1 Tad Dāvids nonāca Nobā pie priestera Ahimelecha, bet Ahimelechs izbijās, nāca Dāvidam pretī un viņam jautāja: „Kāpēc tu nāc viens pats, un neviena nav tev līdz?“
2 Tad Dāvids sacīja priesterim Abimelecham: „Ķēniņš man ir devis kādu uzdevumu, un viņš man ir piekodinājis: Lai neviens nekā nedabū zināt par to uzdevumu, kuj-a pēc es esmu tevi sūtījis un ko es esmu tev pavēlējis! Tāpēc es esmu saviem puišiem pavēlējis, lai tie paliek tur un tur noteiktā vietā.
3 Un nu, kas tev ir pie rokas patreiz? Dod man kādas piecas maizes, vai kas vien te atrodas!“
4 Tad priesteris atbildēja Dāvidam: „Man nav še pie rokas ikdienišķās maizes, bet gan tikai svētās maizes, ja vien puiši ir sevi pasargājuši no meitām!“
5 Tad Dāvids atbildēja priesterim: „Tiešām! Sievietes mums jau trīs un pat vairākas dienas nav bijušas pieejamas, kā tas jau arī senāk ir bijis parasts. Kad es devos ceļā, šo puišu miesas bija šķīstas, un lietas bija svētas, —arī šoreiz, kaut tas ir parasts gājiens. Bet cik daudz vairāk tas izcelsies šodien, kad tas tiks svētīts ar šo svētumu!“
6 Tad priesteris viņam iedeva svēto maizi, šo svētumu, tāpēc ka tur nebija citas maizes kā vienīgi tikai pāri palikušās tam Kungam priekšā ceļamās maizes, kuras noņēma, lai atkal tanī pašā dienā uzliktu jaunas.
7 Un tur bija todien kāds vīrs no Saula kalpiem. Tas bija ieslēdzies tā Kunga priekšā, un viņa vārds bija Doēgs; viņš bija ēdomietis un uzraugs pār Saula ganiem.
8 Un Dāvids pracīja Abimelecham: „Vai tev nav pie rokas kāds šķēps vai zobens? Es neesmu līdzi paņēmis nedz savu zobenu, nedz savus ieročus, tāpēc ka ķēniņa uzdevums bija steidzams.“
9 Tad priesteris atbildēja: „Redzi, filistieša Goliāta zobens, kuru tu terebinšu ielejā nokāvi, tas ir še drēbē ietīts aiz plecu segas; ja tu to gribi ņemt, tad ņem, jo te cita neviena nav kā tikai tas vien.“ Tad Dāvids teica: „Cita tāda nav, kas būtu tam līdzināms, dod man to!“
10 Un Dāvids cēlās tanī dienā un bēga no Saula, un viņš nonāca pie Achiša, Gātas ķēniņa.
11 Tad Achiša kalpi viņam jautāja: „Vai šis nav Dāvids, kaimiņu zemes ķēninš? Un vai par viņu nebija sacerēta daudzinājuma dziesma īpašā ritumā, kuļ-u, dejas solī ejot, dziedāja: Sauls ir nositis savus tūkstošus, bet Dāvids savus desmit tūkstošus!“
12 Un Dāvids kļuva šo vārdu dēļ ļoti domīgs, un viņš ļoti bijās Achiša, Gātas ķēniņa.
13 Un tādēļ viņš izļikās vājprātīgs viņu acu priekšā un kā traks dauzīja vārtu divviru durvis, un siekalas tecēja viņa bārdā.
14 Tad Achišs sacīja saviem kalpiem: Jūs taču redzat, ka šis vīrs ir kļuvis ārprātīgs, kāpēc jūs to esat pie manis atveduši?
