1 Tad Israēla bērni devās ceļā un apmetās savās teltīs Moāba līdzenumā, viņpus Jardānai, iepretim Jērikai.
2 Kad nu Balaks, Cipora dēls, visu to redzēja, ko Israēls bija amoriešiem nodarījis,
3 Tad moābieši vareni izbijās no tās tautas, jo to bija daudz, un moabiešiem bija bailes no Israēla bērniem.
4 Tāpēc Moābs runāja ar midiāniešu vecajiem: „Nu šie, tur pulkā sanākuši, gan notīrīs tīru visu mūsu apkārtni itin kā vērsis, kas aprij lauka zāli!“ Bet Balaks, Cipora dēls, bija tanī laikā Moāba ķēniņš.
5 Un tas sūtīja vēstnešus pie Bileāma, Beora dēla, uz Petoru pie lielās upes viņa tautas bērnu zemē, lai viņu aicinātu, un sacīja: „Redzi, tur ir tauta, kas iznākusi no Ēģiptes; redzi, tie apklāj zemes virsu un ir apmetušies pret mani.
6 Un tagad, lūdzams, nāc un nolādi man šo tautu, jo tā ir stiprāka nekā es, tad varbūt es varētu tos pieveikt un izdzīt no zemes; jo es zinu, ka tas, ko tu svētī, tas ir svētīts, un ko tu nolādi, tas ir nolādēts.“
7 Tad moābiešu vecaji un midianiešu vecaji gāja, un zīlnieku alga jau tiem bija rokā, un tie nogāja pie Bileāma un sacīja viņam Balaka vārdus.
8 Tad tas viņiem sacīja: „Palieciet šeit pa nakti, tad es jums došu līdzi vēsti, ko tas Kungs man iedos.“ Un moābiešu vadītāji palika pie Bileāma.
9 Un Dievs nāca pie Biieāma un tam jautāja: „Kas tie tādi par vīriem tur pie tevis?“
10 Un Bileāms atbildēja Dievam: „Balaks, Cipora dēls, moābiešu ķēniņš, ir tos pie manis sūtījis, un caur viņiem liek man sacīt:
11 „Redzi, tauta ir iznākusi no Ēģiptes un apklāj visu zemes virsu. Tagad nāc, nolādi tos manis labad; varbūt, ka tad es spēšu pret tiem karot un tos izdzīt.“
12 Tad Dievs sarija Bileāmam: „Tev nebūs iet kopā ar viņiem, un tev nebūs nolādēt šo tautu, jo tā ir svētīta!“
13 Un no rīta Bileāms agri piecēlās un sacīja Balaka virsaišiem: „Eita atpakaļ uz savu zemi, jo tas Kungs man ir aizliedzis un neļauj iet ar jums.“
14 Tad cēlās moābiešu virsaiši un nāca pie Balaka un tam pavēstīja: „Bileāms ir atsacījies nākt mums līdz.“
15 Tad Balaks mēģināja vēl vienu reizi un nosūtīja daudz vairāk un cienī-jamākus virsaišus nekā tos.
16 Un tie nāca pie Biieāma un sarija: „Tā saka Balaks, Cipora dēls: Lūdzams, neliedzies nākt pie manis!
17 Jo es tevi augsti godināt godināšu, un visu, ko tu man teiksi, to es izdarīšu; bet lūdzams nāc un nolādi man šo tautu!“
18 Tad Bileāms atbildēja un sacīja Balaka kalpiem: „Kaut vai Balaks man dotu savu namu pilnu piebērtu ar zeltu un sudrabu, tad tomēr es nevarētu pārkāpt tā Kunga, sava Dieva, pavēli, darot vai nu maznozīmīgas, vai arī lielas lietas.
19 Un tad nu palieciet arī šo nakti pie manis, tad es redzēšu, ko tas Kungs man tālāk teiks.“
20 Tad Dievs nāca pie Biieāma nakts laikā un tam sacīja: „Ja tie vīri ir nākuši tevi aicināt, tad celies un ej ar viņiem, bet tikai to vārdu, ko Es tev teikšu, to pildi.“
21 Tad Bileāms piecēlās agri no rīta un apsedloja savu ēzeleni un devās līdzi moābiešu virsaišiem.
22 Bet Dieva dusmas pret to iedegās, tāpēc ka tas gāja, un tā Kunga eņģelis nostājās viņam ceļā, lai būtu viņam par naidīgu pretinieku; un viņš jāja uz savas ēzelenes, un divi tā puiši bija viņam līdz.
