1 Pāvils, Kristus Jēzus kalps, raksta šo vēstuli, —aicināts apustulis, izredzēts sludināt Dieva evaņģēliju,
2 Ko viņš jau iepriekš apsolījis ar savu praviešu muti svētajos rakstos,
3 Evaņģēliju par viņa dēlu Jēzu Kristu, mūsu Kungu, kas pēc miesas cēlies no Dāvida,
4 Bet Svētajā Garā ar savu augšāmcelšanos no miroņiem paaugstināts par Dieva dēlu spēkā.
5 Caur viņu esmu saņēmis žēlastību un apustuļa pilnvaras celt godā viņa vārdu, pakļaujot ticībai visas pagānu tautas.
6 Pie tām piederat arī jūs, Jēzus Kristus aicinātie.
7 Visiem, Dieva mīļotiem, aicinātiem svētajiem Romā: žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus!
8 Visupirms es pateicos savam Dievam caur Jēzu Kristu par jums visiem, jo jūsu ticība tiek daudzināta visā pasaulē.
9 Dievs ir mans liecinieks—viņam es kalpoju ar savu garu, sludinādams viņa Dēla evaņģēliju—ka es jūs pastāvīgi pieminu
10 Savās lūgšanas, vienumēr lūg-damies, vai gan beidzot pēc Dieva padoma man nepašķirsies reiz ceļš pie jums.
11 Jo es ilgojos jūs redzēt, lai jums varētu nest kādu gara velti, jums par stiprinājumu.
12 Labāk sakot, lai, atrazdamies jūsu vidū, lidz ar jums gūtu iepriecu kopīgajā ticībā, es—jūsējā, jūs manējā.
13 Jums jāzina, brāļi, ka es jau vairākkārt biju apņēmies jūs apciemot, lai gūtu kādu augli arī starp jums, tāpat kā starp pārējām pagānu tautām, bet līdz šim esmu bijis aizkavēts.
14 Tiklab grieķiem kā negrieķiem, mācītiem kā nemācītiem esmu parādnieks.
15 Tāpēc mana vēlēšanās sludināt evaņģēliju arī jums, romiešiem.
16 Jo es nekaunos Kristus evaņģēlija: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic: jūdam visupirms un ari grieķim.
17 Jo tanī atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: „No ticības taisnais dzīvos.“
18 Jau Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un cilvēku netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību.
19 Jo, ko par Dievu var zināt, tas viņiem nav apslēpts: Dievs pats viņiem to atklājis.
20 Viņa neredzamās īpašības, tiklab viņa mūžīgā vara kā viņa dievišķiba, kopš pasaules radīšanas gara acīm saskatāmas viņa darbos; tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties.
21 Jo, pazīdami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un viņam nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nicības gūstā un savā siržu neprātā iegrimuši tumsā.
22 Dižodamies ar savu gudrību, viņi kļuvuši nelgas
23 Un apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību pret iznīcīgam cilvēkam un putniem, lopiem un rāpuļiem līdzīgiem tēliem.
24 Tāpēc Dievs viņus viņu siržu kārībās nodevis izvirtībai, kufā viņi paši sākuši sagandēt savas miesas,
25 Tāpēc ka viņi dievišķo patiesību apmainījuši pret meliem un sākuši dievināt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju—viņš lai ir slavēts visos mūžos, amen.
26 Tad nu Dievs viņus nodevis kauna pilnās kaislībās: sievietes apmai-nījušas dabisko dzimumu kopdzīvi ar pretdabisko.
27 Tāpat arī vīrieši, atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekaisuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, saņemdami pelnīto sodu par savu nomaldīšanos paši pie sevis.
28 Tad nu tāpat, kā viņi nav turējuši cieņā viņiem doto Dieva atziņu, Dievs viņiem licis krist necienīgās tieksmēs, ķa viņi dara to, kas neklājas.
29 Tie piepildījuši savu dzīvi ar visādiem netikumiem: netiklību, mant-kārību, ļaunprātību, iestiguši skaudībā, slepkavībās, ķildās, viltībā, ļaundabībā,
30 Kļuvuši par mēlnešiem un neslavas cēlājiem, Dieva nicinātājiem un varmākam, augstprāšiem, balamutēm, ļaunumu izgudrotājiem, vecāku nicinātājiem,
31 Pilni bezprāta un nepastāvības, cietsirdības un nežēlības.
32 Pazīdami Dieva taisno likumu, ka tie, kas tādas lietas dara, ir pelnījuši nāvi, viņi tomēr nevien paši tā dara, bet vēl priecājas par tiem, kas tā dzīvo.
I.
Īvods.
1 Pōvuls, Jezus Kristus kolps, paaicynōtais apostols, izvālātais Dīva Evangelijam, 2 kuru (Dīvs) caur sovim pravīšim svātajūs Rokstūs īprīkš apsūleja, 3 par sovu Dālu, kas pēc mīsas nōk nu Davida ciļts, 4 bet, pēc svātō Gora, caur sovu augšamceļšonūs nu myrūnim pīrōdeja, ka ir vareigais Dīva Dāls — myusu Kungs Jezus Kristus. 5 Caur Jū mes sajēmem apostolatu un žēlesteibu, lai Jō vōrda deļ ticeibai pakļautu vysas tautas. 6 Pi tom pīdarat arī jyus, Jezus Kristus aicynōtī.
