1 Un pēc tam notika, ka Absaloms sev sagādāja ratus un zirgus un piecdesmit miesas sargus, kas skrēja viņam pa priekšu.
2 Un Absaloms mēdza rītos agri celties un nostāties ceļa malā pie vārtiem. Tad nu notika, ka ikvienam cilvēkam, kūpam bija kāda tiesas lieta, kādēļ viņš nāca pie ķēniņa, lai meklētu taisnību, Absaloms uzsauca un jautāja: „No kupas pilsētas tu esi?“ Un kad tas sacīja: „Tavs kalps ir no šīs vai tās Israēla cilts,“
3 Tad Absaloms tam mēdza teikt: „Redzi, tava lieta ir laba un taisna, bet no ķēniņa puses tev nav sagaidāmas dzirdīgas ausis!“
4 Un Absaloms piebilda: „Ak, ja mani kāds ieceltu par šīs zemes soģi, tad gan ikviens cilvēks, kam kāda prāva vai tiesas lieta būtu, varētu nākt pie manis, un es tam spriestu taisnību!“
5 Un kad kāds pie viņa nāca un metās ar savu seju, noliekdamies pie zemes, tad viņš izstiepa savu roku, satvēra to itin stingri, apkampa viņu un skūpstīja.
6 Un šādi Absaloms rīkojās ar ikvienu israēlieti, kupš nāca pie ķēniņa tiesas lietās, un tā Absaloms zaga Israēla vīru sirdis.
7 Bet pēc četriem gadiem Absaloms sacīja ķēniņam: „Lūdzu, es gribu doties ceļā, jo es vēlos izpildīt Hebronā savu īpašo solījumu tam Kungam.
8 Redzi, kad tavs kalps vel dzīvoja Gešūrā, Sirijā, tad tas deva īpašu solījumu, sacīdams: Ja tas Kungs man būs ļāvis atgriezties atpakaļ uz Jeruzā-lemi, tad es kalpošu tam Kungam.“
9 Un ķēniņš viņam atbildēja: „Ej ar mieru!“ Un viņš cēlās un devās uz Hebronu.
10 Bet Absaloms jau iepriekš bija izsūtījis sūtņus pie visām Israēla ciltīm un licis vēstīt: „Tiklīdz jūs dzirdēsit taures skanu, tad sauciet: Absaloms ir kļuvis Hebronā ķēniņš!“
11 Un ceļā no Jeruzālemes uz Hebronu Absalomu pavadīja divi simti vīru, kas bija aicināti, un tie gāja savā vientiesībā viņam līdz un nemaz nezināja visu šo lietu.
12 Un bez tam vēl, Absaloms lika atvest, kad viņš jau upurēja savu kaujamo upuri, gilonieti Ahitofelu, Dāvida padomu devēju, no vina dzimtās pilsētas Gilo. Tā sazvērestība pieauga spēkā un plašumā, jo ļaudis nāca, un daudzi pievienojās Absalomam.
13 Kad nu vēstnesis nāca pie Dāvida un sacīja: „Visu Israēla vīru sirdis ir pieķērušās Absalomam,“
14 Tad Dāvids pavēlēja visiem saviem kalpiem, kuri bija pie viņa Jeruzālemē: „Celieties, mums ir jābēg! Jo citādi mums nav glābiņa no Absaloma! Steidzieties, ka varam doties ceļā, un lai tas mūs nepārsteidz un nepanāk, tā likdams nelaimei nākt pār mums, un ka viņš pilsētu neizposta ar zobena asmeni!“
15 Tad ķēniņa kalpi sacīja ķēniņam: „Lai notiek viss, ko vien mūsu ķēnišķīgais kungs sev izraugās par labu, redzi, te mēs esam, tavi paklausīgie kalpi!“
16 Un ķēniņš izgāja, un tam sekoja visa viņa nama saime; un ķēniņš atstāja desmit blakus sievas, lai tās namu sargātu.
17 Tā ķēniņš izgāja, un viņam kājām sekoja visi galma ļaudis, un viņi apstājās pie pēdējā nama.
18 Un visi viņa kalpi gāja viņam līdzi, un visa viņa miesas sardze—krētieši un plētieši—pie viņa sāniem, un arī visi gāticši no Gātas, seši simti vīru, kas bija viņam sekojuši, tie tagad ķēniņa priekšā aizsoļoja garām.
19 Tad ķēniņš sacīja Itajam no Gātas: „Kādēļ arī tu nāc kopā ar mums? Griezies atpakaļ un paliec pie tā ķēniņa! Jo tu esi svešinieks, un pie tam vēl tāds, kas izdzīts no savas dzimtenes.