23 Un ēzelene ieraudzīja tā Kunga eņģeli uz ceļa stāvam ar atvēztu zobenu rokā, un ēzelene nogriezās no ceļa un gāja pa lauku; tad Bileāms sita ēzeleni, lai to uzgrieztu uz ceļa.
24 Bet tā Kunga eņģelis nostājās ceļa šaurumā starp vīna kalniem, kur abās pusēs bija mūris.
25 Kad nu ēzelene ieraudzīja tā Kunga eņģeli, tad viņa spiedās gar mūri un saspieda pie mū;a Bileāmam kāju; tāpēc viņš to atķal sita.
26 Un tā Kunga eņģelis virzījās joprojām uz priekšu un nostājās kādā šaurā spraugā, kur nebija vietas, lai atkāptos nedz pa labi, nedz pa kreisi.
27 Un kad ēzelene ieraudzīja tā Kunga eņģeli stāvam, tad viņa pakrita ceļos zem Biieāma. Un Bileāms saskaitās un sita ēzeleni ar rīksti.
28 Un tad tas Kungs atvēra ēzelenes muti, un tā sacīja Bileāmam: „Ko es esmu tev darījusi, ka tu mani esi trīs reizes sitis?“
29 Un Bileāms sacīja ēzelenei: „Tāpēc ka tu mani esi kaitinājusi! Ja man būtu bijis zobens rokā, es tevi nokautu!“
30 Tad ēzelene sacīja Bileāmam: „Vai es neesmu tava ēzelene, uz kuras tu esi jājis savu laiciņu līdz šai dienai? Vai tas ir bijis mans ieradums tev tā darīt?“ Viņš teica: „Nē.“
31 Tad tas Kungs atsedza Bileāmam acis, un viņš ieraudzīja tā Kungs eņģeli stāvam uz ceļa ar atvēztu zobenu rokā. Un viņš palocījās un nometās pie zemes uz sava vaiga.
32 Un tā Kunga eņģelis viņam sacīja: „Kāpēc tu savu ēzeleni esi tā trīs reizes sitis? Redzi, es tev nostājos par pretinieku, lai tevi atturētu, jo tavs ceļš ir ļauns un pret manu gribu.
33 Bet pat ēzelene mani bija ieraudzījusi, un tā trīs reizes ir šeit no manis nost virzījusies, un ja viņa nebūtu varējusi nost novirzīties, tad es tiešām tevi būtu nositis un viņu būtu atstājis dzīvu.“
34 Tad Bileāms sacīja tā Kunga eņģelim: „Es esmu grēkojis, jo es nezināju, ka tu esi pret mani nostājies uz ceļa, bet ja tas tavās acīs ir nepatīkami, tad es griezīšos atpakaļ!“
35 Tad tā Kunga eņģelis sacīja Bileāmam: „Ej līdzi tiem vīriem, bet tikai ar noteikumu, ka tikai to, ko es teikšu, tu runāsi.“ Un Bileāms gāja Balaka virsaišiem līdz.
36 Kad nu Balaks dzirdēja, ka Bileāms nāk, tad tas izgāja viņam pretim uz Moāba pilsētu pie Arnonas robežām pašā robežu stūrī.
37 Un Balaks sacīja Bileāmam: „Vai gan es neesmu sūtīdams sūtījis vīrus pie tevis, lai tevi aicinātu? Kāpēc tu tūdaļ nenāci pie manis? Vai tad es patiesi neprastu tevi godināt?“
38 Un Bileāms sacīja Balakam: „Redzi, es esmu pie tevis atnācis, bet vai es kaut ko varu runāt, kaut vai vismazāko vārdu, no sevis, kā vien tos vārdus, ko tas Kungs liks manā mutē? To es tikai runāšu.“
39 Un Bileāms gāja kopā ar Balaku, un tie nonāca Kirjat-Hucotā.
40 Un Balaks upurēja kaujamam upurim liellopus un sīklopus, un tas sūtīja arī Bileāmam un virsaišiem, kas bija pie viņa.
41 Un nākošā rītā Balaks ņēma Bileāmu, un uzveda viņu Baāla augstienēs, un no turienes tam rādīja nometnes vienu galu.