7 Vysim Dīva nūmīļōtajim un aicynōtajim svātajim Romā.
Žēlesteiba jums un mīrs nu Dīva, myusu Tāva un nu Kunga Jezus Kristus.
8 Vyspyrms es pasateicu sovam Dīvam caur Jezu Kristu par jums vysim, ka jyusu ticeiba gūdam teik cyldynōta vysā pasaulī. 9 Man līcinīks ir Dīvs, kuram es nu vysas sovas sirds kolpoju, sludynōdams Jō Dāla Evangeliju, ka es sovōs lyugšonōs vysod jyusus pīmiņu, 10 lyugdams, lai man beidzūt, saskaņā ar Dīva grybu, pasaškērtu uz jums ceļš. 11 Jo es ilgojūs jyusus redzēt, lai jyusu pastyprynōšonai snāgtu jums kaut kaidu goreigu žēlesteibas dōvonu. 12 Un it seviški, lai mes vīns ūtru īprīcynōtu myusu ticeibā, kura ir kai muna, tai arī jyusu. 13 Brōļi, es nagrybu nu jums slēpt, ka jau daudz reižu es gribēju pi jums aizīt, bet leidz šam es beju aizkavāts, — lai arī nu jums man byutu kaids nūpalns, kai ir nu pōrejom tautom. 14 Man ir pīnōkums sludynōt Evangeliju kai grekim, tai arī tim, kas pi grekim napīdar, mōceitim un namōceitim, 15 un, par cik tys nu manis ir atkōreigs, arī jums, kas dzeivojit Romā. 16 Es Evangelija nasakauneju. Tys ir Dīva spāks pesteišonai ikvīnam ticeigajam, pyrmōk jūdam, tad arī pogōnam. 17 Jymā atsaklōj Dīva taisneiba nu ticeibas ticēšonai, kai stōv raksteits: Taisneigais dzeivoj nu ticeibas.
Pogōni atstōjuši eistū Dīvu un nūgrymuši grākūs.
18 Tai tad atsaklōj nu dabasim Dīva dusme par ikvīnu tūs cylvāku nataisneibu un bezdīveibu, kuri nataisneibā nūmōc patīseibu, 19 jo tys, kas par Dīvu ir jōzyna, jim ir labi zynoms, jo Dīvs jim tū ir atklōjis. 20 Tys, kas Jymā ir naradzams, kai Jō myužeigō vareiba un cīveiba, Jō dorbūs ar prōtu ir skaidri uztverams jau nu pasauļa radeišonas. Tōpēc jī nav attaisnojami. 21 Lai gon jī Dīvu pazyna, tūmār Jō kai Dīva nagūdynōja un napasateice, bet gon sovā prōtōšonā palyka nīceigi un jūs nasaprateigō sirds aptymsa. 22 Dīžōdamīs, ka šī asūt gudri, jī palyka par muļkim, 23 un namērsteigō Dīva gūdeibu jī atvītōja ar mērsteigō cylvāka, pat putnu, četrkōjaiņu, vai rōpuļu attālu.
24 Tōpēc Dīvs jūs atdeve jūs pošu sirds kōreibom — naceisteibai, un jī sovstarpeigi apgāneja sovas mīsas. 25 Dīva taisneibu jī atvītōja ar malim, radeibu gūdynōja un pīlyudze vairōk na kai Radeitōju, kas lai ir slaveits myužeigi. Amen.
26 Tōpēc Dīvs jūs atstōja naceistūs kōreibu varā: jūs sīvītes dabyskū sadzeivi atvītōja ar pretdabyskū; 27 tai pat arī veiri atstōja dabyskū sadzeivi ar sīvom un īsadaga naceistā kōreibā vīns pret ūtru, veirīši, pīkūpdami bezkauneibu ar veirīšim, par sovim moldim sajēme sovu nūpeļneitū strōpi.
28 Un tōpēc, ka jī Dīva atzeišonu nauzskateja par vajadzeigu, Dīvs jūs atstōja naprōteigā pōrlīceibā: dareit tū, kas napīdar. 29 Jī ir pylni vysaidas nataisneibas, ļaunuma, montkōreibas, ļauneibas, pylni skaudeibas, slapkaveibas, kiļdu, viļteibas un ļaundareibas; jī ir apmalōtōji, 30 aprunōtōji, Dīva naīradzātōji, pasmōdātōji, lepneigī, ļaunumā veiklī, dzymdynōtōjim napaklauseigī, 31 naprōteigī, nauzticeigī, cītsirdeigī, nažēleigī. 32 Lai gon jī Dīva lyukumu zyna ka tī, kas taidas lītas dora, ir nūdūdami nōvei, tūmār na tik vin poši tū dora, bet arī pīkreit tim, kas tū dora.