20 Tikai vēl vakar tu esi atnācis, un jau šodien es tev liku iet tālāk kopā ar mums! Es jau arī pats eju tikai tur, kur man vēl ir iespējams nokļūt; griezies atpakaļ un ņem līdzi savus radus! Tas Kungs lai tev parāda žēlastību un mieru!“
21 Bet Itajs atbildēja ķēniņam un sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs un ka mans kungs un ķēniņš ir dzīvs, —nē! Tai vietā, kur mans kungs un ķēniņš būs, vai nu lai tas būtu uz nāvi, vai uz dzīvību, tieši tur atradīsies arī tavs kalps!“
22 Un Dāvids sacīja Itajam: „Ej!“ —Tad Itajs no Gātas ar visiem saviem vīriem un tāpat arī sievas un visi mazie bērni, kas bija pie viņa, nosoļoja garām ķēniņam.
23 Bet visa zeme raudāja lielām vaimanām, un kad karaspēks bija aizgājis garām, tad ķēniņš pārgāja pāri Kidronas upei, un arī visa tauta devās pāri virzienā uz tuksnesi.
24 Un redzi, tur bija arī Cadoks un visi Ievīti kopā ar viņu, kas nesa Dieva derības šķirstu; viņi tad nolika Dieva derības šķirstu zeme, bet Abjatārs turpat upurēja, kamēr visa tauta pilnā skaitā bija no pilsētas izgājusi.
25 Tad ķēniņš sacīja Cadokam: „Nes Dieva šķirstu atpakaļ pilsētā! Ja jau es atradīšu žēlastību tā Kunga acīs, tad Viņš arī mani atvedīs atpakaļ un man ļaus redzēt Viņu pašu ar Viņa mājokli.
26 Bet ja Viņš man tā sacīs: Man nav nekādas patikas pie tevis, —tad, redzi, še es esmu, lai Viņš man dara tā, kā tas Viņam pašam labi patīk!“
27 Un ķēniņš sacīja priesterim Cadokam: „Atgriezies vien pilsētā ar mieru, ir tu pats, ir Abjatārs, ir Ahimaācs, tavs dēls, ir Jonatāns, Abjatāra dēls, abi jūsu dēli kopā ar jums.
28 Redziet, es gribu nogaidīt, uzkavēdamies tuksnesī, kamēr no jums pienāks kāds vēstījums, kas man sniegs kādas sīkākas ziņas.“
29 Un tā Cadoks un Abjatārs aiznesa Dieva šķirstu atpakaļ Jeruzālemē un palika tur.
30 Bet Dāvids devās uz Eļļas kalnu un, kalnup iedams, viņš raudāja, un savu galvu viņš bija ietinis, un viņš gāja basām kājām; tāpat arī visa tauta, kas gāja viņam līdzi: ikviens bija ietinis savu galvu, un, kalnup dodamies, tie nepārtraukti raudāja.
31 Kad pēc tam Dāvidam tika paziņots, ka Ahitofels ir kopā ar dumpi-niekiem pie Absaloma, tad Dāvids sacīja: „Ak, Kungs, dari Ahitofela padomu par ģeķību!“
32 Kad nu Dāvids nonāca kalna galā, kur mēdza Dievu pielūgt, redzi, tad viņam pretī iznāca Hušajs no Arkas, un tā drēbes bija saplēstas, un zeme bija uz tā galvas.
33 Un Dāvids viņam sacīja: „Ja tu nāksi man līdz, tad tu man būsi par nastu,
34 Bet ja tu atgriezīsies atpakaļ, pilsētā un teiksi Absalomam: Ak, ķēniņ, es taču būšu tavs kalps! Un kā citkārt es esmu bijis tava tēva kalps, tā nu es būšu tavs kalps, —tad tu manā labā varētu locīt Ahitofela padomu.
35 Un vai tur pie tevis nebūs priesteri Cadoks un Abjatārs? Tāpēc visu, ko tu vien dzirdēsi ķēniņa namā, to saki priesteriem Cadokam un Abjatāram!
