1 Un viņš no turienes aizgāja un nāk savā dzimtajā pilsētā, un viņa mācekli iet viņam līdz.
2 Un kad sabats nāca, viņš sāka sinagogā mācīt; un daudzi, viņu dzirdēdami, izbrīnījās un sacīja: „No kurienes viņš to ņēmis? Un kas tā par gudrību, kas viņam dota, un kā tādi brīnumi nāk no viņa rokām?
3 Vai viņš nav namdaris, Marijas dēls, un Jēkaba un Jāzepa un Jūdas un Sīmaņa brālis, un vai viņa māsas nav šeit pie mums?“ Un tie ņēma apgrēcību pie viņa.
4 Bet Jēzus uz tiem sacīja: „Pravietis nekur nav mazāk cienīts kā savā tēvzemē un savos rados un savās mājās.“
5 Un viņš tur nevienu brīnumu nevarēja darīt, tik vien retiem vājiem viņš rokas uzlika un tos dziedināja.
6 Un viņš brīnījās par viņu neticību.
7 Un viņš pārstaigāja miestus, visapkārt mācīdams. Un viņš sasauca divpadsmit un sāka tos izsūtīt pa diviem un deva tiem varu pār nešķīstiem gariem
8 Un tiem pavēlēja nekā neņemt līdz ceļā kā vien nūju, ne maizi, ne kulīti, nedz naudu jostā,
9 Bet tikai apaut kurpes un neapvilkt divi svārkus.
10 Un viņš tiem sacīja: „Kur jūs ieiesit kādā namā, tur palieciet, tiekāms jūs no turienes aizejat.
11 Un ja kādā vietā jūs nepieņems nedz jūs klausīs, tad izeita no turienes un nokratait pīšļus no savām kājām viņiem par liecību.“
12 Un tie izgājuši sludināja, lai at-griežas no grēkiem,
13 Un izdzina daudz ļaunu garu un svaidīja daudz vājus ar eļļu un darīja viņus veselus.
14 Un ķēniņš Hērods to dzirdēja, jo viņa vārds bija tapis zināms, un sacīja, ka Jānis Kristītājs esot uzmodināts no miroņiem un tādēļ viņā tādi brīnuma spēki darbojoties.
15 Bet citi sacīja: „Viņš ir Elija.“ Un citi sacīja: „Viņš ir pravietis, kā viens no praviešiem.“
16 Bet Hērods, to dzirdējis, sacīja: „Jānis, kam es galvu nocirtu, uzcēlies no miroņiem.“
17 Jo tas pats Hērods bija sūtījis un licis Jāni apcietināt un saistīt cietumā Hērodijas, Filipa, sava brāļa, sievas dēļ; jo viņš to bija apprecējis.
18 Bet Jānis Hērodam bija sacījis: „Tev neklājas, ka tev ir tava brāļa sieva.“
19 Un Hērodija viņu ienīda un gribēja nokaut; bet nevarēja.
20 Jo Hērods Jāni bijās, zinādams viņu esam taisnu un svētu vīru, un viņu sargāja, un viņu dzirdēdams tas bieži kļuva domīgs, un tomēr labprāt viņu klausījās.
21 Un gadījās izdevīga diena, kad Hērods savā dzimšanas dienā saviem labiešiem un virsniekiem un augstāka-jiem vīriem Galilejā rīkoja dzīres.
22 Un Hērodijas meita ienākusi dejoja un labi patika Hērodam un tiem, kas līdz pie galda sēdēja. Tad ķēniņš sacīja meitenei: „Lūdz no manis, ko gribēdama, es tev to došu.“
23 Un viņš tai zvērēja: „Ko tu no manis lūgsi, to es tev došu, līdz pat pusei no manas valsts.“
24 Bet viņa, ārā izgājusi, sacīja savai mātei: „Ko lai es lūdzu?“ Bet tā sacīja: „Jāņa Kristītāja galvu.“
25 Un tūdaļ viņa gāja steigšus iekšā pie ķēniņa, lūdza un sacīja: „Es gribu, ka tu man tūlīt dodi bļodā Jāņa Kristītāja galvu.“
26 Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr zvēresta un to dēļ, kas pie galda sēdēja, tas negribēja viņu atraidīt.
27 Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi un pavēlēja atnest viņa galvu.
