1 Un Jēzus sāka atkal uz tiem runēt lidzībās un sacīja:
2 „Debcsu valstība līdzinās ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas.
3 Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt viesus kāzās, bet tie negribēja nākt.
4 Viņš izsūtīja atkal citus kalpus un teica tiem: Sakait aicinātiem: Redzi, mans mielasts sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti un viss sagatavots; nāciet kāzās.
5 Bet viņi to neievēroja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīšanās.
6 Bet citi sagrāba viņa kalpus, tos apsmēja un nokāva.
7 Tad ķēniņš palika dusmīgs, viņš izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un nodedzināja viņu pilsētu.
8 Tad viņš sacīja saviem kalpiem: Kāzas ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi.
9 Tāpēc eita uz lielceļiem un aiciniet kāzās, kādus vien atrodat.
10 Un kalpi izgāja uz lielceļiem un atveda kādus vien atrazdami, ļaunus un labus, un kāzu nams pildījās ar viesiem.
11 Tad ķēniņš iegāja viesus aplūkot un ieraudzīja tur vienu cilvēku, kas nebija ģērbies kāzu drēbēs.
12 Un viņš sacīja tam: Draūgs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? Bet tas palika kā mēms.
13 Tad ķēniņš sacīja saviem kalpiem: Sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.
14 Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.“
15 Tad farizēji aizgāja un apspriedās, kā varētu viņu pieķert kādā vārdā.
16 Un tie sūtīja savus mācekļus pie viņa ar ķēniņa Hēroda ļaudīm, un tie sacīja; „Mācītāj, mēs zinām, ka tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo tu neuzlūko cilvēka vaigu.
17 Tāpēc saki mums: Kā tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas, vai ne?“
18 Un Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: „Kam jūs mani kārdināt, jūs liekuļi?
19 Parādait man nodevu naudu.“ Un tie atnesa viņam vienu denariju.
20 Un viņš sacīja tiem: „Kā attēls šis un uzraksts?“
21 Tie sacīja: „Ķeizara.“ Tad viņš tiem teica: „Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.“
22 Un to dzirdēdami, tie brīnījās, atstāja vinu un aizgāja.
23 Tanī dienā nāca pie viņa saduķēji, kas saka, ka augšāmcelšanās neesot, un jautāja viņam,
24 Sacīdami: „Mācītāj, Mozus ir sacījis. Ja kas nomirst bez bērniem, tad viņa brālim būs precēt viņa sievu un celt savam brālim dzimumu.
25 Bet pie mums bija septiņi brāļi, pirmais apņēma sievu un nomira, un tā kā tam nebija bērnu, tad tas atstāja savu sievu savam brālim.
26 Tāpat arī otrs un trešais līdz septītajam.
27 Un beidzot pēc viņiem visiem arī sieva nomira.
28 Tad nu augšāmcelšanās dienā, kuram no septiņiem šī sieva piederēs? Jo viņa taču visu septiņu sieva bijusi.“
29 Bet Jēzus atbildēja un sacīja: „Jūs alojaties, nesaprazdami nedz rakstus, nedz Dieva spēku.
30 Jo augšāmcelšanās cēlienā ne precējās nedz tiek precēti, bet visi ir kā eņģeļi debesīs.
31 Vai tas jūs neesat lasījuši par miroņu augšāmcelšanos, ko Dievs jums teicis:
32 Es esmu Ābrahāma Dievs, īzāka Dievs un Jēkaba Dievs? Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.“
33 Un, kad ļaudis to dzirdēja, tie iztrūcinājās par viņa mācību.
34 Bet farizēji, dzirdēdami, ka viņš saduķējiem muti aizbāzis, sapulcējās,
35 Un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams viņam jautāja un sacīja:
36 „Mācītāj, kufš ir augstākais bauslis bauslībā?“
37 Bet Jēzus tam sacīja: „Tev būs Dievu savu Kungu mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles un no visa sava prāta.
38 Šis ir augstākais un pirmais bauslis.
39 Otrs tam līdzīgs ir: Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.
40 Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.“
41 Kad farizēji bija sapulcējušies, Jēzus tiem jautāja un sacīja.:
42 „Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls viņš ir?“ Tie uz viņu saka: „Dāvida.“
43 Viņs tiem sacīja: „Kā tad Dāvids viņu garā sauc par Kungu, sacīdams:
44 Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: Sēdies pie manas labās rokas, tiekāms es lieku tavus ienaidniekus par pameslu tavām kājām.
45 Ja nu Dāvids sauc viņu par kungu, kā tad tas var būt viņa dēls?“
46 Un neviens nevarēja viņam atbildēt neviena vārda, un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs viņam ko jautāt.
XXII.
Kēneņa kōzu mīlasts.
