1 Un pēc kādām dienām viņš gāja atkal uz Kapemaumu, un ļaudis dzirdēja viņu esam namā.
2 Un daudzi sapulcējās, tā ka tiem ir ārā priekš durvīm nebija vietas, un viņš tiem sludināja vārdu.
3 Un pie viņa nāca ar triekas ķertu, ko četri nesa.
4 Un kad tie nevarēja pie viņa klāt tikt ļaužu dēļ, tad tie atsedza jumtu, kur viņš bija iekšā, un, uzplēsuši to, nolaida gultu, kurā triekas ķertais gulēja.
5 Un redzēdams viņu ticību, Jēzus sacīja uz triekas ķerto: „Mans bērns, tavi grēki tev piedoti.“
6 Bet tur bija kādi no rakstu mācītājiem, tie sēdēja turpat un domāja savās sirdīs:
7 „Ko šis tā runā. Viņš zaimo Dievu. Kas cits var grēkus piedot, kā vienīgi Dievs?“
8 Un tūdaļ Jēzus savā garā nomanīja tos pie sevis pašiem tā domājam, un uz tiem saka: „Kam jūs tā domājat savās sirdīs?
9 Kas ir vieglāki: Vai sacīt uz triekas ķerto: Grēki tev ir piedoti; vai sacīt: Celies, ņem savu gultu un staigā?
10 Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot,“ —viņš saka uz triekas ķerto:
11 „Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej mājās.“
12 Un tas tūdaļ cēlās un, gultu paņēmis, aizgāja, visiem redzot, tā kā visi izbrīnījās un Dievu teica, sacīdami: „To mēs ne mūžam vēl neesam redzējuši.“
13 Un viņš izgāja atkal pie jūras, un visi ļaudis nāca pie viņa, un viņš tos mācīja.
14 Un gaļām iedams, viņš redzēja Leviju, Alfeja dēlu, pie muitas šēžam un tam saka: „Staigā man pakaļ!“ Un tas cēlies staigāja viņam pakaļ!
15 Un notika, tam viņa namā pie galda sēžot, ka arī daudz muitinieku un grēci-nieku sēdēja pie galda līdz ar Jēzu un viņa mācekļiem; jo to bija daudz, un tie staigāja viņam pakaļ.
16 Un kad rakstu mācītāji un farizēji viņu redzēja ēdam ar grēciniekiem un muitiniekiem, tad tie sacīja viņa mācekļiem: „Vai tad viņš ēd ar muitiniekiem un grēciniekiem?“
17 Un Jēzus, to dzirdējis, uz tiem saka: „Veseliem ārsta nevajaga, bet neveseliem. Es neesmu nācis aicināt [atgriezties no grēkiem] taisnus, bet grēciniekus.“
18 Un Jāņa mācekļi un farizēji gavēja, un tie nāk un uz viņu saka: „Kāpēc Jāņa un farizēju mācekļi gavē, bet tavi mācekļi negavē?“
19 Un Jēzus uz tiem sacīja: „Kā kāzu ļaudis var gavēt, kamēr līgavainis ir pie tiem? Kamēr līgavainis ir pie viņiem, tie nevar gavēt.
20 Bet nāks dienas, kad līgavainis no tiem taps atņēmts, tad tie gavēs tanīs dienās.
21 Neviens nešuj jaunas vadmalas ielāpu uz vecām drēbēm, citādi ielāps no tām noplīst, jaunais no vecām drēbēm, un plīsums top lielāks.
22 Un neviens jaunu vīnu nelej vecos ādas traukos; citādi vīns traukus pārplēš, un vīns un trauki iet bojā.“ [Bet jauns vīns jālej jaunos traukos.]
23 Un notikās, viņam sabatā pa labību ejot, viņa mācekļi, pa ceļu iedami, sāka plūkt vārpas.
24 Un farizēji uz viņu sacīja: „Raugi, ko tie dara sabatā, kas nav atļauts?“
25 Un viņš uz tiem saka: „Vai jūs nekad neesat lasījuši, ko Dāvids darījis, kad viņu spieda trūkums un tas bija izsalcis pats un tie, kas bija pie viņa?
26 Kā tas iegāja Dieva namā augstā priestera Abjatāra laikā un ēda skatāmās maizes, ko ēst nav atļauts, kā tik vien priesteriem, un deva arī tiem, kas pie viņa bija.“
27 Un viņš uz tiem sacīja: „Sabats ir celts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ.
28 Tā nu Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu.“
II.
Padora vasalu krampa sarautū.
1 Pēc dažom dīnom Jys otkon atgōja uz Kafarnaumu. 2 Izdzērduši, ka Jys ir mōjā, sasalaseja tik daudz ļaužu, ka pat ōrā aiz durovom nabeja vītas, un Jys sludynōja jim vōrdu.