15 Vai man nav diezgan traku, ka jūs esat atveduši vēl šo manā priekšā, lai tas manā klātbūtnē kā traks ālētos? Vai viņam bija maz atļauts ienākt manā namā?“
1 Tad Dāvids nonāca Nobā pie priestera Ahimelecha, bet Ahimelechs izbijās, nāca Dāvidam pretī un viņam jautāja: „Kāpēc tu nāc viens pats, un neviena nav tev līdz?“
2 Tad Dāvids sacīja priesterim Abimelecham: „Ķēniņš man ir devis kādu uzdevumu, un viņš man ir piekodinājis: Lai neviens nekā nedabū zināt par to uzdevumu, kuj-a pēc es esmu tevi sūtījis un ko es esmu tev pavēlējis! Tāpēc es esmu saviem puišiem pavēlējis, lai tie paliek tur un tur noteiktā vietā.
3 Un nu, kas tev ir pie rokas patreiz? Dod man kādas piecas maizes, vai kas vien te atrodas!“
4 Tad priesteris atbildēja Dāvidam: „Man nav še pie rokas ikdienišķās maizes, bet gan tikai svētās maizes, ja vien puiši ir sevi pasargājuši no meitām!“
5 Tad Dāvids atbildēja priesterim: „Tiešām! Sievietes mums jau trīs un pat vairākas dienas nav bijušas pieejamas, kā tas jau arī senāk ir bijis parasts. Kad es devos ceļā, šo puišu miesas bija šķīstas, un lietas bija svētas, —arī šoreiz, kaut tas ir parasts gājiens. Bet cik daudz vairāk tas izcelsies šodien, kad tas tiks svētīts ar šo svētumu!“
6 Tad priesteris viņam iedeva svēto maizi, šo svētumu, tāpēc ka tur nebija citas maizes kā vienīgi tikai pāri palikušās tam Kungam priekšā ceļamās maizes, kuras noņēma, lai atkal tanī pašā dienā uzliktu jaunas.
7 Un tur bija todien kāds vīrs no Saula kalpiem. Tas bija ieslēdzies tā Kunga priekšā, un viņa vārds bija Doēgs; viņš bija ēdomietis un uzraugs pār Saula ganiem.
8 Un Dāvids pracīja Abimelecham: „Vai tev nav pie rokas kāds šķēps vai zobens? Es neesmu līdzi paņēmis nedz savu zobenu, nedz savus ieročus, tāpēc ka ķēniņa uzdevums bija steidzams.“
9 Tad priesteris atbildēja: „Redzi, filistieša Goliāta zobens, kuru tu terebinšu ielejā nokāvi, tas ir še drēbē ietīts aiz plecu segas; ja tu to gribi ņemt, tad ņem, jo te cita neviena nav kā tikai tas vien.“ Tad Dāvids teica: „Cita tāda nav, kas būtu tam līdzināms, dod man to!“
10 Un Dāvids cēlās tanī dienā un bēga no Saula, un viņš nonāca pie Achiša, Gātas ķēniņa.
11 Tad Achiša kalpi viņam jautāja: „Vai šis nav Dāvids, kaimiņu zemes ķēninš? Un vai par viņu nebija sacerēta daudzinājuma dziesma īpašā ritumā, kuļ-u, dejas solī ejot, dziedāja: Sauls ir nositis savus tūkstošus, bet Dāvids savus desmit tūkstošus!“
12 Un Dāvids kļuva šo vārdu dēļ ļoti domīgs, un viņš ļoti bijās Achiša, Gātas ķēniņa.
13 Un tādēļ viņš izļikās vājprātīgs viņu acu priekšā un kā traks dauzīja vārtu divviru durvis, un siekalas tecēja viņa bārdā.
14 Tad Achišs sacīja saviem kalpiem: Jūs taču redzat, ka šis vīrs ir kļuvis ārprātīgs, kāpēc jūs to esat pie manis atveduši?
15 Vai man nav diezgan traku, ka jūs esat atveduši vēl šo manā priekšā, lai tas manā klātbūtnē kā traks ālētos? Vai viņam bija maz atļauts ienākt manā namā?“