1 Un Jezus atbyldādams stōsteja jim otkon pīleidzeibōs, saceidams:
2 Dabasu vaļsteiba ir pīleidzynojama kēneņam, kurs sataiseja sovam dālam kōzas. 3 Un syuteidams sovus kolpus, aicynōja īlyugtūs īsarast kōzōs; bet tī nagribēja īt. 4 Tad otkon jys nūsyuteja cytus kolpus, saceidams: Pasokit īlyugtajim: Raug, muna mīlasts jau sagatavōta, muni vērši un barūtni nūkauti, un vyss ir sagatavōts; ejte uz kōzom. 5-6 Bet jī, nagrīzdami vēreibas, nūgōja kotrs sovu ceļu: vīns uz sovu teirumu, cyts otkon uz sovu tērgōtovu, bet pōrejī uzbruka jō kolpim, dareja jim pōresteibas un jūs nūnōvēja. 7 Tad kēneņš aizadusmōja un, nūsyutejis sovus karapulkus, nūnōvēja slapkovas un sadadzynōja jūs mīstu. 8 Pēc tō pasaceja sovim koļpim: Kōzas gon sagatavōtas, bet īlyugtī nabeja cīneigi. 9 Ejte tad uz krystcelim, un kū vīn sastopsit, aicynojit kōzōs. 10 Izgōjuši koļpi uz celim, saaicynōja vysus, kurus tik satyka, ļaunūs un lobūs; un kōzu ustoba pīsapildeja cīmenim. 11 Īgōjis kēneņš apsavārtu tūs, kas beja pi golda, īraudzeja tur vīnu cylvāku, kas nabeja gērbīs kōzu drēbēs un saceja tam: 12 Draugs, kai tu šite īgōji, naturādams kōzu drēbu? Bet tys klusēja. 13 Tad kēneņš pavēlēja sovim koļpim: Sasīnit jam rūkas un kōjas un izsvīdit jū ōrejā tymsumā. Tur byus raudōšona un zūbu grīzšona. 14 Jo daudz ir aicynōtu, bet moz izlaseitu.
Nūdūkļu jautōjums.
15 Pēc tam farizeji aizgōja prūjom un pōrsprīde sevī, kai Jū nūkert runā. 16 Un tōdēļ syuteja pi Jō sovus mōcekļus reizē ar Eroda pīkritējim un lyka pavaicōt: Mōceitōj, mes zynom, ka Tu esi taisneigs, un patīseibā mōci Dīva ceļu un nasaraugi ni uz kō, jo Tu nagrīz vēreibas uz cylvāku vaiga. 17 Pasoki tad mums, kai Tev rōdōs, vai pīkreit moksōt keizaram nūdūkļus vai nē?
18 Jezus, pazinis jūs viļteibu, teice: 19 Līkuli, kōdēļ Mani kārdynojat? Parōdit Maņ nūdūkļu naudas zeimi! Un jī pasnēdze Jam denaru. 20 Jys pavaicōja nu jim: Kō šytei biļde un uzroksts? Tī Jam atbiļdēja: Keizara. 21 Tad Jys tim saceja: Kas ir keizara, atdūdit keizaram; bet kas ir Dīva, tū — Dīvam. 22 Tū izdzērduši, nūsabreinōja, un pamatuši Jū, nūgōja prūjom.
Mīsas augšanceļšonōs.
23 Tamā pat dīnā atgōjuši sadduceji, kuri nūlīdz mīsas augšanceļšonūs, vaicōja: 24 Mōceitōj, Moizešs ir teicis: Jo kas nūmērtu, napametis dāla, lai tad jō brōļs precej jō sīvu, ka pamest brōļam paaudzi. 25 Beja tad pi mums septeni brōli. Pyrmais apsaprecēja un nūmyra, un, napametis augļa, sovu sīvu pamete brōļam. 26 Tys pat nūtyka ar ūtrū, trešū — leidz septeitajam. 27 Golu‐golā pēc visim nūmyra ari poša sīvīte. 28 Kuram nu tim septenim pīdarēs tei sīvīte augšanceļšonā? Jo visim tadei jei beja sīva.
29 Jezus tim atbiļdēja: Jyus moldotēs, naprosdami ni Rokstu, ni Dīva vareibas. 30 Augšancālušīs tadei ni precejās, ni precej, bet gon dzeivoj dabasūs, kai Dīva eņgeli. 31 Jyus, laikam, naasat lasejuši tūs vōrdu, kurus Dīvs par augšancālušim nu myrūnim jums saceja. 32 Es asmu Abraama Dīvs, Izaaka Dīvs, un Jākuba Dīvs. Tadei na myrušūs Dīvs, bet gon dzeivūs.
33 Ļaužu puļki, tū dzērdādami, apbreinōja Jō mōceibu.
Lelōkō bausleiba.
34 Bet farizeji, izdzērduši, ka Jys pīspīde sadducejus klusēt, sagōja vīnuvīt. 35 Vīns nu jim Lykuma zynōtōjs kārdynōja Jū saceidams: 36 Mōceitōj, kurō bausleiba ir lykumā vyssvareigōkō?
37 Jys tam atbiļdēja: Mīļōj Kungu, sovu Dīvu nu vysas sirds, nu vysas sovas dvēseles un nu vysa sova prōta. 38 Šytei ir tei pyrmō un vyssvareigōkō bausleiba. 39 Jai leidzeiga ir ūtra: Mīļōj sovu tyvōkū, kai pats sevi. 40 Šytamōs divejōs bausleibōs pastōv vyss lykums un pravīši.
Davida dāls.
41 Jezus vaicōja nu sasalasejušim vinuvit farizejim: 42 Kū jyus dūmojat par Kristu? Kō dāls Jys ir? — Davida, atbiļdēja tī. 43 Tad Jys vaicōja tōļōk: Kai tad Davids gorā sauc Jū par kungu saceidams:
44 Kungs ir teicis munam kungam:
sēstīs Maņ par lobajai rūkai,
koleidz es paguļdeišu tovus īnaidnīkus
tovom kōjom par pamēsli.
45 Jo Davids sauc Jū par kungu, kai tad Jys var byut jō dāls?
46 Bet nivīns navarēja Jam uz šytō atbiļdēt. Un nu tōs dīnas nivīns vairs naīsadrūšynōja kaut kū nu Jō vaicōt.