28 Un tas nogājis viņam cietumā nocirta galvu un atnesa viņa galvu bļodā un deva to meitenei, un meitene to deva savai mātei.
29 Un kad viņa mācekļi to dzirdēja, tad tie nāca un paņēma viņa miesas un tās ielika kapā.
30 Un apustuļi sapulcējās pie Jēzus un tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši.
31 Un viņš tiem saka: „Nāciet vieni paši savrup kādā vientuļā vietā un atpūtieties maķenīt.“ Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst.
32 Un tie laivā aizbrauca savrup uz kādu tukšu vietu.
33 Un daudzi redzēja tos aizbraucam un viņus pazina un satecēja kājām no visām pilsētām kopā un nonāca tur viņiem papriekšu.
34 Un Jēzus, izkāpdams malā, re-dzēja daudz ļaužu, un sirds viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un viņš sāka tos daudz mācīt.
35 Un bija jau vēlu, kad viņa mācekļi pie tā nāca un sacija: „Ši vieta ir tukša, un laiks jau vēls.
36 Atlaid tos, ka tie var noiet apkārtējos ciemos un miestos un sev pirkt ko ēst.“
37 Bet viņš atbildēdams tiem sacīja: „Dodiet jūs viņiem ēst.“ Un tie uz viņu sacīja: „Vai tad mums būs noiet un par divi simts denārijiem pirkt maizi un tiem dot ēst?“
38 Bet viņš uz tiem saka: „Cik maizes jums ir? Eita un raugait.“ Un tie uzzinājuši saka: „Piecas un divi zivis.“
39 Un viņš visiem pavēlēja pa pul-kiem apsēsties zaļajā zālē.
40 Un tie apsēdās pulciņos pa sim-tiem un pa piecdesmit.
41 Un viņš ņēma tās piecas maizes un tās divi zivis, skatījās uz debesim, pateicās un pārlauza maizes un deva saviem mācekļiem, lai tie viņiem liktu priekšā, ir tās divi zivis viņš visiem iz-dalīja.
42 Un tie visi ēda un paēda
43 Un salasīja no druskām divpadsmit pilnus grozus un no zivīm.
44 Un to, kas bija ēduši no tām maizēm, bija pieci tūkstoši.
45 Un viņš tūdaļ saviem mācekļiem lika kāpt laivā un papriekš pārcelties uz Betsaidu, kamēr viņš ļaudis atlaistu.
46 Un tos atlaidis, viņš gāja kalnā Dievu lūgt.
47 Un kad vakars metās, tad laiva bija jūfas vidū, un viņš viens pats malā.
48 Un redzēdams, ka tiem braucot bija grūtības, jo vējš tiem bija pretī, viņš naktī gaiļos pie tiem nāca, pa jūru staigādams, un gribēja tiem iet garām.
49 Bet kad tie viņu redzēja pa jūru staigājam, tie noturēja viņu par spoku un iesāka brēkt,
50 Jo visi viņu redzēja un izbijās. Un tūdaļ viņš ar tiem runāja un uz tiem saka: „Turiet drošu prātu, es tas esmu; nebīstieties!“
51 Un viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, bet tie bija pavisam iztrūkušies.
52 Jo viņi notikumu ar maizēm nebija sapratuši, bet viņu sirds bija apcietināta.
53 Un pārcēlušies, tie nonāca G̒enecaretē un brauca tur pie malas.
54 Un kad tie no laivas izkāpa, tad ļaudis viņu tūdaļ pazina
55 Un apstaigāja visu to apgabalu un sāka nest slimos uz gultām turp, kur tie dzirdēja viņu esam.
56 Un kur viņš iegāja miestos vai pilsētās, vai ciemos, tur tie neveselos nolika tirgus laukumos un viņu lūdza, ka tikai viņa drēbju vīli varētu aizkart; un, cik viņu aizkāra, tie kļuva veseli.
VI.
K. Jezus Nazaretā.
1 Izgōjis nu turīnes, Jys aizgōja uz sovu dzymtū piļsātu. Jō mōcekli aizgōja Jam pakaļ. 2 Kad atgōja sabats, Jys sōce mōceit synagogā. Daudz klauseitōju apbreinōja Jō mōceibu un vaicōja saceidami: Nu kurīnes Jam šytys radīs? Kas Jam īdeve tū gudreibu un tūs breinumus, kas nūteik caur Jō rūkom? 3 Vai ta Jys nava gaļdnīks, Marijas dāls, Jākuba, Jezupa, Judas un Seimaņa brōļs? Vai tad Jō mōsas nadzeivoj storp mums? Un jī īsaļaunōja nu Jō.