36 Redzi, tur kopā ar viņiem ir viņu abu dēli, Ahimaācs, Cadoka, un Jonatāns, Abjatāra dēls, un ar viņu starpniecību jūs visu, ko vien jūs dzirdēsit, man ziņojiet.“
37 Un tā Hušajs, Dāvida draugs, nonāca pilsētā tieši tanī brīdī, kad Absaloms ienāca Jeruzālemē.
1 Un pēc tam notika, ka Absaloms sev sagādāja ratus un zirgus un piecdesmit miesas sargus, kas skrēja viņam pa priekšu.
2 Un Absaloms mēdza rītos agri celties un nostāties ceļa malā pie vārtiem. Tad nu notika, ka ikvienam cilvēkam, kūpam bija kāda tiesas lieta, kādēļ viņš nāca pie ķēniņa, lai meklētu taisnību, Absaloms uzsauca un jautāja: „No kupas pilsētas tu esi?“ Un kad tas sacīja: „Tavs kalps ir no šīs vai tās Israēla cilts,“
3 Tad Absaloms tam mēdza teikt: „Redzi, tava lieta ir laba un taisna, bet no ķēniņa puses tev nav sagaidāmas dzirdīgas ausis!“
4 Un Absaloms piebilda: „Ak, ja mani kāds ieceltu par šīs zemes soģi, tad gan ikviens cilvēks, kam kāda prāva vai tiesas lieta būtu, varētu nākt pie manis, un es tam spriestu taisnību!“
5 Un kad kāds pie viņa nāca un metās ar savu seju, noliekdamies pie zemes, tad viņš izstiepa savu roku, satvēra to itin stingri, apkampa viņu un skūpstīja.
6 Un šādi Absaloms rīkojās ar ikvienu israēlieti, kupš nāca pie ķēniņa tiesas lietās, un tā Absaloms zaga Israēla vīru sirdis.
7 Bet pēc četriem gadiem Absaloms sacīja ķēniņam: „Lūdzu, es gribu doties ceļā, jo es vēlos izpildīt Hebronā savu īpašo solījumu tam Kungam.
8 Redzi, kad tavs kalps vel dzīvoja Gešūrā, Sirijā, tad tas deva īpašu solījumu, sacīdams: Ja tas Kungs man būs ļāvis atgriezties atpakaļ uz Jeruzā-lemi, tad es kalpošu tam Kungam.“
9 Un ķēniņš viņam atbildēja: „Ej ar mieru!“ Un viņš cēlās un devās uz Hebronu.
10 Bet Absaloms jau iepriekš bija izsūtījis sūtņus pie visām Israēla ciltīm un licis vēstīt: „Tiklīdz jūs dzirdēsit taures skanu, tad sauciet: Absaloms ir kļuvis Hebronā ķēniņš!“
11 Un ceļā no Jeruzālemes uz Hebronu Absalomu pavadīja divi simti vīru, kas bija aicināti, un tie gāja savā vientiesībā viņam līdz un nemaz nezināja visu šo lietu.
12 Un bez tam vēl, Absaloms lika atvest, kad viņš jau upurēja savu kaujamo upuri, gilonieti Ahitofelu, Dāvida padomu devēju, no vina dzimtās pilsētas Gilo. Tā sazvērestība pieauga spēkā un plašumā, jo ļaudis nāca, un daudzi pievienojās Absalomam.
13 Kad nu vēstnesis nāca pie Dāvida un sacīja: „Visu Israēla vīru sirdis ir pieķērušās Absalomam,“
14 Tad Dāvids pavēlēja visiem saviem kalpiem, kuri bija pie viņa Jeruzālemē: „Celieties, mums ir jābēg! Jo citādi mums nav glābiņa no Absaloma! Steidzieties, ka varam doties ceļā, un lai tas mūs nepārsteidz un nepanāk, tā likdams nelaimei nākt pār mums, un ka viņš pilsētu neizposta ar zobena asmeni!“
15 Tad ķēniņa kalpi sacīja ķēniņam: „Lai notiek viss, ko vien mūsu ķēnišķīgais kungs sev izraugās par labu, redzi, te mēs esam, tavi paklausīgie kalpi!“
16 Un ķēniņš izgāja, un tam sekoja visa viņa nama saime; un ķēniņš atstāja desmit blakus sievas, lai tās namu sargātu.
17 Tā ķēniņš izgāja, un viņam kājām sekoja visi galma ļaudis, un viņi apstājās pie pēdējā nama.
18 Un visi viņa kalpi gāja viņam līdzi, un visa viņa miesas sardze—krētieši un plētieši—pie viņa sāniem, un arī visi gāticši no Gātas, seši simti vīru, kas bija viņam sekojuši, tie tagad ķēniņa priekšā aizsoļoja garām.
19 Tad ķēniņš sacīja Itajam no Gātas: „Kādēļ arī tu nāc kopā ar mums? Griezies atpakaļ un paliec pie tā ķēniņa! Jo tu esi svešinieks, un pie tam vēl tāds, kas izdzīts no savas dzimtenes.