3 Tad četrūs atnese pi Jō vīnu krampa sarautū. 4 Un, ļaužu daudzuma dēļ navarādami pīnest klōtu, jī nūjauce jumtu, kas beja vērs Jō, un nūlaide pa caurumu Jō prīškā gultu, uz kuras gulēja krampa sarautais. 5 Jezus, radzādams jūs ticeibu, saceja krampa sarautajam: Dāls, grāki tev ir pīdūti.
6 Ari nu Rokstim mōceitim daži tur sēdēja. 7 Jī poši sovōs sirdīs prōtōja tai: Kai šytys dreikst tai saceit? Jys taču zaimoj Dīvu! Kas gon cyts, kai vīneigi Dīvs, var atlaist grākus? 8 Jezus tūbreid, zynōdams caur sovu goru tū, kū jī sevī dūmoj, jim saceja: Kōdēļ jyus tai prōtojat sovōs sirdīs? 9 Kas ir vīgļōk sokams krampa sarautajam: Grāki tev ir atlaisti, vai ari: Celīs augšā, pajem sovu gultu un staigoj? 10 Bet lai jyus zynōtu, ka Cylvāka Dālam ir vara vērs zemes atlaist grākus, 11 tōpēc Es tev pavēļu — saceja krampa sarautajam — Celīs augšā, jem sovu gultu un ej uz sovu sātu! 12 Tys pīsacēle un tyuleņ, pajēmis gultu, visim radzūt, aizgōja uz sātu. Tad visi breinōjōs, slavēja Dīvu un saceja: Mes vēļ nikod tō nabejom redzējuši!
Levi paaicynōšona.
13 Tad Jys otkon gōja uz jyuras molu. Visi ļaudis gōja Jam pakaļ, un Jys jūs mōceja.
14 Garum īdams, Jys īraudzeja Alfeja dālu Levi pi muitas golda sēžūt. Jys tam saceja: Ej Maņ pakaļ! Un pīsacēlis tys gōja Jam pakaļ.
15 Un nūtyka, kad Jezus sēdēja jō mōjā pi golda, daudz muitinīku un grēcinīku sasalaseja un atsasāda kūpā ar Jū un Jō mōceklim pi golda, jo daudz beja taidu, kas Jam gōja pakaļ. 16 Bet Rokstim mōceitī un farizeji, radzādami Jū ādūt reizē ar grēcinīkim un muitinīkim, saceja Jō mōceklim: Kōpēc Jys reizē ar muitinīkim un grēcinīkim ād un dzer? 17 Tū izdzērdis, Jezus jim saceja: Na vasalajim, bet slymajim vajadzeigs ōrsts. Es naatgōju taisneigūs sauktu, bet gon grēcinīkus.
Gavēņa jautōjums.
18 Bet Jōņa mōcekli un farizeji tūreiz gavēja. Tad atgōjuši Jam saceja: Kōpēc Jōņa mōcekli un farizeju mōcekli gavēni ītur, bet tovi nagavej? 19 Jezus tim atbiļdēja: Vai gon var gavēt kōzinīki, koleidz leigovaiņs ir pi jim? — Koleidz pi jim ir leigovaiņs, jī gavēt navar. 20 Bet atīs dīnas, kad leigovaiņs tops atjimts nu jim, un tad jī gavēs.
21 Nikas vacim svōrkim nalīk jaunas drēbes īlōpa, jo cytaiž jaunais īlōps nu vacōs drēbes var atpleist, un caurums palikt vēļ lelōks. 22 Nikas nalej jauna veina vacūs traukūs, jo cytaiž veins var traukus saplēst, un kai trauki, tai ari veins byus pagolam. Jaunais veins ir lejams jaunūs traukūs.
Vōrpu raušona sabatā.
23 Tys nūtyka, kad Jys sabatā gōja pa teirumu, un Jō mōcekli, īdami pa ceļu, sōce plyukt vōrpas. 24 Farizeji Jam saceja: Raug, kōpēc jī sabatā dora tū, kas ir nūlīgts?
25 Bet Jys atbiļdēja: Vai jyus nikod naasat lasejuši, kū Davids izdareja, kad tryukumu cīte, un kad pats un tī, kas ar jū gōja, beja izolkuši? 26 Kai jys vērsgoreidznīka Abiatara laikā, Dīva nomā īgōjis, ēde svēteitū maizi, kuras nav breivi ēst nikam cytam, kai vīneigi goreidznīkim, un jys tū deve ari sovim leidzgōjējim?
27 Un tōļōk jim saceja: Sabats ir īstateits cylvāka dēļ, bet na cylvāks sabata dēļ. 28 Tai tad, Cylvāka Dāls ir ari sabata kungs.