4 Bet Jezus tim atbiļdēja: Nikur cytur pravīts nava bez cīna, kai tik sovā dzymtajā mīstā, pi sovim radinīkim un sovā sātā. 5 Un Jys tur navarēja dareit nivīna breinuma; tikai, uzlīkūt rūkas, dažus sliminīkus padareja vasalus. 6 Un breinōjōs jūs bezticeibai. Pēc tam Jys gōja mōceidams pa apleicejom sadžom.
Apostolu syuteišona.
7 Sasaucis pi sevis tūs divpadsmit, Jys sōce jūs pa divi izsyuteit un deve jim varu par naškeistajim gorim. 8 Jys jim pīsaceja, ka nikō cyta leidza najimtu, kai ceļa vāzdu: ni maizes, ni kules, ni ari jūstā naudas; 9 kōjōs gon lai apautu kūrpes, bet lai navylktu diveju svōrku. 10 Tōļōk jim saceja: Kad jyus kur īīsit mōjā, palicit tur, koleidz nu turīnes īsit tōļōk. 11 Jo kaidā vītā jyusu napījimtu un jyusu naklauseitu, tad, īdami ōrā, nūkrotit nu sovom kōjom putekli, līceibai pret jim.
12 Jī gōja, sludynōdami grāku vaidēšonu, 13 izdzyna daudz valnu, apsvaideja ar eleju daudz sliminīku un jūs padareja vasalus.
Jōņa Kristeitōja nōve.
14 Ari kēneņš Erods (tū) izdzērda, Jō vōrds tadei beja palicis slovons. Tyka saceits: Jōņs Kristeitōjs ir cēlīs nu myrūnim, un tōpēc Jamā dorbojās taids breiniškeigs spāks. 15 Bet citi saceja: Jys ir Eliass. Bet citi saceja, ka Jys ir pravīts vai vīns nu pravīšim. 16 Erods, šytū dzērdādams, pasaceja: Jys ir Jōņs, kuram es lyku nūcērst golvu. Jys ir pīsacēlis nu myrūnim.
17 Erods tadei, sova brōļa Filipa sīvas Erodiades dēļ, kuru jys sev beja pajēmis, nūsyuteja Jōni sakert, sasīt un īslūdzeit cītumā. 18 Jo Jōņs Erodam saceja: Tu nadreiksti sova brōļa sīvu paturēt sev. 19 Erodiade jū īneida un gribēja nūkaut, bet navarēja; 20 Erods turpretim, Jōņa beidōs, zynōdams, ka jys ir taisneigs un svāts cylvāks, un pajēme jū sovā apsardzeibā. Jō klausūtīs, gon jys daudz napatikšonu cīte, tūmār labprōt jō klausejōs.
21 Un vīnā dīnā pēdeigi pīnōce izdeveigs gadejums. Erods sovas dzimšonas dīnā beja sagatavōjis mīlasti sovim lelkungim, vērsinīkim un Galilejas vacōkim. 22 Erodiades meita īgōjuse izvede vīnu deju un ar tū īpatyka Erodam un jō vīsim. Tad kēneņš pasaceja meitinei: Pīpros nu manis, kō vīn gribi, un es tev tū dūšu. 23 Jys pat pīzvērēja: kō vīn praseisi, es tev dūšu, lai tys bejis pat puse munas kēnests. 24 Jei, izgōjuse ōrā, vaicōja nu sovas mōtes: Kō lai es pīprosu? Tei atbiļdēja: Jōņa Kristeitōja golvu. 25 Jei tyuleņ steidzeigi īgōja pi kēneņa un pīpraseja: Es grybu, ka tu maņ uz bļūdas dūtu Jōņa Kristeitōja golvu. 26 Kēneņš ļūti nūskuma, bet zvārasta un cīmeņu dēļ nagribēja jai atteikt. 27 Un kēneņš tyuleņ nūsyuteja bendi un pīsaceja jam atnest tō golvu. 28 Tys, aizgōjis uz cītumu, atcēra tur jam golvu, un, atnesis jū uz bļūdas, atdeve meitinei. Un meitine — jū sovai mōtei. 29 Tū izdzērduši, jō mōcekli atgōja, pajēme jō mīsu un īlyka kopā.
