jo tas vēl ne pār vienu no viņiem nebija nācis, bet viņi bija tikai kristīti Kunga Jēzus vārdā.
17 Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie dabūja Svēto Garu.
18 Bet Sīmanis redzēdams, ka, apustuļiem rokas uzliekot, dabū Svēto Garu, tiem piedāvāja naudu,
19 Sacīdams: „Dodiet man šo spēku, ka tas, kam es rokas uzlieku, dabū Svēto Garu.“
20 Bet Pēteris tam sacīja: „Kaut tu pazustu ar savu sudrabu, tāpēc ka tu domā Dieva dāvanu iegūt par naudu.
21 Tev nav nekādas daļas gar šo vārdu, jo tava sirds nav taisna Dieva priekšā.
22 Tāpēc atgriezies no šī ļaunuma un lūdz to Kungu, vai šī tavas sirds iedoma tev nevarētu tikt piedota,
23 Jo es tevi redzu rūgtas žults pilnu un netaisnības saistītu.“
24 Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: „Lūdziet jūs par mani to Kungu, lai pār mani nenāk nekas no tā, ko jūs esat runājuši.“
25 Tad, tā Kunga vārdu apliecinājuši un runājuši, tie griezās atpakaļ uz Jeruzālemi, sludinādami evaņģēliju daudz Samarijas miestos.
26 Tā Kunga eņģelis sacīja Filipam: „Celies un ej uz dienvidus pusi pa ceļu, kas no Jeruzālemes ved uz Gazu; tur daudz nestaigā.“
27 Un cēlies viņš gāja. Un, lūk, kāds aitiopietis, aitiopu ķēniņienes Kandakes dižciltīgs galminieks, kas pārzināja visas viņas mantnīcas, bija nācis uz Jeruzālemi Dievu pielūgt.
28 Un ceļā uz mājām viņš sēdēja savos ratos un lasīja pravieti Jesaju.
29 Gars Filipam sacīja!: „Ej klāt un turies līdztekus šiem ratiem.“
30 Un, piesteidzies, Filips dzirdēja viņu lasām pravieti Jesaju un sacīja: „Vai tu arī saproti, ko tu lasi?“
31 Bet viņš atbildēja: „Kā gan to varētu, kad neviens mani nepamāca?“ Un viņš lūdza Filipu iekāpt un sēsties viņam līdzās.
32 Rakstu nodaļa, ko viņš lasīja, bija šī: „Viņš ir kā avs, ko ved uz kaušanu, un, kā jērs apklusis cirpēja priekšā, viņš neatvej savu muti.
33 Viņa pazemošanās dēļ sods viņam atlaists: kas izskaidros viņa cilti? Jo viņa dzīvība ir no zemes paņemta projām.“
34 Galminieks Filipam jautāja: „Es tevi lūdzu, par ko pravietis to saka? Par sevi pašu vai par kādu citu?“
35 Filips, ar šo rakstu vietu iesākdams, viņam pasludināja evaņģēliju par Jēzu.
36 Pa ceļu braukdami, viņi nonāca pie kāda ūdens, un galminieks sacīja: „Lūk, ūdens! kas mani kavē kristīties?“
[37 Bet Filips sacīja: „Ja tu no visas sirds tici, tad to var.“ Un viņš atbildēja: „Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.“]
38 Viņš pavēlēja apturēt ratus, un viņi abi, Filips un galminieks, nokāpa ūdenī, un viņš to kristīja.
39 Kad tie no ūdens bija izkāpuši, tā Kunga Gars Filipu aizrāva, un galminieks viņu vairs neredzēja; viņš līksms ceļoja tālāk.
40 Bet Filips bija nokļuvis Azdotā un, visas pilsētas pārstaigādams, viņš tur sludināja evaņģēliju, līdz kamēr nonāca Cezarejā.
1 Bet Saulam viņa nāve bija ļoti pa prātām. Tanī dienā izcēlās lielas vajāšanas, kas vērsās pret draudzi Jeruzālemē; un visi izklīda pa Jūdejas un Samarijas novadiem, izņemot apustuļus.
2 Dievbijīgi tūri Stefanu apglabāja un viņu gauži apraudāja.
3 Bet Sauls postīja draudzi, gāja pa namiem, tverdams vīriešus un sievietes, un nodeva tos cietumā.
4 Bet izklīdinātie staigāja apkārt, sludinādami evaņģēliju.
5 Filips, aizgājis kādā Samarijas pilsētā, sludināja tiem Kristu.
6 Ļaudis pulkiem uzmanīgi un vienprātīgi uzklausīja Filipa vārdus un skatīja zīmes, ko viņš darīja.
7 Jo no daudziem, kam bija nešķīsti gari, tie izgāja, stiprā balsī brēkdami; un daudz paralitiķu un tizlu tika dziedināti;
8 Un liela līksmība valdīja tanī pilsētā.
9 Kāds vīrs, vārdā Sīmanis, šinī pilsētā līdz tam bija nodarbojies ar buršanu un uztraucis Samarijas ļaudis sacīdams, ka esot liels vīrs.