20 Tikai vēl vakar tu esi atnācis, un jau šodien es tev liku iet tālāk kopā ar mums! Es jau arī pats eju tikai tur, kur man vēl ir iespējams nokļūt; griezies atpakaļ un ņem līdzi savus radus! Tas Kungs lai tev parāda žēlastību un mieru!“
21 Bet Itajs atbildēja ķēniņam un sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs un ka mans kungs un ķēniņš ir dzīvs, —nē! Tai vietā, kur mans kungs un ķēniņš būs, vai nu lai tas būtu uz nāvi, vai uz dzīvību, tieši tur atradīsies arī tavs kalps!“
22 Un Dāvids sacīja Itajam: „Ej!“ —Tad Itajs no Gātas ar visiem saviem vīriem un tāpat arī sievas un visi mazie bērni, kas bija pie viņa, nosoļoja garām ķēniņam.
23 Bet visa zeme raudāja lielām vaimanām, un kad karaspēks bija aizgājis garām, tad ķēniņš pārgāja pāri Kidronas upei, un arī visa tauta devās pāri virzienā uz tuksnesi.
24 Un redzi, tur bija arī Cadoks un visi Ievīti kopā ar viņu, kas nesa Dieva derības šķirstu; viņi tad nolika Dieva derības šķirstu zeme, bet Abjatārs turpat upurēja, kamēr visa tauta pilnā skaitā bija no pilsētas izgājusi.
25 Tad ķēniņš sacīja Cadokam: „Nes Dieva šķirstu atpakaļ pilsētā! Ja jau es atradīšu žēlastību tā Kunga acīs, tad Viņš arī mani atvedīs atpakaļ un man ļaus redzēt Viņu pašu ar Viņa mājokli.
26 Bet ja Viņš man tā sacīs: Man nav nekādas patikas pie tevis, —tad, redzi, še es esmu, lai Viņš man dara tā, kā tas Viņam pašam labi patīk!“
27 Un ķēniņš sacīja priesterim Cadokam: „Atgriezies vien pilsētā ar mieru, ir tu pats, ir Abjatārs, ir Ahimaācs, tavs dēls, ir Jonatāns, Abjatāra dēls, abi jūsu dēli kopā ar jums.
28 Redziet, es gribu nogaidīt, uzkavēdamies tuksnesī, kamēr no jums pienāks kāds vēstījums, kas man sniegs kādas sīkākas ziņas.“
29 Un tā Cadoks un Abjatārs aiznesa Dieva šķirstu atpakaļ Jeruzālemē un palika tur.
30 Bet Dāvids devās uz Eļļas kalnu un, kalnup iedams, viņš raudāja, un savu galvu viņš bija ietinis, un viņš gāja basām kājām; tāpat arī visa tauta, kas gāja viņam līdzi: ikviens bija ietinis savu galvu, un, kalnup dodamies, tie nepārtraukti raudāja.
31 Kad pēc tam Dāvidam tika paziņots, ka Ahitofels ir kopā ar dumpi-niekiem pie Absaloma, tad Dāvids sacīja: „Ak, Kungs, dari Ahitofela padomu par ģeķību!“
32 Kad nu Dāvids nonāca kalna galā, kur mēdza Dievu pielūgt, redzi, tad viņam pretī iznāca Hušajs no Arkas, un tā drēbes bija saplēstas, un zeme bija uz tā galvas.
33 Un Dāvids viņam sacīja: „Ja tu nāksi man līdz, tad tu man būsi par nastu,
34 Bet ja tu atgriezīsies atpakaļ, pilsētā un teiksi Absalomam: Ak, ķēniņ, es taču būšu tavs kalps! Un kā citkārt es esmu bijis tava tēva kalps, tā nu es būšu tavs kalps, —tad tu manā labā varētu locīt Ahitofela padomu.
35 Un vai tur pie tevis nebūs priesteri Cadoks un Abjatārs? Tāpēc visu, ko tu vien dzirdēsi ķēniņa namā, to saki priesteriem Cadokam un Abjatāram!
36 Redzi, tur kopā ar viņiem ir viņu abu dēli, Ahimaācs, Cadoka, un Jonatāns, Abjatāra dēls, un ar viņu starpniecību jūs visu, ko vien jūs dzirdēsit, man ziņojiet.“
37 Un tā Hušajs, Dāvida draugs, nonāca pilsētā tieši tanī brīdī, kad Absaloms ienāca Jeruzālemē.