Apostolu atsagrīzšona atpakaļ.
30 Tad atsagrīzuši atpakaļ pi Jezus, apostoli pastōsteja Jam vysu, kū jī beja padarejuši un kū mōcejuši. 31 Jys tim atbiļdēja: Ejte jyus nūmaļ vīntuleigā vītā un drusku atsapyutit. Jo atgōjēju un aizgōjēju beja tik daudz, ka jim nabeja kod paēst.
32 Tad jī aizbrauce laivā nūmaļ uz vīntuleigu vītu.
33 Bet daudzeji redzēja jūs aizbraucam un jūs pazyna. Tōdēļ nu visim mīstim aizasteidze kōjom uz turīni un tyka tur par jim agrōk. 34 Izkōpdams nu laivas, Jys īraudzeja daudz ļaužu un apsažālōja uz jim, jo jī beja kai vuškas bez gona. Un Jys sōce jūs daudz kam mōceit.
Maizes breineiga pavairōšona.
35 Bet kad jau beja vālu, pīgōjuši pi Jō, mōcekli saceja: Šei vīta ir vīntuleiga, un stuņde jau vāla, 36 atlaid jūs, lai jī, aizgōjuši uz apleicejom sātom un cīmim, nūpērk sev kū ēst. 37 Bet Jys tim atbiļdēja: Dūdit jyus poši jim ēst. Jī atbiļdēja: Vai mums jōīt, jōpērk maizes par divi simti denaru un jī jōbaroj? 38 Jys nu jim vaicōja: Cik kukuļu maizes jums ir? Ejte un pasaverit. Un jī apsavāruši saceja: pīci un divi zivis.
39 Tūlaik Jys lyka jim vysus kōrteibā pasādynōt uz zaļōs zōles. 40 Un jī sasāda grupōs pa symtam un pīcdesmit. 41 Tad pajēmis tūs pīcus maizes kukuļus un tōs divi zivis, pasavēris uz dabasim, svēteja maizi un atdeve mōceklim, lai tū izdaleitu. Taipat tōs divi zivis izdaleja visim. 42 Visi paēde un beja seiti, 43 un pīlaseja pylnus divpadsmit peitiņus nu gobolim un zyvu atlīkom. 44 Maizes ādōju beja pīcas tyukstūšas veirīšu.
K. Jezus uz jyuras.
45 Tad Jys tyuleņ pīsaceja sovim mōceklim sēstīs laivā un pōrsaceļt pyrms Jō uz ūtru krostu pi Betsaidas, koleidz Jys palaiss ļaudis.
46 Jūs atlaidis, Jys izkōpe kolnā lyugtūs. 47 Vālam vovoram īstōjūt, laiva beja uz jyuras vyds, un Jys vīns pats uz krosta. 48 Bet, radzeidams tūs mūkūtīs pi ērklōšonas, jo pyute jim pretejais vējs, catūrtajā nakts sardzes laikā atgōja pi jim pa jyuras vērsu, un gribēja paīt garum. 49 Tī, īraudzejuši Jū pa jyuras vērsu ejam, dūmōja, ka tys ir spūks, un sōce klīgt. 50 Un, radzādami Jū, visi ļūti pōrsabeida. Bet Jys tyuleņ sōce ar jim runōt un saceja: Esit drūsi, Es asmu — nasabeistit! 51 Tad Jys īkōpe pi jim laivā, un vējs nūklusa. Bet jī vēļ styprōk uzatrauce; 52 jo jī vēļ nabeja saprotuši breinuma ar maizi, un jūs sirdis beja aptymsōtas.
Izveseļōšona.
53 Pōrbraukuši pōri, jī pībrauce pi Genezaret apvyda un tur nūsamete.
54 Jim kōpūt nu laivas, ļaudis tyuleņ jūs pazyna, un steidzēs 55 pa vysu tū apkōrtni un sōce nest pi Jō gultōs guļūšūs sliminīkus, kur vīn izdzērda Jū asam. 56 Un kurā tik cīmā, mīstā vai sātā Jys īgōja, jī nūlyka slymūs uz atklōta laukuma un lyudze, lai Jys atļautu pīsaskart kaut pi drēbu veiles. Un tī, kas pi Jō pīsaskōre, palyka vasali.