10 Viņam pieķērās visi, mazi un lieli, sacīdami: „Šis ir tā sauktais lielais Dieva spēks.“
11 Bet tie tāpēc viņam pieķērās, ka viņš jau ilgu laiku tos ar burvībām bija apstulbinājis.
12 Kad tie ticēja Filipam, kas tiem sludināja evaņģēliju par Dieva valstību un Jēzus Kristus vārdu, tie likās kristāties, vīrieši un sievietes.
13 Sīmanis pats ari kļuva ticīgs un, kristīts, pastāvīgi turējās pie Filipa, un, redzēdams zīmes un lielus brīnumus notiekam, viņš izbijās.
14 Bet apustuļi Jeruzālemē dzirdējuši, ka Samarija pieņēmusi Dieva vārdu, sūtīja pie tiem Pēteri un Jāni,
15 Kas, tur nonākuši, lūdza par viņiem Dievu, lai tie saņemtu Svēto Garu,
16 Jo tas vēl ne pār vienu no viņiem nebija nācis, bet viņi bija tikai kristīti Kunga Jēzus vārdā.
17 Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie dabūja Svēto Garu.
18 Bet Sīmanis redzēdams, ka, apustuļiem rokas uzliekot, dabū Svēto Garu, tiem piedāvāja naudu,
19 Sacīdams: „Dodiet man šo spēku, ka tas, kam es rokas uzlieku, dabū Svēto Garu.“
20 Bet Pēteris tam sacīja: „Kaut tu pazustu ar savu sudrabu, tāpēc ka tu domā Dieva dāvanu iegūt par naudu.
21 Tev nav nekādas daļas gar šo vārdu, jo tava sirds nav taisna Dieva priekšā.
22 Tāpēc atgriezies no šī ļaunuma un lūdz to Kungu, vai šī tavas sirds iedoma tev nevarētu tikt piedota,
23 Jo es tevi redzu rūgtas žults pilnu un netaisnības saistītu.“
24 Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: „Lūdziet jūs par mani to Kungu, lai pār mani nenāk nekas no tā, ko jūs esat runājuši.“
25 Tad, tā Kunga vārdu apliecinājuši un runājuši, tie griezās atpakaļ uz Jeruzālemi, sludinādami evaņģēliju daudz Samarijas miestos.
26 Tā Kunga eņģelis sacīja Filipam: „Celies un ej uz dienvidus pusi pa ceļu, kas no Jeruzālemes ved uz Gazu; tur daudz nestaigā.“
27 Un cēlies viņš gāja. Un, lūk, kāds aitiopietis, aitiopu ķēniņienes Kandakes dižciltīgs galminieks, kas pārzināja visas viņas mantnīcas, bija nācis uz Jeruzālemi Dievu pielūgt.
28 Un ceļā uz mājām viņš sēdēja savos ratos un lasīja pravieti Jesaju.
29 Gars Filipam sacīja!: „Ej klāt un turies līdztekus šiem ratiem.“
30 Un, piesteidzies, Filips dzirdēja viņu lasām pravieti Jesaju un sacīja: „Vai tu arī saproti, ko tu lasi?“
31 Bet viņš atbildēja: „Kā gan to varētu, kad neviens mani nepamāca?“ Un viņš lūdza Filipu iekāpt un sēsties viņam līdzās.
32 Rakstu nodaļa, ko viņš lasīja, bija šī: „Viņš ir kā avs, ko ved uz kaušanu, un, kā jērs apklusis cirpēja priekšā, viņš neatvej savu muti.
33 Viņa pazemošanās dēļ sods viņam atlaists: kas izskaidros viņa cilti? Jo viņa dzīvība ir no zemes paņemta projām.“
34 Galminieks Filipam jautāja: „Es tevi lūdzu, par ko pravietis to saka? Par sevi pašu vai par kādu citu?“
35 Filips, ar šo rakstu vietu iesākdams, viņam pasludināja evaņģēliju par Jēzu.
36 Pa ceļu braukdami, viņi nonāca pie kāda ūdens, un galminieks sacīja: „Lūk, ūdens! kas mani kavē kristīties?“
[37 Bet Filips sacīja: „Ja tu no visas sirds tici, tad to var.“ Un viņš atbildēja: „Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.“]
38 Viņš pavēlēja apturēt ratus, un viņi abi, Filips un galminieks, nokāpa ūdenī, un viņš to kristīja.
39 Kad tie no ūdens bija izkāpuši, tā Kunga Gars Filipu aizrāva, un galminieks viņu vairs neredzēja; viņš līksms ceļoja tālāk.
40 Bet Filips bija nokļuvis Azdotā un, visas pilsētas pārstaigādams, viņš tur sludināja evaņģēliju, līdz kamēr nonāca Cezarejā.
